Aizraujošākais esot spridzināšana. Vecākā sapiere Madara labprāt turpina mācīties 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Godīga pret sevi un citiem, tāpat arī prasīga vispirms pret sevi un tad arī pret citiem, tāds ir pirmais iespaids pēc sarunas ar vecāko zemessardzi, vecāko sapieri Madaru Lindmani no Zemessardzes 44. Liepājas kājnieku bataljona.
Tikko beigusies kauja ar pretinieku, kas centies pārkļūt pāri tiltam un ielauzties vienā no Latvijas lielākajām pilsētām. Madara, šķiet, vēl nesenās cīņas pārņemta, spriedze un emocijas bijušas līmenī. Šāvusi pa logu no daudzstāvu ēkas. Kolēģim iestrēgusi munīcija, tādēļ viņš atradies aizmugurē un pārlādējis. Izšauti pilni trīs “magi” jeb aptveres.
Lai arī šī bija jau sestā mācību diena Mežaines poligonā, Madara nešķiet nogurusi. Iespējams, atbilde meklējama viņas teiktajā, ka Zemessardze tagad ir viņas galvenais darbs. Turklāt tieši šīs ikgadējās militāro inženieru mācības “Bastions – 2022” bijušas interesantas un ļāvušas daudz ko jaunu iemācīties. Pagājušajā gadā piedalījusies mācībās 65 dienas, un tas patiesi ir visai daudz.
Oriģināli, kā apgalvo Madara, viņa neesot liepājniece. Liepājā nodzīvojusi vien beidzamos desmit gadus. Atnākusi no Ventspils, pabeigusi Liepājas Universitātes kultūras vadības nodaļu, tad maģistrantūru karjeras konsultantu specialitātē. Ar to nodarbojusies piecus gadus, tad gribējies savu dzīvi nopietni mainīt. Un – atrasts ceļš uz Zemessardzi.
Zināmā mērā militārā joma allaž šķitusi saistoša un gribējies tajā izmēģināt savus spēkus.
Grūti pateikt, kādēļ Madara jau sen nebija nokļuvusi Jaunsardzē. Tagad tas papilnam atgūts. Zemessardzē bija iestājušies vairāki viņas draugi un paziņas, un tas licis par šādu soli izšķirties arī Madarai. Tagad jau rit ceturtais gads Zemessardzē un, kā noprotams, vecākā zemessarga un vecākā sapiera nosaukumi piešķirti pelnīti. Pēc iestāšanās pamatapmācība pabeigta nedēļas nogalēs.
Tam sekojusi skološanās kājnieka zinībās. Vai nav grūti? Madara atzīst, ka reizēm tā esot un vienās no beidzamajām mācībām pat bijis tā, ka domājusi – būtu labi, ja kāds viņu aizvestu projām no meža. Taču brīža vājumu un grūtības ļāvuši pārvarēt viņas komandētās nodaļas zemessargi. Viņu spēks un pašpaļāvība ļāvusi emocionāli atgūties, un viss bijis kārtībā.
Taču par fiziskajām grūtībām Madara nežēlojas, tieši otrādi – apmācības apgrūtinātos apstākļos viņa uztverot drīzāk kā izaicinājumu.
To arī labprāt pieņem, gluži tāpat kā piedalīšanos gargabalu skriešanā. Šobrīd viņas iecienītā distance ir desmit kilometri. Līdztekus skriešanai sevi formā uztur ar cīņas sportu – džiudžitsu.
Apmēram pusgadu pavadījusi kājnieku rotā, Madara nolēmusi apgūt jaunas prasmes. Aizgājusi aprunāties pie bataljona inženieriem, un viņi to aicinājuši savā pulkā. Tā viss arī sācies, un pašreiz noiets ceļš līdz vecākajam sapierim. Kas šķiet pats aizraujošākais? Tā esot spridzināšana.
Pagājušajā gadā šādas mācības notikušas pie Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Iecavā. Sapiera pienākumi liek daudz mācīties, un tāds bijis arī pagājušais gads. Minētās vairāk nekā sešdesmit dienas lielā mērā pagājušas dažādos kursos. Taču ne jau tikai pats gala rezultāts ar speršanu gaisā jeb spridzināšanu ir saistošs.
Madarai patīkot mīnu lauka izlikšana un arī šī lauka zīmēšana. Tas prasa pacietību un precizitāti, un tas viņai arī padodas. Galvenais, lai zemessargam patiktu tas, ko viņš dara. Vai ir doma par profesionālo dienestu? Lai gan tas, protams, pārcilāts domās, īstas atbildes pagaidām neesot. Varbūt kaut kad. Tomēr tā ir ļoti nopietna izvēle, un, ja tā notiks, Madara tam, visticamāk, būs gatava.
Esot labi jāapzinās robeža starp civilo un militāro jomu. Vienā ir pilnīgi skaidrs – komandiera pavēle jāpilda, toties civilajā dzīvē, skaidro Madara, viņu tā nevarēs komandēt. Te, Mežainē, pēc ierašanās nedēļas sākumā divas trīs dienas pagājušas lekcijās un praktiskajās nodarbībās. Apgūta izkļūšana no mīnu lauka, kas var būt ļoti sarežģīta un piņķerīga, arī laika ziņā ietilpīga padarīšana. Tikušas uzstādītas mīnas, veidoti dažādi šķēršļi, kas domāti pretinieka virzīšanās apgrūtināšanai.
Visām šīm mācībām viens mērķis – kavēt pretinieku un to pēc iespējas lielākā skaitā arī iznīcināt.
Varu vērot, kā “mūsējie” aizstāvas. Tālumā aiz lauku ceļa līkuma dzirdama bruņutehnikas rūkoņa. Tā tuvojas un drīzumā kļūst arī redzama. Priekšā nosacīts tilts, uz kura novietoti dažādi šķēršļi, vēl tālāk novilktas dzeloņstieples. Pirmais ar karavīru pie “Fifty cala” (lielkalibra ložmetējs) brauc bandvāgens (apvidus kāpurķēžu amfībija). Aiz tā vēl viens bandvāgens, kravas automašīna.
Atskan šāvieni no tuvējām daudzstāvu ēkām, kur nostiprinājušies mūsu zemessargi. Šauj arī pretinieka ložmetēji.
Atskan vairāki dobji sprādzieni, un tas nozīmē, ka ienaidnieka tanki tikuši sašauti.
Pāri tiltam pat nav tikuši. Kādu laiku abas puses vēl apmainās ar uguni, un tad arī apklust beidzamie šāvieni. Gūta uzvara – pretinieks iznīcināts, pilsēta nosargāta, to palīdzējusi izdarīt arī Madara.
Viens no šo mācību vadītājiem militārais inženieris virsleitnants no Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes Edgars Balodis “Zemessargam” paskaidroja, ka tāds kaujas iznākums bija šoreiz, taču kā jau īstā karā, arī mācībās ne vienmēr izdodas īstenot iepriekš iecerēto scenāriju.
