Vecāki – sociopāti: ko darīt bērniem? 2
Kurš jums nāk prātā, kad dzirdat terminu sociopāts? Viņi atrodas katrā kompānijā, skolā, kopienā. Viņi nelīdzinās sērijveida slepkavām, pilnīgi iespējams, ka ne reizi nav pārkāpuši likumu. Viņu bīstamība nav tik acīmredzama, bet nevajadzētu to novērtēt par zemu. Portāls Psychologies iepazīstina ar psiholoģes, grāmatas “Running on Empty: Overcome Your Childhood Emotional Neglect” autores Džonisas Vebas ieteikumiem, ko vajadzētu ņemt vērā bērniem, kuru vecāki vai viens no viņiem ir sociopāti.
Tavs kaimiņš, brālis, māte vai tēvs var izrādīties sociopāts. Ar perfektu manikīru, ideālu darbu un paradumu ziedot labdarībai vismaz 10% no katras algas. Šis cilvēks var piesaistīt apkārtējos, šķist jauks, gādīgs un līdzjūtīgs, vienmēr gatavs ieklausīties un saprast. Bet viņš nav kā lielākā daļa no mums. Bieži vien to var pamanīt tikai tie, kas atrodas viņam tuvu, piemēram, bērni. Taču pamanīt nenozīmē saprast.
Problēmu var izteikt vienā vārdā: sirdsapziņa. Sociopāti neizjūt vainas apziņu kā parastie cilvēki. Viņi var darīt briesmīgas lietas un nemaksāt par to ar iekšēju diskomfortu.
Ar empātiju viņi arī nav draugos. Viņiem nav svarīgas citu cilvēku jūtas, viņi nespēj saprast citu cilvēku pārdzīvojumus. Viņi vispār nejūt kā mēs: viņu “operētājsistēma”, šķiet, darbojas pēc citādiem likumiem, un šo likumu pamatā ir nepieciešamība kontrolēt apkārtējos.
Bet, ja viņam šķitīs, ka izslīdi no kontroles zonas, tevi gaida nicinājums, ko viņš pat nemēģinās slēpt. Ja manipulācija neizdodas, viņš pāriet pie iebiedēšanas, un, ja tā neiedarbojas, sāk izstrādāt atriebības plānu. Sirdsapziņas trūkums ļauj tādam cilvēkam izmantot jebkuras metodes, lai panāktu savu. Sociopāti neskopojas ar rupjiem vārdiem, regulāri mēģina apgriezt situāciju kājām gaisā, sagrozīt citu cilvēku teikto un apsūdzēt visus radušajās grūtībās.
Trīs vecāku – sociopātu pazīmes
1. Nepārtraukti sagādā emocionālas sāpes saviem tuviniekiem, tostarp bērniem. Bieži šķiet, ka viņi to dara ar nolūku.
2. Nodarot sāpes, viņi izliekas, ka nekas nav noticis. Turklāt sagaida vai pieprasa, lai upuris uzvestos tā, it kā viss būtu kārtībā.
3. Sagroza notikumus un citu cilvēku teikto, lai neuzņemtos atbildību. Manipulē ar apkārtējiem, lai sasniegtu mērķi.
Saprast, ka tēvs vai māte ir sociopāts, ir ļoti grūti. Tas ir sāpīgi un biedējoši. Lielākā daļa bērnu cenšas atrast izskaidrojumu vecāku uzvedībai un ir pārsteidzoši izdomas bagāti. Šādu vecāku pieaugušie bērni cenšas pārliecināt sevi, ka viss nav tik slikti:
• “Viņai vienkārši ir neiroze.”
• “Viņš patiesībā nemaz tā nedomāja. ”
• “Tā ir kaut kāda problēma smadzenēs, fizioloģijas līmenī.”
• “Viņa pārāk satraucas par mani, neprot citādi.”
• “Viņai bija ļoti grūta bērnība. ”
Tāds pašapmāns palīdz bērnam tikt galā ar pašreizējo situāciju, bet ilgtermiņā mēģinājumi attaisnot vecākus var nodarīt viņam būtisku kaitējumu. Ja pieaugušais bērns turpina sevi pārliecināt, ka tēvs vai māte rīkojās labāko nodomu vadīti, viņš it kā pārliek vecāku atbildību par rīcību uz sevi. Tā viņš ieved sevi dziļāk nelīdzsvarotā stāvoklī, neuzticas saviem spriedumiem. Varbūt pat jūtas vainīgs, ka nespēj saprast vai iepriecināt kādu no vecākiem.
Atsakoties atzīt šo faktu, mēs turpinām palikt viegli ievainojamā, neaizsargātā stāvoklī. Sociopāts, lai cik tuvs radinieks viņš būtu, turpinās manipulēt, melot un izmantot mūs personīga labuma gūšanai.
Ko darīt
1. Pieņemt, ka viens no taviem tuviniekiem ir sociopāts, un nekad nespēs just tāpat kā tu. Viņa izpratne par mīlestību ir tālu no tavas un no vispārpieņemtās izpratnes.
2. Saprast, ka viņš nerīkosies tavās interesēs. Viņš tevi izmantos. Izklausās biedējoši un necilvēcīgi, bet jo ātrāk to sapratīsi, jo ātrāk varēsi neļaut viņam pieņemt tev svarīgus lēmumus.
3. Beigt vainot sevi. Sociopāta/bērna pārī vainīgais nekad nav bērns.
Tomēr vairumā gadījumu bērns cieš, uzskatot sevi par nepietiekami saprotošu vai pateicīgu. Fakta atzīšana, ka viens no vecākiem ir sociopāts, noņems šo slogu no taviem pleciem. Veselīgu attiecību noteikumi šeit nav piemērojami, tevi nav, par ko vainot.