Vecākā koka ēka Preiļos varētu būt celta 19. gadsimta vidū: stāsta tās saimnieks Igors Pličs 0
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Vēl pirms tikšanās secinu, ka te nevis viens stāsts būtu jāraksta, bet vesela grāmata, un sarunas laikā Igors Pličs pats atzīst, ka viņam tādu grāmatu tieši gribētos sarakstīt. Kādreiz kāds atved pie Igora savus viesus un prasa, lai viņš kaut ko īsi pastāstot, tad gan Igors pikts un spriež: varbūt tad labāk nemaz nesākt?
Par ēku, par fotomākslu, par Latgales senlietu kolekciju, par mazāko koka dievnamu Latvijā, kas tepat mājas pagalmā, par bagātīgo paša pieredzi un par vairākām grāmatām, kuras ar Igora entuziasmu jau ir tapušas, – lai par to visu īsi izstāstītu, vajag kādu pusotru stundu. Nu lai tikai virspusēji pieskartos šiem tematiem – vismaz 30 minūtes. Šoreiz rakstā vairāk pastāstīsim tieši par koka ēku un dievnamu, par pārējo pavisam īsi.
Vecāka par mūra pili
Koka ēka varētu būt celta 19. gadsimta sākumā. Nedaudz vēlāk datēta dokumenta kopija no 1898. gada lēmuma liecina, ka šī ēka pēc cara laiku ministriju kopīga sprieduma ir atpirkta no štāb-rotmistra Gotšalka atraitnes par septiņi tūkstoši trim simtiem rubļu un tiek nodota ārstniecības iestādes ierīkošanai. Līdz tam ēka, pēc visa spriežot, kalpojusi kā dzīvojamā ēka. Toreiz šeit, pašreizējā Preiļu pilsētas centra Raiņa bulvārī (toreiz Dvorjanskaja ulica), bijušas tikai divas ēkas. Otrs bijis vecticībnieku lūgšanu nams, kas līdz mūsdienām diemžēl nav saglabājies.
Tā nu toreizējās Vitebskas guberņas Daugavpils apriņķa Preiļu miestā izveidotā ļečebnica savam mērķim kalpojusi līdz pat 1993. gadam. Blakus jau padomju laikos bija uzcelta Preiļu poliklīnika un slimnīca, bet šeit – koka ēkā – pēdējos gados ārstējuši tuberkulozes slimniekus un gadu gaitā visādas ārstniecības līdzekļu smaržas un smakas bija to pamatīgi piesūcinājušas. Pēc tam gandrīz desmit gadus tā stāvējusi pamestībā un bija pārvērtusies gandrīz vai par graustu. Kādu laiku šeit bija izvietojusies vietējā lietoto apģērbu jeb humpalu tirgotava, bet nekas cerīgs neveidojās – tā pakāpeniski bija kļuvusi par apkārtējo māju izgāztuvi.
2000. gadā ne bez piedzīvojumiem – jo sākotnēji šo ēku bija plānots atdot bez maksas, tad uzradušies citi gribētāji, – izsoles kārtībā Igors Pličs to ieguvis savā īpašumā. Pēc daudzu gadu stāvēšanas bez lietojuma māja izskatījās kā pēc Hirosimas atombumbas sprādziena. Sešus mēnešus četri vīri diendienā to vien darīja, kā vāca visu kultūrvēsturiskā mantojuma slāni ārā.
Vienpadsmit vecās apaļās krāsnis nācās nojaukt – ķieģeļi kārtīgi attīrīti un tālāk izmantoti starpsienu mūrēšanā. Vecās logu restes tika izmantotas betonēšanas darbos kā armējamais materiāls… Viss derīgais tika likts lietā. Tomēr no vecā interjera maz kas bija vairs glābjams – tikai logi, durvis un griestu dekori saglabājušies. Restaurējot seno celtni, no ārpuses ēkai gan centušies pēc iespējas saglabāt sākotnējo izskatu un visas oriģinālās detaļas. Darbu kvalitāti esot novērtējis arī arhitekts Pēteris Blūms.
Lai ēku varētu nopirkt un vispār sākt pirmos darbus, Igors toreiz ņēmis arī hipotekāro kredītu ar 14% likmi gadā. Paldies Dievam, no tās nastas izdevās tikt vaļā.
Te jāatzīmē, ka līdz šīs mājas iegādei Igors trīspadsmit gadus tepat blakus poliklīnikas ēkas vienā stūrī vadījis kafejnīcu Hipokrāts, tad nācies tās telpas pamest, tāpēc senais atjaunotais koka nams kļuva par jauno kafejnīcas apmešanās vietu – klāti mielasti i kāzām, i bērēm, i cita veida svinībām. Otrajā stāvā ierīkotas istabiņas, kur viesiem apmesties. Daudzus gadus mājas fasādi rotājis uzraksts Viesu nams Pie Pliča.
Šeit ciemojušies vairāki valsts prezidenti – Zatlers, Vējonis – vairāki ministri, daudzi Saeimas deputāti… Nereti Igors augstajiem Rīgas viesiem ir teicis, lai viņi uzmanās: «Ka sasaukšu vysus latgalīšus sātā, Tev tī Reigā vyss atsastuos!»
Ciemiņiem Igora viesmīlība patikusi – divas viesu grāmatas ar siltiem ierakstiem pilnas, trešo beigās kāds nozadzis. Jau labu laiku no ēdināšanas pakalpojumu sniegšanas Igors ir atteicies, tagad faktiski vairs nav arī viesu nama – īsti neatmaksājās tas viss. Tāpēc Igors šeit veido māju, kur stāstus stāstīt un lai cilvēkiem arī var ko interesantu un vērtīgu parādīt.
Pamazām veido albumu, kas veltīts šīs ēkas vēsturei. Dokumentēti vēsturiskie fakti. Fotogrāfijas ar kādreizējo medpersonālu, kas šeit strādājis. Viena no darbiniecēm, kas šajā ēkā 45 gadus nostrādājusi par medmāsiņu, Igoram ir atsūtījusi vairākas vēstules. Tās smuki pārdrukātas, un katrs interesents var ērti izlasīt.
Oriģināli, protams, arī rūpīgi saglabāti. Nofotografēts, kāda ēka izskatījusies pārņemšanas brīdī, kā notikuši remontdarbi un citas liecības. Sākumā bijušas problēmas ar jēdzīgu strādnieku atrašanu – kāds gribējis satrunējušās sijas vienkārši ar dēļiem apšūt! Tad Igors atradis divus kārtīgus vecticībniekus, kas sešus gadus šeit nostrādāja, lai visu savestu kārtībā, protams, arī amatnieki piesaistīti. Oša koka krēsli, galds, citas mēbeles – kas pielāgots, kas pielabots, kas piepirkts klāt.
Viss tā kā sakārtots, bet Igoram nemierīga sirds – nav īsti darba turpinātāja. Viņam pašam ir sava privātmāja, kurā vietas pietiek dzīvošanai, bet šī ēka šobrīd tādā kā gaidīšanas režīmā. «Varbūt pilsētas muzejs ar laiku to varētu pārņemt? Tad viņu krājumi uzreiz kļūtu trīs reizes vērtīgāki.» Jo Igoram ir gana bagātīga dažādu senlietu kolekcija, kas daudzu gadu garumā krāta – kas atrasts, kas uzdāvināts. «Ja es to visu nesavāktu, tas pagaistu, sapūtu vai būtu aizvests kaut kur uz ārzemēm par interjera priekšmetiem.»
Mazākais dievnams Latvijā
Dievs visiem viens. Pliča mājas pagalmā ir mazs koka dievnamiņš visiem kristiešiem. Šeit ir vairāku konfesiju altārgleznas, lūgšanu grāmatas vairākās valodās. Parasti fonā skan klusināta mūzika.
Ideja noskatīta Kanādas plašajos laukos, kur pašā ceļa malā, var teikt tukša lauka vidū, šāds maziņš dievnams pamanīts. Toreiz Igors pie tā apstājies, izpētījis, safotografējis un pēc tam izdomājis tādu pašu uztaisīt savas mājas pagalmā. Tikai kvalitatīvāku, bez plastmasas apdares dēļiem, bet visu kārtīgi un no koka – kā jau Latgalē pienākas. Vai tad mežu apkārt trūkst?
Sākumā katoļu baznīcas pārstāvji skatījušies uz Igora ieceri ar bažām un aizdomām, taču pēc skaistā un sirsnīgā rezultāta ieraudzīšana, tas tika atklāts 2007. gadā īsi pirms Lieldienām un arī ar katoļu priestera roku iesvētīts.
Igors stāsta, ka slavenais novadnieks kinorežisors Jānis Streičs, ciemojoties mazajā dievnamā, esot atzinis, ka pēc sajūtām «nekur tik tuvu pie Dieva nav bijis, kā šeit».
Arī Preiļu slavenās leļļu ekspozīcijas apmeklētāji bieži vien ir ciemiņi pie Igora, jo te viss blakus. Vienam vairāk patīk lelles, citam gribas mazāko dievnamu apskatīties. Igors uzsver, ka šeit nav baznīca un nekādi rituāli netiek veikti. Kam vajag, lai atnāk, pasēž, paklusē, pameditē vai palūdzas, ja māk.
«Visa pamatā jau ir tie desmit baušļi, kas īstenībā parāda ceļu, kuru ejot mēs varam kļūt par cilvēku.» Diemžēl var arī nekļūt. Igoram azotē ir vēl viens stāsts par kādu ierēdni, kas kafejnīcas darbības laikā esot atbraucis, veicis pārbaudes un atklājis viena santīma neatbilstību kasē. Par to esot uzlikts 100 latu sods! Igors atklāti toreiz pateicis: «Pirms kļūt par ierēdni, ir jākļūst par cilvēku!»
Kalpot citiem cilvēkiem! Tas vienmēr ir bijis visas Igora darbības vadmotīvs. «Kad kungi kļūs par kalpiem, tikai tad viss mainīsies.»
Savukārt pie viena cita gaiša cilvēka Igors ciemos aizbraucis un viņam parādījis vecās mājas plānus. Tas izstāstījis, ka šai mājai apakšā nav nevienas ūdens āderes, bet esot pat trīs uguns āderes, turklāt vēl viena ir tieši zem tā dievnama pagalmā. Kā lai tic tādai nejaušībai? Tātad kāds ir viņu jau laikus vadījis, kurā sētas stūrī to mazo namiņu likt. Vēl esot uzzinājis, ka, lielajā koka ēkā iekšā ieejot, pa kreisi pastāvīgi «sēž kāds vecais bruņinieks, kas no mūra mājas padzīts, un visu vēro – ja šeit notiekošais patīkot, tad viņš palīdz, ja nepatīk, tad ne. Gribi – tici, negribi – netici!»
Saimnieks un fotomākslinieks
«Lielākais deficīts visā Latvijā ir īstens saimnieks,» par to pārliecināts Igors. Uzreiz gan piebilst, ka par politiku negrib daudz runāt, tomēr pamatlietas pagūstam apspriest.
Igors ir vienkāršs lauku zēns, kas no dziļiem Latgales laukiem savulaik līdz Rīgai aizkūlies, kur jau no paša sākuma pievērsies savas sirdslietas – fotogrāfijas – izpētei. Pabeidzis arodskolu Rīgā, tad pēc dienesta gaitām Maskavas apgabalā palicis uz vēl pāris gadiem un absolvējis arī Maskavas tehnikumu.
Pēc atgriešanās dzimtenē daudzus gadus Ludzā strādājis, iekārtojis tur fotodarbnīcu, pa lauku teritorijām daudz braucis – toreiz jo dziļāk laukos, jo nedaudz lielāks procents no pakalpojuma ticis pašam fotogrāfam. Ikgadējie kurgāni triju valstu robežu satikšanās punktā aiz Zilupes bijis obligāts pasākums. Varējis fotografēt kara veterānus uz nebēdu un tik rakstīt viņiem kvītis.
Vēl padomju laiku izskaņā Igors paguvis nosūtīt ministrijai savus praktiskos ieteikumus fotokabinetu ierīkošanai lauku teritorijās. Saņēmis toreiz arī oficiālu atbildi, ka ieteikumi saņemti, tikšot izvērtēti un (varbūt) arī kas no tā visa ieviests – parakstījis toreizējais vēl ministrijas ierēdnis Guntis Ulmanis.
Igors Pličs ir profesionāls fotogrāfs ar lielu pieredzi, dibinājis Latgales fotogrāfu biedrību, kopā ar kolēģiem izdevis vairākas grāmatas ar krāšņām Latgales ainavas fotogrāfijām un Latgales cilvēku foto fiksācijām nu jau 21. gadu simtenī. Nupat sadarbībā ar Pēteri Korsaku izdota grāmata Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX–XXI gs. (Latgales fotogrāfu vēstures izziņu grāmata.) Dati aizvien vēl tiekot papildināti. Tas ir unikāls darbs, kurā apkopotas visas ziņas par šā reģiona fotogrāfiem – nekas tāds nav veikts ne Kurzemē, ne Vidzemē, ne Zemgalē.
Igors Pličs savā namā ir atvēlējis vietu gan senlietām, gan fotoaparātu kolekcijai, iekārtota sava bibliotēka, šeit atsevišķa istaba veltīta izcilā Latvijas fotogrāfa Jāņa Gleizda piemiņai, kura foto izmantoti arī leģendārajā vēl padomju laikā izdotajā J. Zālīša grāmatā Mīlestības vārdā. Atzīšos – es līdz tam nezināju, ka Gleizds savu fizisko īpatnību dēļ nevarējis nospiest fotoaparāta pogu ar roku, tāpēc speciāli pielāgojis aparātus, lai to varētu izdarīt ar iemuti.
Cilvēks pielāgojas un dara! Igors dara pamatīgi. Starp citu, padomju laiku norietā viņš pabija arī Dzelzsbetona rūpnīcas vadīja amatā – tā atradās pie Aglonas dzelzceļa stacijas. Uz barikādēm vēl paguvis nosūtīt vairākas kravas ar betona bluķiem, un tad arī paši ar kolēģiem braukuši uz Rīgu palīgā. Vēlāk, pirms Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes uzstādījuši arī betona krustus Aglonas bazilikas kompleksā. Toreiz, sagaidot pāvestu, pamatīgi tika pārbūvēta visa baznīcas apkārtne. Žoga stabu pamatnēs saliktas dzelzceļa sliedes, lai stāv mūžīgi!
Bet pie Pliča mājas labiekārtošanas darbi nekad neapstājas. Ēkas fasādes priekšā ierīkots skaists skvērs ar tiltiņu, strūklaku, zālieniem un celiņiem. «Daudz kas ir jau pāraudzis, šis tas apnicis – viss būs jāpārtaisa!» Igoram nav miera.
Pirms vasaras plāns uztaisīt arī nelielu reklāmas video, īsi pastāstīt par Pliča māju Preiļos – tad lai tie, kam interesē šeit notiekošais, brauc ciemos! Un stāstu Igoram neaptrūks. Šeit par visu ir savs stāsts – «ja stāsta nav, tad tai lietai īsti nav vērtības».
