Vecāki neatbalsta manas jaunās attiecības 1
Lasītāja jautā
“Ir pienācis laiks, kad vēlos uzsākt kopdzīvi ar savu draugu, esam pat runājuši par precībām tuvākā vai tālākā nākotnē. Mums patiešām ir saskanīgas attiecības, jūtos mīlēta un cienīta. Taču vecākiem mans draugs jau kopš pašas pirmās dienas nav paticis. Pirmkārt, viņus mulsina šķietami lielā gadu atšķirība – man 20, viņam 35. Turklāt mīļotais vīrietis ļoti bieži maina darbus, nav līdz galam finansiāli stabils.
Vecākiem viņš šķiet nenopietns, reizēm pat kaunas citu cilvēku priekšā atzīt, ka meitai ir tāds draugs, jo mūsu ģimene ir nākusi no ļoti cienījamas dzimtas. Šobrīd man ir uzstādīts ultimāts – ja uzsākšu kopdzīvi ar draugu, atbalstu (gan finansiālu, gan morālu) no vecākiem man vairs nesaņemt. Kā šādā situācijā rīkoties?
Atbild geštaltterapeite Agnese Spuriņa: “Paldies par uzticēto stāstu. Lai arī nav zināms, cik ilgas ir jūsu attiecības, izklausās, ka lēmums par kopdzīvi ir visnotaļ apzināts attiecību turpinājums. Turklāt šobrīd esat tādā vecuma posmā, kad ir pavisam dabiski veidot kopdzīvi ar mīļoto cilvēku, tādējādi atdaloties no vecākiem un uzsākot pieaugušā dzīvi.
Kas attiecas uz vecāku pretenzijām – kā jūs pati jūtaties un ko domājat par to, ka draugs ļoti bieži maina darbus?
Tā vaicāju, jo nereti sākotnējā iemīlēšanās-saplūšanas periodā mēs tiešām mēdzam otrā redzēt vairāk idealizēto un mazāk reālo partneri. Uzdodot jau laikus sev šos jautājumus, kas no malas vērojošajiem vecākiem ir tik uzkrītoši (un ar laiku, iespējams, sāks urdīt jūs pašu), pastāv lielāka iespēja situāciju redzēt skaidrāk.
Ja jūtat vēlmi rīkoties tikai tā, lai vecāki vai draugs justos labi, slāpējot vai ignorējot savas emocijas un vajadzības, iespējams, esat apmaldījusies emocionālās atkarības valgos. Turklāt materiālā atkarība tikai vēl vairāk veicina emocionālo atkarību. Tas nozīmē, ka, meklējot iespējas atdalīties no vecākiem finansiāli (atrodot veidus, kā pašai nopelnīt), jūs palīdzētu sev atdalīties arī emocionāli, vienlaikus pasargājot sevi no riska nokļūt finansiāli atkarīgās attiecībās no drauga, tā teikt – no vilka pie lāča.
Tas, ka vecāki kaunas par jūsu partneri (jo viņi nāk no cienījamas dzimtas), liek aizdomāties par emocionālo klimatu, kādā, iespējams, esat tikusi audzināta. Piemēram, saņemot no vecākiem stingrus ierobežojumus, kāda drīkstat un kāda nedrīkstat būt. Tas bieži vien var novest pie vājas “es” izjūtas, emocionāla tukšuma un neapzinātas vēlmes šo tukšumu aizpildīt, piemēram, ar attiecībām. Ja tā, tad ieteicams darbs ar sevis izpēti, apzinoties – ko es jūtu, ko gribu, kas esmu un kur ir robeža starp “es” un “tu”. Vecāku centieni it kā sargāt, rūpēties, kontrolējot un manipulējot, neliecina par patiesu emocionālu saikni, bet drīzāk par neapzinātu vajadzību apmierināt kādu mātes/tēva aktuālu vajadzību un nespēju atlaist bērnu.
Nav tāda viena modeļa, kādām jābūt bērna un vecāku attiecībām. Ne vienmēr radniecība garantē, ka tās būs emocionāli tuvas un sapratnes pilnas. Taču ticu, ka ir vērts pacensties. Abām pusēm.
Jums ieteiktu neslēpt no vecākiem savas domas un jūtas un aicināt viņus uz atklātu sarunu.
Arī tad, ja jūsu ģimenē nav pieņemts runāt par jūtām un jūs riskējat nesaņemt pretī sapratni un tādu pašu atklātību, dažkārt ar to pietiek, lai ledus sakustētos.
Ja tomēr atklātā saruna rezultējas ar strupceļu jeb krīzi, kas prasa nopietnas pārmaiņas un jaunu saskarsmes veidu, iespējams, nepieciešams laiks zināmai distancei no vecākiem, kas dotu abām pusēm laiku pārdomām, lai izprastu, ko esam un ko neesam gatavi pieņemt. Pārdomām var noderēt geštaltterapijas pamatlicēja F. Perlza vārdi (tā sauktā geštaltista lūgšana)”:
Es esmu es, tu esi tu.
Es daru savu, tu dari savu.
Es dzīvoju šajā pasaulē ne tādēļ, lai atbilstu tavām gaidām.
Un tu dzīvo ne tādēļ, lai atbilstu manējām.
Ja mums ir izdevies satikt vienam otru – tas ir brīnišķīgi.
Ja ne, tad neko darīt.
