“Valdība sakās atbalstam pensionārus kā privileģētu šķiru, bet tas izpaužas kā cēnera, kvartiņa piešķīrums”, – E. Līcīša feļetons 13
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Par suņiem un kaķiem jums un televīzijai ir raidījumi, tikai par pensionāriem nav” – ar rūgtumu un skumīgā balsī teica uz Latvijas radiofona “Brīvo mikrofonu” piezvanījusī kundze un nolika klausuli. Liekot ķepu uz sirds, jāatzīst – taisnība. Sāpīgs temats. Tukšuma sajūta. Izmisuma ēna.
Beidzamais īpaši senioriem domātais raidījums “Atvasara” gāja gaisā pirms gadiem divdesmit pieciem. To vadīja nesen ap Zāļu dienu mūžībā aizgājusī pieredzes bagātā televīzijas žurnāliste Olga Utkina.
Televīzija rāda un radio raida ne tikai par suņošanu un kaķēšanu, ēterā ir programmas reliģioziem, ticīgiem ļautiņiem, autobraucējiem, bērniem un vecākiem, sporta un dabas draugiem, ir pavārmākslas šovi, izklaidējošas pārraides un attapības spēles erudītiem, tikai vecajiem nav sava raidījuma. N
osauktais plašais spektrs taču liecina, ka katrs atradīs kaut ko savai gaumei atbilstīgu, – taisnosies televīzijas un radio vadība. Bet īpaši cilvēkam gados reizēm gribas, ka arī par viņu atceras, ka tiek dota iknedēļas pastāvīga rentes vieta ekrānā – tā teikt, tiek iedzīts mietiņš ar valdziņu, pie kā turēties.
Būdami mājās, dīvānā sēdētāji, pensionāri varētu būt lutinātākie TV programmu sastādītāju viesi, un attiecībām vajadzētu materializēties ciešākā savienībā.
Cilvēki dzīves rudenī ir galvenā sabiedrisko elektronisko mediju mērķauditorija, kuriem nereti par brīvu uztveramie četri kanāli un caurām dienām pie auss čerkstošais radio ir vienīgais iepriecinājums, neskaitot pastkastītē iemesto draudzeni un sarunbiedreni “Latvijas Avīzīti”. Taču notiek atsvešināšanās.
Gaidi vien apziestu sviestmaizīti no Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas vadības un speciālraidījumu pensionāriem kā nacionālo pasūtījumu no NEPLP un SEPLP puses.
Radio un teledzīves organizētāji vien plāno piesaistīt ekrānam gados jaunāku publiku, atraut zaļknābjus no interneta komūnas, met līdzekļus portālā “lsm.lv” – kas tiem daļas gar veču interesēm.
Seniori var savā nodabā izfantazierēt vēlamās “Atvasaras” pārraides sižetus, iedomāties, kurš būtu piemērotākais vadītājs, patīkamākais ceļabiedrs un laika kavētājs pusstundas garumā – vai sirmām galvām uzticību raisošais Gundars Rēders vai veco kundzīšu iemīļotais Arnis Krauze.
Mūža novakarē veselība nav no stiprajām, tā ir iedragāta. Cilvēks darba gados strādājis kā zirgs, bet nu zirgspēku jauda krietni kritusies.
Ar vecumu solis kļuvis gausāks, redze švakāka, galvu pārņem reibonis, nomāc fiziskas kaites.
Derētu aptieķera padoms, ar kurām zālēm dzesināt pārlieku satrakojušos motoru, ar kurām ieeļļot čīkstošos locekļus, ko uzsmērēt sāpošiem krustiem un kuras drapes dzert kā pretsāpju līdzekļus. Kur iegādāties rivanolu un kuri medikamenti no lētā gala ir labākie.
Ne tikai pārvietošanās spēju zuduma, bet arī naudas trūkuma dēļ daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem kino, izstāžu zāļu un muzeju apmeklējums, kafejnīca ar kūciņu – tā jau ir vēsture. Bet uz teātri vēl aiziet gribētos.
Par to varētu stāstīt “Atvasaras” kultūras lappusītē. Bet varbūt nevajag, ka skatītājiem ceļas asinsspiediens, ka līst puņķi un asaras.
Teātrmākslas mūsdienu iestudējumu modernākie viļņi apgāž iesakņotos priekšstatus, kādai jābūt skatāmai izrādei. Klasiku izkropļo, ka šausmas atrasties zālē, un arī vecie, iecienītie aktierīši apbērēti kapu kalniņā, mīļotās skatuves mākslinieces aizgājušas mūžībā.
Labāk lai ar nomierinošu efektu raidījumā skanētu feinie gabali no vieglās estrādes zelta repertuāra.
Lietderīga raidījuma daļa būtu izdzīvošanas šovs, kurā katru mēnesi kāds no koalīcijas politiķiem, eksperimentēdams, pūlētos iztikt un savilkt galus kopā ar pensijas 300 eirīšiem.
Būtu ko nenosmieties, kā deputāts knapinās un spiests mēneša beigās badoties. “Atvasaras” noslēgumā iknedēļas rubrika “Mēli var norīt”. Pamācoša šefpavāra meistarklase, kā pensionāriem pareizi un garšīgi gatavot austeres un izcept marmoršniceli.
Vērtīga skatāmviela, kad tirgū cenas astronomiskas, un, pērkot reņģītes, tās maksā kā kādreiz austeres.
Kas zīmējas uz senioriem, veco cilvēku negodāšana un aizmiršana tiek kultivēta viscaur.
Potēšanas akcijā par viņiem negādāja kā pirmajiem un svarīgākajiem. Kā! – bēdīgi slavenais Vakcinācijas birojs tak aģitēja!
Līdz kamēr attapās, ka vienkārši jāaizsūta medmāsa uz mājām, kur dzīvo vecīši.
Valdība sakās atbalstam pensionārus kā privileģētu šķiru, bet tas izpaužas kā cēnera, kvartiņa piešķīrums, kad inflācija ar valzivs muti tūliņ apēd sīkos ienākumus un apkures tarifi ir seškāršojušies.
Var teikt, gādība par gaišām bezrūpīgām vecumdienām dzīves otrajā pusē ir katra paša rokās, bet es uzdzeru uz veco cilvēku veselību no rūgušpiena glāzes!
