Vecāki noguruši spēlēties ar bērniem. Vai ir kāds labāks piedāvājums? 2
Moderni ir uzskatīt, ka vecākiem nemitīgi jāvelta uzmanība bērniem, ar tiem spēlējoties, bet daudziem tas šķiet nogurdinoši. Vai izdomāts kas labāks, mēģina noskaidrot raksta autore Rebeka Oniona portālā Slate.com, runājot arī pati par savu pieredzi ar mazuļiem.
Pusaudzes gados es mēdzu piestrādāt par auklīti. Šī pieredze ļāva man tikt pie kabatas naudas, šo to iemācīja par atbildību un, iespējams, par vairākiem gadiem novilcināja manu kļūšanu par māti.
Mani kaitināja spēlēšana “mājās”, teiksim, lelles “piedzemdēšana” (vēē!) vai izredzes lēkāt apkārt, tēlojot lauvu.
Tātad spēles man nepavisam nešķita jautras, un doma, ka būs jādzīvo kopā ar kādu, kurš varētu mani ievilkt šādās aktivitātēs, bija šausminoša. Tagad manai meitai ir divi gadi, un viņa drīz būs sasniegusi lomu spēļu vecumu: viņa šūpo lelles, liek tās gulēt, bet man piedāvā “pafiju”, kas patiesībā ir vannas ūdens. Tas šķiet burvīgi, bet baidos no tā, kas būs pēc sešiem mēnešiem vai gada: “Paspēlējies ar mani, mammīt!”
Neesmu vienīgā mamma, kura negribīgi iesaistās lomu spēlēs – un rotaļās ar klucīšiem un zīmēšanā vai citās līdzīgās nodarbēs. Uzdevu jautājumu kādai “Facebook” māmiņu grupai, kā viņas uztver bērnu prasības rotaļāties kopā. Vairākums atzina, ka šīs prasības liek viņām justies sliktām mammām.
“Man ir liela vainas sajūta, ka nevēlos rotaļāties ar bērniem, vismaz ne tai veidā, kā to grib viņi,” rakstīja kāda piecus un trīs gadus vecu bērnu māmiņa.
“Šobrīd esmu 15. grūtniecības nedēļā, man jau ir viens mazulis, tāpēc ļoti ceru, ka jaunākais bērns rotaļāsies ar vecāko, bet mēs ar vīru atkal varēsim veltīt laiku paši sev,” atzina cita pirmsskolas vecuma bērna mamma.
“Kaut nu tas tā būtu!” Tai pašā laikā tādi viedokļraksti kā Pamelas Polas nesen izdevumā “New York Times” publicētais lūdz vecākus nomierināties un ļaut bērniem “garlaikoties” – it kā mēs jau necenstos tā darīt.
Tātad rodas jautājums: vai tiešām bērniem vajadzīgs, lai vecāki pastāvīgi ar viņiem spēlētu lomu spēles? Un, ja ne, kā par to pārliecināt bērnus? Jo šai pašā mirklī ir kāds, kas vēlas spēlēties ar lellēm, un kāds, kurš labāk… to nedarītu.
Pirms 20. gadsimta vairākumam amerikāņu bērnu bija savi pienākumi mājās – tāpat kā vecākiem. Bet pat tad, kad vidusšķiras ģimenēm parādījās brīvais laiks, automātiski neseko prasība rotaļāties ar bērniem.
Divdesmitajos gados eksperti patiesībā ieteica mātēm (tolaik ar bērniem pārsvarā nodarbojās tikai sievietes) neiesaistīties bērnu izklaidēs. Anna Hulberte, kas pētījusi padomus bērnu audzināšanā, dēvē šo domāšanas virzienu par “antimātišķo stilu”, kura pamatā bija pārliecība, ka “ledainums vēsta par efektivitāti.”
Džona Votsona 1928. gadā publicētajā izdevumā “Psychological Care of Infant and Child” (“Mazuļa un bērna psiholoģiskā aprūpe”) ietverts slavenais padoms mātēm pilnībā atturēties no rotaļām ar bērnu, lai to nesabojātu. “Bērns vienatnē būvē kaut ko no klucīšiem, dara kaut ar rokām, mācās kontrolēt savu vidi,” rakstīja Votsons.
“Ienāk māte. Konstruktīvā rotaļa beidzas. Mazulis rāpo vai skrien pie mātes, apskauj to, ierāpjas klēpī, apliek rokas ap kaklu… Klucīši un visa pārējā pasaule viņu vairs nesaista.”
Votsona ieteikums izvairīties no šādas vecāku un bērnu mijiedarbības rotaļājoties ir viens no satriecošākajiem ASV izskanējušajiem bērnu kopšanas padomiem, tāpēc pelnījis, lai to citētu pilnā apjomā: “Ja jums nav aukles un nevarat atstāt bērnu citur, izlaidiet atvasi dārziņā aiz mājas uz dienas lielāko daļu. Uzceliet sētu ap to, lai viņš būtu drošībā. Dariet tā jau kopš dzimšanas brīža. Kad bērns sāk rāpot, izveidojiet smilšu kasti un izrociet dažas mazas bedrītes dārziņā, lai mazulis varētu tajās ierāpot un izrāpot.
Lai viņš mācās pārvarēt grūtības praktiski jau kopš piedzimšanas brīža…
Ja jūsu maigā sirds to nevar izturēt, vērojiet bērnu tā, lai tas neredz jūs – pa caurumiņu vai tālskati.”
Ja arī tolaik cilvēki patiesi urba caurumus sētā, lai paskatītos, kā spēlējas bērni (un Hulberte tāpat kā citi bērnu kopšanas padomu pētnieki to nopietni apšauba), tad līdz pēckara periodam “ledainais” stils bija zaudējis popularitāti. 1951. gadā bērnu psiholoģe Marta Volfenšteina publicēja būtisku pētījumu “The Emergence of Fun Morality” (“Prieka morāles veidošanās), kurā analizēja valdības pēdējos gadu desmitos izdoto bērnu kopšanas padomu brošūru saturu.
Volfenšteina konstatēja dramatiskas pārmaiņas: “Prieks, kas agrāk bija aizdomīgs, ja ne aizliegts, pamazām kļūst nepieciešams.”
Viņa secināja, ka brošūras mainījušas veidu, kā runāt par bērna iedzimtajiem impulsiem: “Agrīnajā periodā ir skaidra atšķirība starp to, kas mazulim “nepieciešams”, viņa leģitīmajām prasībām, vai nu tās būtu būtiski svarīgas viņa veselībai vai labklājībai, no vienas puses, un to, ko mazulis “grib” – viņa neleģitīmajai tieksmei pēc prieka, no otras puses.”
Sākotnējo vīziju, ka bērns mēģina “panākt”, lai māte to paņemtu rokās un izklaidētu, ap četrdesmito un piecdesmito gadu miju aizstāja uzskats, ka bērna vēlmes, tostarp vēlēšanās pēc tik liela kontakta ar vecākiem, kāds iespējami var tikt sniegts, pamatā ir veselīgas un tās jāapmierina.
Šādas pārmaiņas uztverē vecākiem varēja nozīmēt vairāk prieka vai vairāk rūpju. “Tagad rotaļas caurvija visas ikdienas aktivitātes,” rakstīja Volfenšteina. “Tā kā māti mudina ienest rotaļas elementus katrā darbībā, spēlēšanās iegūst jaunu obligātuma iezīmi.”
Mātei ne tikai jādara visas praktiskās lietas, to darot viņai arī jālēkā un jādzied. Volfenšteina lieliski apkopoja amerikāņu “visu vai neko” pieeju audzināšanas padomiem: “Šķiet, mums ir grūti kaut ko atļaut tā, lai tas nekļūtu obligāts.”
“Divdesmitā gadsimta laikā pakāpeniski pieņēmās spēkā uzskats, ka vecākiem jākļūst par bērnu izklaidētājiem,” vēsturnieks Pīters Stērnss raksturo amerikāņu vecāku stresa veidošanos.
Stērnss izvirza hipotēzi, ka ģimenes dzīves modeļa pārmaiņas rosināja vainas sajūtu vecākos, ja viņi neuzņēmās atbildību par bērna izklaidēšanu.
Ja māte (vai tēvs atbilstīgi pēckara perioda jaunajam modelim) visu nedēļu strādāja; ja vecāki šķīrās; ja lielāko daļu bērnu laika aizņēma nīstama skola; ja vecāki “nedeva” bērnam māsas vai brāļus; ja vecāki nevarēja nodrošināt māju ar drošu iespēju spēlēties ārā – ja bija spēkā kāds no šiem jaunajiem apstākļiem, vidusšķiras vecāki arvien vairāk juta, ka ir “parādā” bērniem labi pavadītu laiku, lai ko tas prasītu.
Te jāatzīmē: ideja, ka vecākam jābūt aprūpētājam, izglītotājam un izklaidētājam vienā personā ir ne tikai vēsturiski, bet arī kultūras ziņā specifiska.
“Daudzās kultūrās vecāku rotaļas ar bērniem uzskata par absolūti nepiemērotām.
Rotaļas domātas bērniem, nevis pieaugušajiem,” kādā intervijā sacīja attīstības psiholoģe Andželīna Liljārda. “Un arī tā var dzīvot. Rotaļāšanās nav obligāta.”
Citā pētījumā, ko veikusi socioloģe Anete Laro, atklājās atšķirības starp dažādām sabiedrības grupām. Nabadzīgāki vecāki uzskatīja, ka viņu pienākums ir bērnu apgādāt, kamēr vidusšķirai piederošie savos pienākumos iekļāva arī izklaides. Interesanti, ka Laro darbs parādīja: “nabadzīgāki bērni ir radošāki, spontānāki, priecīgāki un iniciatīvas bagātāki brīvā laika pavadīšanos veidos nekā vidusšķiras bērni, kuriem piedāvā organizētas aktivitātes.”
No otras puses, vecāku un bērnu attiecību pētnieki atraduši zināmus pierādījumus, ka vecāku rotaļīgums, īpaši ar zīdaiņiem un mazuļiem, labvēlīgi ietekmē bērnu kongnitīvās spējas un sociālās prasmes.
Psihologi Dorotija Dž. Singere un Džeroms Sigers 1990. gadā izdotā grāmatā par rotaļām un iztēli pieļāva, ka rotaļas un kopīga brīvā pavadīšana ar vecākiem atraisa bērnu iztēli. “Rotaļājoties ar vecākiem, bērni iemācās sociālās komunikācijas prasmes, iepazīst savas emocijas un mācās izprast vienaudžu sociālos signālus,” rakstīja Singeri.
No otras puses, viņi brīdināja vecākus saglabāt skaidro saprātu un pašcieņu “mums jāsaprot, kad iziet no rotaļas un dot bērniem pašiem savu telpu spēlēm.”
Braiens Satons-Smits visu dzīvi pētīja rotaļu nozīmi. 1974. gadā iznāca viņa kopā ar sievu Šērliju sarakstītā grāmata “How to Play With Your Children (And When Not To)” (“Kā rotaļāties ar bērnu (un kad to nedarīt)”), kurā viņi ieteica vecākiem sekot vecuma grupu stratēģijai, lai atvieglotu izpratni par rotaļām – sākot ar mazuļu ucināšanu un beidzot ar radošās rakstīšanas vingrinājumiem kopā ar septiņgadniekiem. Tomēr 1993. gadā Satons-Smits ievadā rakstu krājumam par rotaļu tēmu atzina, ka pāra uzskats bijis ļoti “optimistisks”.
Viņš noraidīja citu pētnieku uzskatu, ka rotaļāšanās ar vecākiem padara bērnu “gudrāku”: “Rotaļāšanās ienes dzīvīgumu ģimenes attiecībās un bērnu savstarpējā mijiedarbībā, nevis ietekmē akadēmiskos rezultātus.”
Citi pētnieki norāda, ka vecāki, kas pārlieku iedziļinās lomu spēlēs ar bērniem, patiesībā traucē viņiem labi justies vienaudžu sabiedrībā – piemēram, bērnudārzniekiem kļūst arvien grūtāk veidot grupu rotaļas savā starpā.
Savukārt mana māsa ir cilvēks, kas vispār neiesaistās lomu spēlēs. Viņa ir laipna, uzmanīga un stingra: tā, kas pasniedz uzkodas, limonādi un noteiktus rāmjus dzīvei, nevis rotaļu biedrene. Kad jautāju viņai, kāpēc tā – bērniem taču patīk, kad ar viņiem spēlējas! Viņa atbildēja: “Viņiem patīk arī konfektes. Un tu taču nevari viņus visu laiku barot ar saldumiem.”
Tātad – kā mainīt attieksmi pret bērna lomu spēlēm? Pirmkārt, neiesaisties tajās brīdī, kad jūties sarūgtināta, dusmīga vai vienkārši to nevēlies.
Satonu-Smitu jaunais moto skan šādi: “Tev nav jāspēlējas no rīta līdz vakaram. Patiesībā galvenais princips – ja nav jautri, aizmirsti par to. Atsakies rotaļāties, ja tev šķiet, ka šādi iejaucies vai dari to pienākuma dēļ, vai esi sliktā omā, vai vienkārši pārāk nogurusi, lai baudītu kopā pavadīto laiku.”
Ikviens mūsdienu avots, kuru pētīju, veidojot šo rakstu – sākot no tiem, kas iesaka vecākiem atturēties no rotaļām ar bērnu, līdz šīs nodarbes skaļiem atbalstītājiem, uzsvēra, ka nevajag spēlēties, ja tev tas ir nepatīkami. “Bērni uztver nepatiesumu,” rakstīja Liljārda. “Un skumjā ziņa ir tā, ka bērns nolasa: viņa patiesībā nemaz negrib ar mani spēlēties.”
Bet ikviens, kuru mazulis kādreiz dedzīgi lūdzis viņam pievienoties, zina, ka arī nespēlēšanās ar bērnu prasa piepūli.
Tev jāatrod veids, kā kopā pavadīt laiku mājās, kas būtu dabiski tev un veselīgi bērnam, ja negatavojies katru reizi pakļauties bērnu prasībām. Lai atbildētu uz šo jautājumu, zinātne nepalīdzēs, bet, iespējams, var noderēt mana pieredze.
Man palīdz ungāru pediatres Emmijas Pikleres iedvesmotā pieeja, kuru ASV popularizē Magda Gerbere. To dēvē par “Resources for Infant Educarers, RIE” – resursi bērnu aprūpēšanā izglītojot – piņķerīgais nosaukums ietver patiešām noderīgas idejas. Viens no šīs pieejas stūrkameņiem ir veicināt neatkarīgas rotaļas – to jāsāk jau ļoti agrīnā vecumā.
Noguldi mazuli uz segas un ļauj tam apskatīt pasauli visapkārt vai darboties ar vienkāršām rotaļlietām.
Ja vieta ir pilnīgi droša, mazuli var atstāt vienu, kamēr ieej dušā vai pagatavo kafiju. Šādus laika sprīžus var pakāpeniski paildzināt, lai mazulis pierastu pie sajūtas, ka var izklaidēt sevi pats.
Jebkura vecuma bērnu vecāki var likt lietā arī šādu metodi: kādu laiku velti viņiem nedalītu uzmanību, atstājot visas savas nodarbes un darot visu, ko viņi vēlas. Bet noliec malā savu tālruni, nedomā par pusdienu gatavošanu un vienkārši uz brītiņu ļaujies bērna iegribām, vērojot pasauli viņa acīm.
Šī vērošanas ideja man šķiet intuitīvi jēgpilna: es varu būt dzena meistars, kas sēž uz dīvāna, vērojot, kā mana meita kārto savas mazās putnu figūriņas uz galda un laiku pa laikam piekrītot, ka, jā, tie ir putniņi un viens no tiem ir zils. Man nav jāizliekas, ka lidinu tos pa gaisu un jāčivina. Neesmu nekāda lielā meditētāja, bet sajūta ir laba.
Šāda bērna vēlmju noteikta laika triks, enerģētiski runājot, ir ļaut sev uz brīdi ieplūst fonā. Tam piekrīt arī psihologs Lorenss Koens, kurš grāmatā “Playful Parenting” atzīst, ka vecāki, kas pārmērīgi iesaistās bērnu rotaļās, no tām nogurst un “izdeg”.
Tā vietā labāk satikties ar bērnu viņa līmenī un galvenokārt vērot, ko viņš dara – arī tā ir mīlestība un uzmanība, bet neļauj enerģijai izsīkt. Kad esi piekritusi ar bērnu parotaļāties, centies iejaukties tik maz, cik vien iespējams. Iesaki risinājumus tā vietā, lai atrisinātu visas situācijas pati; nenovirzi darbību, tā vietā sekojot bērna paša noteiktajai rotaļas virzībai.
Tādējādi ar vērošanu, apstākļu radīšanu un īpaša laika ieplānošanu tu parādi, ka uzskati bērna rotaļas par interesantām, vērtīgām un labām, pat ja ne vienmēr tajās aktīvi piedalies.
Singeru pētījums liecina, ka vecāku attieksme pret bērna radošumu – atvērtība, pieņemšana, uzmundrināšana un laika, vietas un rotaļlietu sagādāšana – var veicināt spilgtas iztēles veidošanos vēlāk dzīvē.
Ieplāno laiku bērna vadītām rotaļām mājās un centies paildzināt brīžus, kad bērns laimīgi spēlējas vienatnē.
Ja redzu, ka mana mazā meita viena pati jauki spēlējas ar lellēm, es atceļu visus nesvarīgos gājienus ārpus mājas, kamēr viņa pabeigusi rotaļu vai vismaz nogaidu līdz piemērotam brīdim, kad to pārtraukt.
Vēl cita pieeja ir balstīta teorijā, ka pirmsskolas vecuma bērnus var iesaistīt mājas darbu veikšanā, kas jums abiem sniedz cita veida jēdzīgu kopābūšanas sajūtu. Andželīna Liljārda ar līdzautorēm testēja 100 bērnus vecumā no trīs līdz sešiem gadiem, lai uzzinātu, vai viņi dod priekšroku “īstām” vai “izlikšanās” darbībām. Viņas izvaicāja bērnus par sarunām pa tālruni, braukšanu ar traktoru, mazuļa barošanu un dārzeņu griešanu.
Vairākumā gadījumu bērniem “īstā” darbība šķita pievilcīgāka nekā “izspēlētā”.
Pētījuma autores uzskata, ka tādējādi vēlreiz rasts apstiprinājums Marijas Montesori pārliecībai, ka bērni vislabāk attīstās patiesās dzīves apstākļos iepretī fantāziju rotaļām.
Bet kā bērnus iesaistīt? Arī tā ir māksla. Feitas Kolinsas Valdorfa pedagoģijas iedvesmotajā padomu grāmatā “Joyful Toddlers and Preschoolers” (“Priecīgi mazuļi un pirmskolnieki”) vesela nodaļa veltīta ļoti konkrētiem ieteikumiem, kā veikt mājas darbus kopā ar bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem. Ja vari darboties ar putekļu sūcēju vai locīt veļu kopā ar bērnu, jūs komunicējat, tiek stiprināta bērna varēšanas sajūta un tu iegūsti laiku savai atpūtai, kamēr bērns guļ.
Noslēgumu gribu teikt: noteikti ir vēl daudz citu veidu, kā tu pavadi laiku ar bērniem, kas nav lomu spēles un tevi nekaitina – droši vien tie drīzāk iepriecina. Ļauj sev atzīt to nozīmīgumu – šis laiks “skaitās”. “Ir patiesi svarīgi ieritināties kopā ar bērnu, lai viņam palasītu, doties pikoties un celt sniegavīrus, spēlēt galda spēles vai iet pastaigā – jūs esat kopā, patiesi klātesoši un ieklausāties viens otrā,” atzina mana māsa. Neviena no šīm lietām nav “rotaļa” nogurdinošā izpratnē, bet visas šīs nodarbes veicina kopābūšanu – un svarīgākais ir tieši laimīgi kopā pavadīts laiks.
