“Vecāki mēdz pieņemt, ka skolotājs “ēd” viņu lolojumu, sapņo, kā viņu izmest no skolas” – četru bērnu tēva pārdomas, kā komunicēt izglītības procesā iesaistītajām pusēm
0
Portālā jau kādu laiku esam aizsākuši rakstu sēriju par mūsdienu skolēniem un to, cik labi mūsu izglītības sistēma tiek vai netiek ar viņiem galā. Mums prieks, ka arī sabiedrība ir gatava iesaistīties aizsāktajā diskusijā, tāpēc publicējam kāda lasītāja, četru bērnu tēva pārdomas, kas liek aizdomāties. Jo, kā jau arī iepriekš rakstīju, mūsdienu jauniešu veidošanā par labiem cilvēkiem katram ir nozīmīga vieta – gan vecākiem, gan skolotājiem, direktoriem, ierēdņiem, gan sabiedrībai kopumā.
Četru bērnu tēvu Andri uzrakstīt iedvesmoja nesen noskatītā filma “Vecāku sapulce”. Un jau sava sakāmā ievadā viņš norāda, ka viņam patīk sarunāties.
Andra bērni gan jau ir lieli – nesen vidusskolu pabeidzis jaunākais no viņiem. Viņš nekad nav strādājis par skolotāju, taču ir sekojis līdzi šai nozarei. Tāpat stāstu interesantu padara fakts, ka Andra ģimene ir kādu laiku dzīvojusi arī Vācijā, kas ļauj salīdzināt abu valstu pieejas.
Savās pārdomās četru bērns visvairāk uzsver dialoga kultūru un nozīmi: “Ar to sirgst politiķi un ierēdņi, iestādes un uzņēmumi, biedrības, ģimenes, mediji, protams, arī pedagogu kolektīvi, klases un jebkura mikrosabiedrība Latvijā (taisnības dēļ tomēr jāsaka – gandrīz jebkura, ar retiem izņēmumiem), kur apgrozās skolēnu vecāki. Rezultāts šai slimībai labi parādīts vakar redzētajā filmā.”
Turpinājumā publicējam garāku Andra pārdomu stāstu par šo tēmu!
“Būtu stiprs vienkāršojums teikt, ka zemais dialoga kultūras līmenis ir vienīgais vai galvenais problēmas cēlonis, tomēr vēlos pakavēties tieši pie šī. Mana personīgā pieredze rāda, ka, pievēršoties šim faktoram, var daudz ko atrisināt vai vismaz panākt būtisku uzlabojumu.
Dialoga kvalitātes uzlabošanā labi pierādās senais princips: sāc ar sevi.
Iedomāsimies tipisku situāciju: es kā vecāks tieku izsaukts uz skolu. Esmu ar to saskāries visai bieži, jo mani bērni mantojuši no manis mīlestību uz brīvību un ego, kam izteikta tendence augt lielam.
Pirmā lieta – es uztveru to kā aicinājumu uz sarunu. Kā jau teicu sākumā, saruna ir tas, kas man patīk.
Bieži redzēta kļūda: aicinājumu ierasties skolā vecāks uztver kā pret savu bērnu vērstu soda sankciju. Tādā gadījumā tālākais jau būs atkarīgs no vecāka un skolotāja temperamenta.
Vecāks izvēlēsies aktīvo vai pasīvo aizsardzību, skolotājs ar lielu varbūtību pieņems spēles izaicinājumu un uzņemsies prokurora vai tiesneša lomu. Un ja šāda “dialoga” gaitā parādīsies frontes līnija, grupējumi un rakstveida protokoli, tas ir tikai likumsakarīgi!
Otrā lieta – no paša sarunas sākuma ieņemu līdzvērtīgu pozīciju iepretim savam sarunas partnerim (skolotājam) un atrodu mūsu kopējās intereses. Mana pieredze rāda, ka tas nav grūti. Jo punktā – lai bērnam būtu labas sekmes un uzvedība un (kā teikts filmā) klasē būtu “labs mikroklimats” – mūsu intereses pilnībā sakrīt.
Kļūda, ko mēdz pieļaut vecāki, ir iepriekšējais pieņēmums, ka skolotājs “ēd” viņa lolojumu, guļ un sapņo, kā viņu izmest no skolas. “Tāpēc jau mani izsauca, ka ir uz manu mīļumiņu uzēdies.” Nevar izslēgt iespēju, ka skolotājs tiešām ir maniakāls psihopāts, taču šādā specifiskā gadījumā problēma prasītu īpašu risinājumu.
Trešā lieta – uz sarunu ņemu līdzi objektivitāti un kritisko domāšanu. Esmu gatavs uzklausīt, ko skolotājs saka par manu bērnu, lai cik nepatīkama būtu patiesība, lai kā tas kairinātu manu patmīlību.
Izplatīta kļūda – vecāki pieturas pie principa “vienmēr aizstāvi savējo”. Nesaprotot, ka, aizstāvot savu bērnu situācijā, kad viņam nav taisnība, mēs nodarām savam bērnam pāri, jo kropļojam viņa taisnīguma izjūtu un spēju uzņemties par sevi atbildību.
Esmu savā dzīvē pārliecinājies par dialoga spēku. Man ir gandarījums par tām reizēm, kad ir izdevies panākt risinājumu pat tādos gadījumos, kad dialoga partnerim (skolotājam) sākotnēji ir bijis kareivīgs noskaņojums.
Tas, ko mēģināju parādīt ar piemēru par vecāku izsaukšanu uz skolu, attiecas uz jebkuru citu līmeni. Arī Izglītības ministrijas un skolu attiecībām. A priori pieņemot, ka visi ierēdņi ir maitas un liekēži, un guļ un sapņo, kā mums apgrūtināt dzīvi, mēs paskrienam garām faktam, ka Latvijas izglītības sistēmai IR vajadzīgas reformas. Es, piemēram, vēlos, lai Latvijā izglītība būtu Somijas līmenī, un tas ir sasniedzams mērķis! Tikai to nevar panākt bez dialoga starp reformu autoriem un īstenotājiem. Bez uzlabojuma latviešu dialoga kultūrā.
Esmu sācis kaut ko darīt lietas labā. Sāku ar sevi.”
Ja vēlies iesaistīties mūsu aizsāktajā tēmā, daloties ar pārdomām par mūsdienu skolēniem kā vecāks, skolotājs, ierēdnis vai vienkārši vērotājs no malas, priecāšos, ja atrakstīsi man uz [email protected]!
