Vecāki kā lāči un skolotāji betmeni! Kāpēc jābēg no vecākiem, kuri pilda mājasdarbus, un jātiek atpakaļ skolas solā 4
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bez klātienes mācībām iztikt nevarēsim, tomēr dažas prasmes un triki no attālinātajām mācībām būtu jāpārņem arī ierastajā mācību procesā. Tāds ir viens no galvenajiem secinājumiem, kas vakar izskanēja diskusijā “Ko var un ir vērts iemācīties skolā?”, kas notika projekta “Skola2030” rīkotās konferences “Logos: tehnoloģijas labākai izglītībai” ieskaņā.
Diskusijā gan vairāk tika runāts par to, kāda pieredze gūta attālinātajās mācībās un kādam būs būt jaunajam mācību gadam, ko ceram aizvadīt klātienes mācībās. Diskusijas dalībnieki – pedagogi un mācību satura veidotāji – atzina, ka bez klātienes skološanās neiztikt. Turklāt – jo jaunāki skolēni, jo vairāk nepieciešams mācīties klasē skolotāja pastāvīgā uzraudzībā.
Jāapvalda palīdzēšanas tieksme
Ar izaicinājumiem saskārās ne tikai bērni, bet arī skolotāji. Ogres 1. vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja Danute Grīnfelde stāstīja – nebijis viegli atrast veidu, kā atbalstīt skolēnu, neesot ar viņu vienā telpā. Bijušas situācijas, kad pat attiecībā uz sekmīgākajiem skolēniem skolotāja jutusi, ka skolēns “lūst”, viņam viss kļūst vienaldzīgs. Turklāt attālināti daudz grūtāk saprast, vai un kā skolēns sapratis stāstīto, jo nav iespējams novērtēt viņa reakciju. Lai komunikācija būtu pēc iespējas labāka, D. Grīnfeldei bijis svarīgi, lai visi skolēni stundās ieslēdz kameru, tāpat bijis būtiski saņemt arī mutiskas, ne tikai rakstiskas atbildes.
Kā atzina Rīgas 6. vidusskolas matemātikas skolotāja Inga Skuja, mācībās nepieciešama arī enerģijas apmaiņa, kas, mācoties klasē, ikdienā notiek.
Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības pārbaudījumu nodaļas vecākais referents Jānis Vilciņš teica, ka skolotājiem dažkārt vajadzētu apvaldīt savu vēlmi glābt skolēnu, tiklīdz viņam radusies kāda mācību problēma. Labāk ļaut skolēnam pašam ilgāk padomāt nekā būt kā supervaronim Betmenam, kurš ir klāt uzreiz. Attālinātajās mācībās šo savu palīdzēšanas tieksmi daļai skolotāju nācies pievaldīt, un tas pat esot labi.
Kā iegrūsti ūdenī
Liels izaicinājums vismaz daļai pedagogu bija arī nepieciešamība strauji apgūt tehnoloģijas, bez kurām attālinātās mācības nevarēja notikt. I. Skuja to salīdzināja ar peldētnepratēju strauju iegrūšanu ūdenī. “Patiesībā tas bija jāiemācās jau agrāk. Tie, kas nebija to paveikuši, nu bija spiesti mācīties,” sacīja I. Skuja. Protams, arī skolēniem ne vienmēr klājās viegli, apgūstot darbu dažādās tiešsaistes platformās.
Tajā pašā laikā attālinātajās mācībās ir ieguvumi. D. Grīnfelde vēlētos, lai skolēni arī turpmāk mājasdarbus iesūta elektroniski. I. Skuja labprāt arī turpmāk daļu konsultāciju sniegtu attālināti: tas būtu ērtāk arī mūsdienu skrejošajiem skolēniem.
Sameloja sev, bērniem un skolotājiem
VISC speciālisti secinājuši, ka daļa vecāku saviem bērniem attālināto mācību laikā snieguši lāča pakalpojumu, pildot mācību uzdevumus bērnu vietā. Piemēram, 3. un 6. klašu diagnosticējošo darbu mērķis ir noskaidrot, ko skolēni ir iemācījušies un ko ne, lai būtu skaidrs, kā tālāk organizēt mācību saturu. No šiem darbiem nav atkarīgs ne semestra, ne arī gada vērtējums.
Šogad lielākajā daļā skolu tie notika attālināti, tātad skolēni darbus pildīja mājās. Bijuši gadījumi, kad tieši tajā dienā vecāki ņēmuši atvaļinājumu vai izmantojuši brīvās dienas. Diemžēl vecāki tā vietā, lai sniegtu tikai morālu un tehnisku atbalstu, pārprata savu lomu un paši pildīja diagnosticējošus darbus. “Tā jūs samelojāt ne tikai skolotājiem, bet arī saviem bērniem un paši sev,” skarbs bija VISC Vispārējās izglītības pārbaudījumu nodaļas vadītājs Kaspars Špūle.
Tāpēc VISC iesaka pedagogiem vai nu jaunā mācību gada sākumā likt skolēniem klātienē pildīt tos pašus vai līdzīgus diagosticējošos darbus, vai vismaz pārrunāt ar skolēniem, kā viņi ieguvuši darbā sniegtās atbildes.
Iepriekšējā mācību gada beigās arī 9. klašu absolventiem pamatskolas noslēguma eksāmenu vietā bija diagnosticējošie darbi. Arī te rezultāti bijuši aizdomīgi labāki, salīdzinot ar citiem gadiem, kad kārtoti eksāmeni. Tā kā 10. klasē un profesionālo skolu pirmajā kursā savācās skolēni no dažādām skolām, tur mācību gada sākumā būs obligāti klātienes diagnosticējošie darbi. Tie palīdzēs pašām izglītības iestādēm saprast, kāds tad ir to skolēnu, kas uzsāk mācības vidusskolā, zināšanu līmenis.
Taču jau tagad var prognozēt, ka ne tikai 10., bet visās klasēs būs pieaugusi atšķirība starp skolēnu zināšanām. Tāpēc ļoti svarīgi jau tagad domāt par atbalstu skolotājiem, lai palīdzētu viņiem tikt galā ar dažādo skolēnu zināšanu līmeni. “Nedrīkst atstāt skolotāju vienu pašu ar 30 dažādiem skolēniem,” tā K. Špūle.
Vieniem labāk, citiem sliktāk
Zīmīgi, ka centralizētajos eksāmenos, ko kārto pēc 12. klases un kas gan notika klātienē, tāds rezultātu uzlabojums kā diagnosticējošos darbos nav novērojams. Kaut arī vidējie rādītāji būtiski neatšķīrās no iepriekšējiem gadiem, bijis daudz vairāk vāju darbu nekā iepriekš. Vidējais līmenis nav krities tāpēc, ka bija arī vairāk augsta līmeņa darbu, kas liek domāt, ka daļai vidusskolēnu attālinātās mācības – iespēja mācīties savā tempā un patstāvīgāk – nāca par labu, bet citi, pat būdami pieauguši cilvēki, attālinātajās mācībās zaudēja motivāciju.
Labojot skolēnu darbus, kļuvis arī skaidrs, ka attālinātajās mācībās samazinājusies skolēnu lasītprasme: dabaszinību uzdevumos esot skaidri saskatāms, ka skolēni visgrūtāk tiek galā ar uzdevumiem, kur atbildi var rast, uzmanīgi izlasot tekstu. Savukārt, pārbaudot latviešu valodas prasmes, redzams, ka skolēniem lielākas grūtības nekā agrāk sagādā viedokļa noformulēšana, ka samazinājies viņu vārdu krājums, vairojušās drukas kļūdas.
Atgriežoties pie vecāku lomas attālinātajās mācībās, secināts, ka vecāki nesaprot, ka mācību metodes mainās, piemēram, māca bērnam rēķināt tā, kā mūsdienās vairs nerēķina, vai vaicā skolotājam: kāpēc jūs vairs nemācāt to un šo; man pirms 30 gadiem to mācīja. Iespējams, arī vecākiem vajadzētu saņemt kādu metodisko atbalstu par to, kā palīdzēt bērniem mācīties ne tikai tad, kad jāmācās attālināti, bet arī ierastajā mācību procesā.
