“Vecais zēns Čapajevs” starp anekdotēm un realitāti 0
1887. gada 9. februārī dzimusi faktiski viena no visleģendārākajām personām visā PSRS un jo sevišķi saistībā ar Pilsoņu kara gaitām – Vasīlijs Čapajevs, kurš ilgstoši bija arī viens no nepārspējamiem visu iespējamo virzienu tautas folkloras personāžiem.
Viņa dzīve joprojām ir pamatā diženam mītam. Turklāt arī mūsdienās, kad pašā Krievijā saistībā ar Pilsoņu karu risinās virkne dažādu diskusiju, tieši viņš kā teju vai neapšaubāms tā laikposma varonis joprojām saglabā tikai pozitīvu oreolu, kas viņu ieskāvis kopš pagājušā gadsimta 30. gados tapušās kinofilmas.
Trūcīgā bērnība
Vasīlijs Čapajevs piedzima Krievijas impērijas Kazaņas guberņas Čeboksaru apriņķa ciematā Budaikā parasta trūcīga krievu zemnieka ģimenē kā sestais bērns. Tas notika 1887. gada 28. janvārī (9. februārī).
Avotos vēstīts, ka vispār šo nākšanu pasaulē pavadījusi krietna bažu atmosfēra, jo jaundzimušais pamanījies tajā ierasties savas mammas grūtniecības septītajā mēnesī, izskatījies gaužām vārgs un visiem licies, ka viņam nav itin nekādu izredžu izdzīvot. Taču konkrētā cilvēkbērna dzīvotgriba bijusi absolūti apbrīnojama, un viņš par prieku vecākiem auga un attīstījās.
Vasīlija senči Budaikā dzīvojuši jau kopš seniem laikiem, faktiski kopš pašas tā izveidošanas, kas 1555. gadā notika atbilstoši cara Ivana Bargā rīkojumam. To sāka labiekārtot vietā, kur agrāk bija neliela čuvašu apdzīvotā vieta.
Vasīlija tēvs Ivans pēc nacionalitātes bija mordviešu erzja un piederēja vistrūcīgākajām zemnieku aprindām.
Māte Jekaterina bija ar jauktām krievu un čuvašu asinīm.
Interesanta ir uzvārda Čapajevs izcelšanās. Vasīlija vectēvs Stepans strādāja par Volgā pludināto koku un citu Čeboksaru ostā pienākušo smago kravu izkrāvēju. Viņš esot regulāri izsvepstējis kaut ko līdzīgu “čapuj”, “čepoj”, “čepaij”, ar ko patiesībā bijis domāts rīkojums “pieķer–aizķer” (“цепляй”, “зацепляй”).
Tādā veidā šis vārdiņš “čepaj” pielipis viņam kā pseidonīms jeb faktiski vienkārši iesauka, bet vēlāk kļuvis arī par gluži oficiālu uzvārdu veselai dzimtai.
Turklāt zīmīgi, ka vēlākais leģendārais sarkanarmiešu komandieris savu uzvārdu pats allaž esot rakstījis nevis kā “Čapajevs”, bet gan tieši kā “Čepajevs”.
Budaikā spēkā bija ikdienas izdzīvošanas princips – ko noķer, to apēd. Un tāpēc tur nevienam nebija prātā ne tikai militāra karjera, bet pat vispār kaut kāda izglītošanās.
Katrā ziņā pie smaga darba Vasīlijs pierada faktiski jau kopš pirmajiem savas apziņas mirkļiem.
Tomēr drīz vien neizturamais trūkums izdzina Vasīlija tēva ģimeni pasaulē, un labākas dzīves meklējumos tā devās uz Samaras guberņu, nokļūstot Balakovas ciematā. Tur dzīvoja mazā izdzīvotāja tēva brālēns, kurš bija salīdzinoši nodrošināts cilvēks, turklāt arī vietējās baznīcas skolas mecenāts.
Čapajevu dzimtā jau bija bijuši garīdznieki, tāpēc ģimenes padomē izlēma, ka visjaunāko un vēl joprojām visvārgāko bērnu vajadzētu izmācīt par garīdznieku, tāpēc sarūpēja viņam iespēju mācīties baznīcas skolā.
Vēl pirms iesaukšanas armijā Vasīlijs bija paspējis nodibināt pats savu ģimeni, apprecot tobrīd praktiski mazgadīgo mācītāja meitu Pelageju Metļinu. Kad viņi 1909. gada 5. jūlijā apprecējās, Pelagejai bija 17, Vasīlijam – 22 gadi. Viņi kopā nodzīvoja sešus gadus.
Bet jau rudenī Vasīliju iesauca armijā un nosūtīja uz Kijevu. Dokumentāri praktiski nenoskaidrojama iemesla dēļ jau nākamā gada pavasarī viņu atvaļināja no aktīvā dienesta, nozīmējot zemessardzei pielīdzināmā rezerves formējumā.
Oficiālā versija pauž, ka pie vainas bijusi kāda nopietna slimība, kas liegusi fiziski pilnvērtīgi pildīt dienesta pienākumus. Tostarp ir arī versija par to, ka viņš vienkārši pārcelts uz rezerves formējumu tāpēc, ka izrādījies politiski absolūti neuzticams cara valdībai, taču tam nav atrasts nekāds oficiāls pamatojums.
1912. gadā Vasīlijs kopā ar ģimeni pārcēlās uz nākamo jauno dzīves vietu – Melekesu. Līdz 1914. gadam viņa un Pelagejas ģimenē piedzima trīs bērni – divi dēli un meita.
Līdz 1. Pasaules karam Vasīlijs ar savu ģimeni dzīvoja Uļjanovskas apgabala Melekesā (mūsdienās – Dimitrovgrada) un strādāja tur par galdnieku.
Sākoties 1. Pasaules karam, Vasīliju atkal iesauca armijā, un Pelageja pārcēlās dzīvot pie vīra vecākiem, taču tur ātri vien iepazinās ar kaimiņos dzīvojošo konditoru vārdā Makars un drīz ar visiem bērniem pārcēlās pie viņa.
1917. gada sākumā Vasīlijs speciāli izbrīvēja laiku, lai apmeklētu savu dzimto pusi. Viņš jau bija izlēmis izšķirties ar Pelageju, taču beigās aprobežojās tikai ar to, ka paņēma no viņas bērnus un nogādāja atkal savu vecāku mājā.
Vēlāk, uzzinot, ka Vasīlijs gājis bojā, Pelageja izlēma paņemt atpakaļ no Vasīlija vecākiem savus trīs bērnus.
Taču notika nelaimes gadījums. Būdama stāvoklī no piedzīvotāja Makara un gaidīdama savu piekto un viņu abu otro kopīgo bērnu, ziemā Pelageja gāja pāri Volgai un iekrita lāsmenī, izmirka un pamatīgi saaukstējās, pēc kā drīz laida pasaulē nedzīvu bērniņu un dzemdību laikā pati arī nomira.
Kā karš rada varoņus
Atkārtoti iesaukts armijā 1914. gada septembrī, frontē Vasīlijs nonāca 1915. gada janvārī. Viņš karoja Voļinā un Galīcijā, faktiski jau kopš paša sākuma apliecinot sevi kā veiklu un izmanīgu karotāju.
Vasīlijs izgāja praktiski visu 1. Pasaules karu, beigās izpelnoties feldfēbeļa pakāpi, kā arī apbalvojumus – trīs pakāpju karavīru Georgija krustus un Georgija medaļu.
1917. gada Februāra revolūciju Vasīlijs sagaidīja, atkal atrodoties kara hospitālī Saratovā. 1917. gada 28. septembrī viņš iestājās boļševiku partijā, un jau drīz viņu iecēla par 138. kājnieku rezerves pulka komandieri, kurš bija izvietots Nikolajevskā.
Bet jau tā paša gada 18. decembrī viņu iecēla par Nikolajevskas apriņķa kara komisāru. Vasīlijs tur dibināja apriņķa Sarkano gvardi, ko veidoja 14 vienības un ar ko viņš piedalījās karagājienā pret ģenerāli Kaledinu (izšķirošā kauja pie Caricinas), bet 1918. gada pavasarī – arī uzbrukumā Uraļskai.
Savukārt 1918. gada 25. maijā saistībā ar Vasīlija iniciatīvu Sarkanās gvardes vienību reorganizēja, pārveidojot divos Sarkanās armijas pulkos, kurus nodēvēja divu leģendāru krievu dumpinieku vārdos: vienu – Stepana Razina, otru – Jemeļjana Pugačova vārdā, kas abi bija apvienoti Pugačova brigādē, par kuras komandieri kļuva Vasīlijs.
Tas faktiski bija karavadoņa amats, un daudzi par to vēl joprojām pauž neviltotu izbrīnu, jo uz tādu amatu absolūti “nevilka” Vasīlija izglītība. Lai gan vēlāk pierādīsies, ka dažreiz, lai gūtu militārus panākumus, tāda patiešām nav īpaši nepieciešama.
Jaunā un sekmīgā sarkanarmiešu komandiera popularitāte jeb pat faktiski slava bija augusi ģeometriskās progresijas veidā.
Tostarp tieši savas mazizglītotības un iedzimtās visnotaļ skarbās iedabas dēļ viņš lāgā nemācēja pakļauties bezierunu kārtā, kas, kā zināms, militārajā dienestā faktiski ir galvenā prasība.
Tieši šā iemesla dēļ, un pilnībā nerēķinoties ar gluži reālajiem panākumiem kaujas laukā, vadība Vasīliju tieši no frontes tomēr aizsūtīja pamācīties Ģenerālštāba akadēmijā.
Vēlāk, jau faktiski 70. gados, vēl dzīvajos esošais Vasīlija līdzgaitnieks un tikpat leģendārais Pilsoņu kara sarkanarmiešu komandieris Semjons Budjonnijs, klausoties tolaik jo sevišķi populārās anekdotes par Čapajevu, esot rezignēti mājis ar galvu un teicis: “Es taču viņam teicu: ej, stulbeni, mācīties, pretējā gadījumā par tevi smiesies! Nu – nepaklausīja taču man!”
Bet Vasīlijs akadēmijā nespēja nosēdēt pārlieku ilgi (no 1918. gada novembra līdz 1919. gada februārim), panākot, ka viņu atkal nosūta uz fronti. Turklāt ar to pilnībā pietika, lai kopš 1919. gada maija Vasīlijs kļūtu par Īpašās Aleksandrovas–Gaiskas brigādes komandieri.
1919. gada vasarā viņš jau kļuva par komandieri vēlāk par absolūti leģendāru kļuvušajai 25. strēlnieku divīzijai, kuras sastāvā tad arī veica virkni patiešām spīdošu operāciju pret baltgvardu karavadoņa Kolčaka karaspēku.
1919. gada 9. jūnijā Vasīlijs ar savu karaspēku atkaroja baltgvardiem Ufu, 11. jūlijā – Uraļsku. Un tā tālāk. Vārdu sakot, 1919. gada vasaras gaitā divīzijas komandieris ar savu karavadoņa talantu pamanījās pamatīgi pārsteigt daudzus cara laika armijā lielisku militāro izglītību guvušos ģenerāļus.
Taču tā īsti – pilnībā un līdz galam – viņš izvērsties tomēr nepaspēja. Jau Ufas ieņemšanas laikā Vasīlijs no aviācijas ložmetēja guva visnotaļ nopietnu ievainojumu galvā. Viņam bija 32 gadi…
Arhīvi saglabājuši šādu 4. armijas štāba priekšnieka Fjodora Novicka veiktu tā laikposma Vasīlija ārienes aprakstu: “Kabinetā lēnām un ļoti cieņpilni ienāca aptuveni 30 gadus vecs cilvēks, vidēja auguma, kalsnējs, gludi skūts un ar rūpīgi koptu matu griezumu.
Čapajevs bija apģērbts ne tikai kārtīgi, bet arī eleganti:
lieliski pašūts teicama auduma šinelis, pelēka jērādas papaha ar zelta pozamentu augšdaļā, augsti briežādas zābaki ar vilnu uz ārpusi. Viņš bija apjozis kaukāziešu parauga zobenu, kas dāsni izrotāts sudrabā, kā arī ļoti akurāti sānos izvietotu pistoli “mauzeris”.”
Vasīlijs un cita Pelageja
Ap to laiku Vasīlijs jau bija izveidojis ciešākas saites ar sava bojā gājušā drauga un cīņu biedra Pjotra Kameškerceva atraitni, kuras vārds arī bija Pelageja.
Papildus leģenda vēstī, ka Pjotrs guvis nāvējošu ievainojumu kaujas laikā Karpatos, un iepriekš draugi viens otram apsolījuši: tajā gadījumā, ja vienu no viņiem nogalina, otrs pilnā apmērā parūpēsies par bojā gājušā ģimeni.
Godīgi sakot, to itin nemaz nevar izslēgt, jo tajā laikā tajā vidē valdīja arī vēl neiedomājami cēlsirdīgākas, patētiskākas un eksaltētākas noskaņas.
1919. gadā savu jauno, ģimenei attālināti pielīdzināmo veidojumu – Pelageju Kameškercevu kopā ar saviem trim un viņas diviem bērniem no Pjotra (meitas – Olimpiāde un Vera (visdrīzāk, kā “Ticība”)) – Vasīlijs izmitināja savas divīzijas artilērijas noliktavas telpās, kas bija ierīkotas Klincovkas ciemā. Diemžēl tur bojā gājušā drauga atraitne operatīvi piekrāpa Vasīliju ar artilērijas noliktavas priekšnieku Georgiju Živoložnovu…
Tostarp avotos vēstīts, ka vispār Pelageja patiešām vēlējusies kļūt Vasīlijam par īstu sievu, arī pēc pieķeršanas netiklajā nodevībā, un – kas šķiet zīmīgi – nezin kāpēc pukojoties par to, ka Vasīlijs izrādījies “no tiem viena–vienīgā mīlētājiem”.
Šeit var piebilst, ka Pilsoņu kara laikā jaunajā padomju Krievijas valstī jau pilnā sparā ne tikai vārdos, bet dažviet arī darbos plaši uzplauka tas surogātkopdzīves modelis, kādu daudzi cenšas propagandēt arī mūsdienās.
Proti, arī ģimenes un seksuālajām attiecībām vajadzētu būt tādām kā “komunālām” – katrs ņem un dabū, ko vien vēlas, lai kam kas arī it kā piederētu.
Visdrīzāk, būs bijis tā, ka Pelageja morāli un psiholoģiski bijusi nesalīdzināmi gatavāka par Vasīliju pieņemt šādu “progresīvo” modeli.
Tomēr Vasīlijs jau kopš sākuma nav īpaši aizrāvies ar viņu, vairāk patiešām pildījis tikai bojā gājušajam draugam doto solījumu par absolūti īstenu, nesavtīgu rūpēšanos par viņa ģimeni.
Savukārt Pelageja bija īstens sievišķis, viņai vajadzēja vairāk. Arī neskatoties uz to, ka Pelageja nereti kritizējusi pati sevi, sak, nav nekāda ārēji pievilcīgā, resnām kājām, strupām rokām un īsiem pirkstiem un visādi citādi “kaut kāda ne tāda”, viņa tomēr ļoti centusies izpelnīties Vasīlija ievērību. Taču tas nav izdevies.
Un tad jau plūdeni iesākas miglaino un sazvērestības teoriju joma. Proti, kādā mirklī Pelageja esot izlēmusi atriebties Vasīlijam pēc pilnas programmas – vispirms tātad fiziski piekrāpjot (it kā – jo oficiāli jau viņu abu savienība tāpat bija “nekāda”) viņu ar tajā brīdī vistuvāk esošo pirmo interesentu, kurš varētu vēlēties izklaidēties ar neglābjami dēku kāru sievieti.
Pēc Vasīlija bojāejas Živoložnovs gan esot neilgu laiku rūpējies pat arī par Vasīlija bērniem, kuri kopā ar Pelageju un viņas diviem (kopā tātad pieciem) bērniem mituši pie viņa, taču, kā noskaidrojuši pētnieki, absolūti neesot varējis ciest tieši Vasīlija bērnus, tāpēc drīz pametis gan viņus, gan savu tādā ceļā iegūto un jau krietni novecot sākušo piedzīvotāju.
Vēstīts, ka pēc šo pārdzīvojumu virknes Pelageja esot šķīrusies no krietnas daļas prāta spēju, lai gan, periodiski ārstējoties psihiatriskajās klīnikās, nodzīvojusi līdz 1961. gadam.
Var arī piebilst, ka savas dzīves pēdējā gadā brašajam un veiksmīgajam karavadonim Vasīlijam bijis mīlas romāniņš ar kāda kazaku pulkveža meitu Tatjanu, ar kuru viņam nācies šķirties tieši sarkanarmiešu “morālās tiesas” spiediena ietekmē.
Tostarp Vasīlija meita Klaudija savās atmiņās to epizodi, kurā Vasīlijs gluži konkrēti pieķēris Pelageju neuzticības aktā kopā ar Georgiju Živoložnovu, vēstījusi pat visnotaļ dramatiski trilleriskā toņkārtā.
Klaudija rakstījusi, ka tētis esot negaidot pārradies mājās, konstatējis, ka guļamistabas durvis no iekšpuses aizbultētas un Pelageja nevēlas tās vērt vaļā. Jo – tur pie viņas iekšā tobrīd atradies mīļākais.
Vasīlijs esot satrakojies, sācis klaigāt un draudēt, taču pirmais cauri durvīm uz labu laimi sācis šaut esot tieši Živoložnovs.
Vasīlijs esot ieradies kopā vēl ar dažiem saviem karavīriem, turklāt pajūgā vēl bijis arī ložmetējs. Viens no kareivjiem sācis no ložmetēja šaut iekšā pa logu. Tad Živoložnovs beidzot pusapģērbts izmeties laukā pa durvīm un joprojām turpinājis šaut ar savu naganu. Tobrīd istabā esot bijusi tikai Klaudija un Vasīlijs, un abiem tikai brīnumainā kārtā izdevies izglābties.
Kad viss nomierinājies, kā paudusi Klaudija, Vasīlijs ārēji mierīgā paskatā atgriezies divīzijas štābā un pēc tā vairs nav pat vēlējies vispār redzēt Pelageju.
Klaudija vēl vēstījusi, ka Pelageja vēl pat 30. gados esot lielījusies par to, ka nodevusi Vasīliju baltgvardiem. Lai gan mūsdienu pētnieki vērsuši uzmanību tam, ka tajā laikā Lbiščenskas un vispār visas apkaimes iedzīvotāju sastāvu veidoja Urālu kazaki, kuri galvenokārt bija labvēlīgi noskaņoti pret baltgvardiem, uzturot ar viņiem nepārtrauktas saites, un tie katrā ziņā arī bez tik individuālām ziņām bija pietiekami detalizēti informēti par situāciju pilsētā.
Tāpēc pat tajā gadījumā, ja Klaudijas vēstījums par Pelagejas nodevību ir patiess, viņas sniegtajai informācijai tāpat nebija nekādas īpaši izšķirošas vērtības. Turklāt vēsturnieki neko par tādu gadījumu nav konstatējuši arī nevienā baltgvardu dokumentu arhīvā.
Vasīlija pēcnācēju likteņi
Vasīlija vecākais dēls Aleksandrs (1910–1985) mācījās tehnikumā, pēc kura absolvēšanas Orenburgas apgabalā strādāja par agronomu. 1933. gadā viņu iesauca armijā, kur pēc obligātā dienesta viņš turpināja mācības artilērijas skolā.
Otro pasaules karu (Krievijā šā kara posmu, kas iesākās ar Vācijas iebrukumu PSRS, dēvē par Lielo tēvijas karu) viņš sagaidīja kapteiņa pakāpē un Podoļskas artilērijas skolas kursa komandiera amatā. Kara laikā bija artilērijas apakšvienību komandieris, kļūstot par artilērijas brigādes komandieri. Nopelnījis arī daudzus ordeņus un medaļas.
Pēc kara Aleksandrs turpināja militāro karjeru, tostarp arī piedaloties militārajās mācībās Tockas poligonā, kur notika kodolieroču izmēģinājumi. Bijis Pievolgas kara apgabala artilērijas komandieris.
Viņa pēdējais amats bija Maskavas kara apgabala artilērijas komandiera vietnieks, no kurienes viņš atvaļinājās ģenerālmajora pakāpē. Pēc tā viņš turpināja darbu DOSAAF struktūrās. Zināms, ka Aleksandrs bijis draudzīgās attiecībās ar leģendāro krievpadomju hokeja treneri Anatoliju Tarasovu.
Vasīlija jaunākais dēls Arkādijs (1914–1939) pēc mācībām skolā iestājies Engelsas lidotāju skolā, kur vēl kā kursants ievēlēts Pievolgas vāciešu republikas Centrālajā izpildkomitejā.
1935. gadā viņš kļuva arī par 7. Vissavienības padomju kongresa delegātu, kura laikā viņu uzaicināja uz personīgu tikšanos ar Staļinu. Neilgi pirms šā kongresa bija iznākusi filma “Čapajevs”, un Staļins vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par leģendārā Vasīlija ģimenes locekļu gaitām.
Pēc lidotāju skolas absolvēšanas Arkādijs kļuva vispirms par smagā bumbvedēja komandieri, bet jau drīz – par bumbvedēju vienības komandieri. 1938. gadā viņš iestājās Žukovska akadēmijā, kur iepazinās un sadraudzējās ar daudziem tā laika lidotājiem, ieskaitot leģendāro Valēriju Čkalovu un vēl dažiem, kuri, izrādās, savulaik karojuši pat paša Vasīlija divīzijā.
1939. gada jūlijā Arkādijs gāja bojā iznīcinātāja I–16 katastrofā izmēģinājuma lidojuma laikā.
Ir versija par to, ka Arkādijs nopietni turēts aizdomās par līdzdalību sazvērestībā pret Čkalovu, sarīkojot viņa bojāeju, lai varētu ieņemt viņa amatu lidotāju vienībā. Bet pēc tā, kad noskaidrojās, ka viņa sieva ne tikai krāpusi viņu ar citiem vīriešiem, bet pat bijusi piespiesta par vīru rakstīt slepenus ziņojumus attiecīgajām iestādēm, viņš neesot varējis izciest apkaunojumu, tāpēc savā liktenīgajā lidojumā gluži apzināti veicis tehniski teju vai neiespējamu manevru, pēc kā lidmašīna cieta katastrofu, iekrita purvā un viņš pats gāja bojā.
Vasīlija meita Klaudija (1912–1999) pēc vecāku nāves, teju vai pilnībā nošķīrusies no brāļiem, vārda vistiešākajā nozīmē nonāca uz ielas, mitinoties graustos, un kopā ar zagļiem un klaidoņiem kļuva par distrofiķi, kamēr beidzot bezpajumtnieku tvarstīšanu rezultātā nonāca patversmē.
Pamāte viņu pie sevis paņēma tikai 1925. gadā, un kopā ar viņu tad arī Klaudija noformēja visus nepieciešamos dokumentus nokļūšanai pansionātā.
Pēc skolas mācību beigšanas 1930. gadā Klaudija iestājās Samaras Būvniecības institūtā. Drīz viņa apprecējās un laida pasaulē Vasīlija mazdēlu. Vēlāk viņai piedzima arī meita.
Kā leģendārā divīzijas komandiera meita viņa bija iekļauta delegācijā, kas devās pie PSKP CK Politbiroja locekļa Anastasa Mikojana lūgt atļauju piešķirt institūtam viņa vārdu.
Pēc šīs sarunas ar Mikojanu viņu pārcēla darbā uz Maskavas Pārtikas institūtu, bet jau drīz Klaudija uzsāka partijas darbinieka karjeru, kas rezultātā izvērtās visnotaļ sekmīga.
Vienlaikus viņa sāka arī krāt un apkopot materiālus par savu leģendāro tēvu, rezultātā izveidojot milzīgu dokumentu arhīvu ar dažādām Vasīlija līdzgaitnieku liecībām un atmiņu stāstījumiem. Klaudijas mazmeita Jevgenija turpināja viņas uzsākto un ir uzrakstījusi grāmatu “Mans nezināmais Čapajevs”.
Bojāejas pamatversija
Traģēdija, ko mēdz arī dēvēt par Vasīlija vienīgo militāro kļūdu, notikusi 1919. gada 5. septembrī. Viņa komandētās sarkanarmiešu divīzijas priekšpulks straujā maršā bija pamanījies pārlieku atrauties no aizmugures spēkiem.
Kādā mirklī tas apstājās atpūsties, savu štābu izvietojot Lbiščenskā (tagad Čapajeva). Taču tieši 5. septembrī aptuveni 2000 kaujinieku (durkļu) lielā baltgvardu vienība ģenerāļa Borodina vadībā veica efektīvu reidu un negaidīti uzbruka sarkanarmiešu 25. divīzijas štābam.
Vasīlija karaspēka pamatspēki tajā brīdī atradās aptuveni 40 kilometru attālumā, tāpēc nevarēja steigties palīgā. Savukārt tie spēki, kas varēja izrādīt vismaz kaut kādu pretestību, bija gaužām mazi – ne vairāk par 600 durkļiem, tāpēc kauja sanāca krietni vien nelīdzvērtīga, lai gan esot negaidīti ieilgusi, turpinoties vismaz sešas stundas. Turklāt tās bijušas tieši paša Vasīlija medības, un tās īstenoja speciāla vienība.
Par Vasīlija bojāejas apstākļiem joprojām nav vienotas skaidrības, tāpēc spēkā ir vairākas versijas.
Par vienu no iespējami patiesajām mēdz uzskatīt stāstu, kura izklāstu 1962. gadā vēstulē saņēma Vasīlija meita Klaudija. Tā bija pienākusi no Ungārijas, un tajā divi Vasīlija frontes biedri, ungāri, kuri personīgi redzējuši visus sava divīzijas komandiera dzīves pēdējos mirkļus, bija izklāstījuši to, kas tad “toreiz īsti noticis”.
Kaujas gaitā ar baltgvardiem Vasīlijs esot ievainots galvā un vēderā, pēc kā četri sarkanarmieši ātri vien no dēļiem uzbūvējuši kaut ko līdzīgu plostam un pārcēluši ievainoto komandieri pāri Urālas upei.
Taču no gūtajiem ievainojumiem Vasīlijs esot nomiris jau pārcelšanas laikā, nemaz nesasniedzot otru krastu. Gluži pamatoti bīstoties no tā, ka baltgvardi varētu apgānīt Vasīlija līķi, karavīri esot to apglabājuši turpat piekrastes smiltājā, nomaskējot apbedījumu ar niedrēm un zariem.
Vēstīts, ka Vasīlija īstā apbedījuma vietas meklējumi tūlīt pēc Pilsoņu kara neesot notikuši tāpēc, ka par kanonisku viņa bojāejas versiju tomēr jau bija kļuvis stāsts, kuru bija “licencējis” 25. divīzijas komisārs Dmitrijs Furmanovs, kurš uzrakstīja grāmatu “Čapajevs”, attiecīgo noslēguma ainu tēlojot tā, ka ievainotais Vasīlijs noslīcis, mēģinot pats saviem spēkiem pārpeldēt upi.
60. gados Klaudija esot veikusi mēģinājumu uzmeklēt tēva kapu, taču jau ļoti drīz noskaidrojies, ka tas vairs nav reāli iespējams: Urālas gultne bija ievērojami mainījusi tecējumu, un bija skaidrs, ka tagad par leģendārā sarkanarmiešu komandiera pēdējo atdusas vietu kļuvusi nenosakāma vieta upes dibenā.
Leģendas tapšana
Vēsturnieki joprojām tā arī nav raduši vienotu viedokli par to, kāda patiesībā bijusi Vasīlija kā karavadoņa loma Pilsoņu karā.
Viena daļa uzskata, ka viņam piemitusi teju vai nenovērtējami liela loma, savukārt citi domā, ka tā bijusi gaužām nenozīmīga un viņa tēlu nesamērīgi uzpūtusi tieši literatūra un kinomāksla. Katrā ziņā viss patiešām iesākās ar jau pieminētā Furmanova grāmatu.
Pētnieki noskaidrojuši, ka tostarp dzīves laikā Vasīlija un Furmanova savstarpējās attiecības itin nekādi nevarēja nodēvēt par vienkāršām, un tas, starp citu, vēlāk visuzskatāmāk izpaudīsies leģendārajās anekdotēs.
Proti, realitātē ir pastāvējis gaužām banāls “kreisais” Vasīlija romāns ar Furmanova likumīgo sievu Annu Furmanovu (Stešenko), kas noveda pie tā, ka komisāram nācās pamest divīziju.
Taču vēlāk absolūti nenoliedzamais Furmanova literāta talants nogludināja visas personiskās nesaskaņas.
Tomēr patiešām īsta, nenovīstoša slava gan Vasīliju, gan tostarp arī Furmanovu un visus pārējos šā stāsta varoņus sasniedza 1934. gadā, kad iznāca kinofilma “Čapajevs”, kuras scenārija pamatā bija Furmanova grāmata un čapajeviešu atmiņas.
Tiesa, var piebilst, ka tobrīd dzīvajos vairs nebija arī paša Furmanova – viņš no meningīta nomira jau 1926. gadā. Savukārt zīmīgi, ka par filmas scenārija autori kļuva viņa nodevīgā sieva un 25. divīzijas komandiera mīļākā Anna…
Un, raugi, tieši pateicoties viņai, stāstā par Vasīliju iekļuvusi brašā ložmetējniece Aņka, arī kļūstot par stabilu un absolūti neatņemamu leģendāro anekdošu sērijas personāžu. Realitātē tāda personāža nav bijis.
Zināms vien tas, ka, visdrīzāk, par Aņkas tēla prototipu kļuvusi 25. divīzijas sanitāre Marija Popova. Kādas kaujas laikā sanitāre pierāpojusi pie ievainota ložmetējnieka, kurš bijis jau vīrs krietnā vecumā, vēloties pārsiet viņa ievainojumu, taču tā vietā kaujā iekarsušais vīrs burtiski ar nošaušanas draudiem piespiedis sanitāri ņemt savās rokās ložmetēju un turpināt no tā šaut pa pretinieku.
Režisori, izdzirdējuši šo stāstu un vienlaikus cenšoties pildīt paša Staļina uzdevumu atainot filmā Pilsoņu kara sievietes tēlu, ātri vien izdomāja šo ložmetējnieci.
Savukārt uz to, ka šī brašule jānosauc tieši par Aņku, jau uzstāja scenārija autore Anna Furmanova. Pēc filmas iznākšanas gan Vasīlijs, gan Furmanovs, gan ložmetējniece Aņka, gan tostarp arī ziņnesis Peķka, kurš realitātē bija Pjotrs Isajevs, kurš patiešām gāja bojā vienā kaujā kopā ar Vasīliju, uz visiem laikiem aizgāja tautās, kļūstot par šā stāsta absolūti neatņemamām sastāvdaļām.
Mīts par superveiksmīgo sarkanarmiešu komandieri un “karavīru tēvu” pilnībā noformējās 30. gadu vidū,
kad uz ekrāniem parādījās Georgija Vasiļjeva un Sergeja Vasiļjeva (kuri, starp citu, nebija brāļi, tikai ar vienādiem uzvārdiem) filma “Čapajevs”.
Tiesa, filmas veidotāji jau pirms tās iznākšanas sastapās ar gluži noteiktām grūtībām. Vispirms viņiem nācās aizstāvēt nepieciešamību veidot skaņu, nevis tolaik vēl pietiekami plaši izmantoto mēmās filmas variantu, turklāt filmas scenāriju vajadzējis vairākkārt pārrakstīt – it kā arī pēc paša Staļina rīkojumiem, jo viņš esot periodiski “ieteicis” filmā ieviest virkni romantisku motīvu, piemēram, kaut vai ziņneša Peķkas un ložmetējnieces Aņkas mīlas attiecības.
Pētnieki uzskata, ka tik izteikta paša Staļina interese par šo filmu neesot bijusi gluži nejauša: tolaik jau visi valdītāji visā pasaulē bija lieliski sapratuši, ka kino ir viens no visietekmīgākajiem propagandas paņēmieniem, ar kura palīdzību var tautas masu prātos iesēt “pareizo” domāšanu, vajadzīgo pasaules uzskatu.
Katrā ziņā tajā laikā kinofilmu iznākšanas liktenis bija totāli atkarīgs no lemšanas visaugstākajā līmenī, un faktiski katru no tām iepriekš noskatījās kompartijas Politbirojs faktiski pilnā sastāvā.
Lūk, un tā laika padomju kinematogrāfijas tā dēvētais partijas kurators Boriss Šumjackis vēlāk atmiņās vēstījis, ka 1934. gada 4. novembrī partijas aeropāgs kolektīvi noskatījies “Čapajeva” galīgās montāžas variantu.
Pēc seansa Staļins esot pienācis tieši pie viņa un teicis: “Jūs var apsveikt ar veiksmi. Lieliski, gudri un taktiski nostrādāts… Filmai būs ļoti liela audzinošā nozīme. Tā ir lieliska dāvana svētkos (Revolūcijas gadadiena, ko svinēja 7. novembrī – red.).”
Tāpat arī citi boļševiku līderi aizgūtnēm slavējuši filmu “Čapajevs” – kā spīdošu, izdevušos un talantīgu mākslas darbu ar paliekošu vērtību.
Versijas par Vasīlija bojāeju
Ir vērts piebilst, ka Vasīlija bojāejai ne gluži visi uzreiz tā arī noticēja. Virkne viņa biogrāfijas pētnieku vēstījuši, ka Pilsoņu kara veterānu aprindās ilgi klejojis stāsts par to, ka patiesībā Vasīlijs tomēr esot spējis pats pārpeldēt upi, otrā krastā viņu izglābuši vietējie iedzīvotāji, viņš vēl pārslimojis itin smagas formas vēdertīfu, zaudējis atmiņu un kaut kur Kazahstānā iestājies darbā par galdnieku, nekad neko par savu pagātni vairs nav atcerējies – ne grūto bērnību, ne salīdzinoši slavenās kara gaitas.
Tostarp baltgvardu kustības pielūdzējiem piemīt nosliece Lbiščenskas reidam piedēvēt teju vai vēsturiski lielu nozīmi, dēvējot to par milzīgu uzvaru, lai gan patiesībā tas pat ne tuvu tā nav bijis.
Pat 25. divīzijas štāba sagraušana un tās leģendārā komandiera bojāeja praktiski nemaz neietekmēja kopējo kara norisi. Turklāt ne īpaši plaši atspoguļots ir fakts par to, ka čapajevieši faktiski jau tajā pašā dienā – 5. septembrī – itin skarbi atriebās par sava komandiera nogalināšanu.
Proti, to pašu baltgvardu reidu komandējošo ģenerāli Borodinu, kurš pēc Vasīlija štāba sagraušanas itin lepnā iedomībā sadomāja izmaršēt cauri Lbiščenskai, visnotaļ banāli no kāda mājas stūra esot nošāvis sarkanarmietis Volkovs. Varbūt arī ne gluži Volkovs un varbūt ne gluži no mājas stūra un tamlīdzīgi, bet tāds fakts ir – Borodins gājis bojā tieši tajā datumā…
Un ir vēl dažādas versijas par Vasīlija bojāeju. Piemēram, viena no tām saistīta ar iespējamo viņa sagūstīšanu, un to savukārt jau 2001. gadā savā darbā paudis krievu pētnieks Leonīds Tokars.
Autors sāk ar norādi uz to, ka Furmanovs savu romānu “Čapajevs” uzrakstījis 1923. gadā. Sākotnēji, protams, visiem likās, ka viss viņa paustais ir aksioma, taču jau drīz nopietniem pētniekiem sāka rasties aizdomas par to, ka patiesībā Vasīlijs gājis bojā Lbiščenskas teritorijā, nevis otrpus Urālai.
Tokars vēstī, ka virkne gluži oficiālu faktu norāda: tajā gadījumā, ja attiecīgajā laikposmā gāja bojā sabiedrībā ļoti pazīstams un populārs cilvēks, par to teju vai obligātā kārtā bija jāvēstī centrālajiem laikrakstiem.
1919. gadā, sākot ar septembri, nekur pat ne reizi nav pieminēta Vasīlija bojāeja.
Tostarp avīzes dāsni vēstījušas par daudzu citu pulku un divīziju komandieru un komisāru bojāeju.
Turklāt, uzsver Tokars, Furmanova romāna “Čapajevs” visagrīnākā publikācija, ko viņam izdevies uzmeklēt, esot datēta ar 1931. gadu, lai gan darbs uzrakstīts 1923. gadā, savukārt visas aculiecinieku liecības pirmo reizi publicētas vispār tikai 1935. gadā jeb tātad jau pēc kinofilmas “Čapajevs” iznākšanas.
Un šo aculiecinieku bijis gaužām maz, burtiski tikai daži cilvēki. Turklāt skaidri vērojams jau allaž labi zināmais fenomens – jo vairāk rit gadi, jo, izrādās, vairāk uzrodas Vasīlija bojāejas aculiecinieku, un jo hrestomātiskākas kļūst viņu liecības…
Visdrīzāk, puslīdz var ticēt tikai viena dzīvajos palikušā aculiecinieka teiktajam, un tas ir Vasīlija divīzijas štāba priekšnieks Novikovs, kura liecību turklāt pierakstījis pavisam cits cilvēks – nākamais 25. divīzijas priekšnieks I. Kutjakovs. Un tad nu sanāk, ka Furmanovs, kurš 1919. gada septembrī atradies 4. armijas politiskajā daļā, savu romānu varēja uzrakstīt, tikai balstoties Kutjakova stāstītajā par Novikova teikto. Protams, ir arī citas liecības, taču tās visas bez izņēmuma esot uzlūkojamas vairāk nekā skeptiski.
Piemēram, iepazīstoties ar atmiņām, kuras izklāstījuši Vasīlija divīzijas apgādes vienības priekšnieks Kadņikovs un ierindnieks Maksimovs – vienīgie, kuri kā Vasīlija bojāejas liecinieki gluži oficiāli nopratināti 1938. gadā, veidojas iespaids, ka Vasīlijs pārvietojies pa pilsētiņu, kā vien gribējis, turklāt spējis būt vienlaikus vairākās vietās.
Baltgvardu Urālu armijas štāba priekšnieks pulkvedis Motornovs arī savulaik aprakstījis notikumus Lbiščenskā.
Baltgvardi to ieņēmuši 5. septembrī, izcīnot itin izmisīgu kauju, kas kopumā ilgusi vismaz sešas stundas. Rezultātā iznīcināti un saņemti gūstā “sarkanarmiešu 25. divīzijas štābs, instruktoru skola, dažāda veida divīzijas lietvedība, kā arī pārņemti četri aeroplāni, pieci automobiļi un cita veida militārais guvums”.
Bet pēc pilsētiņas ieņemšanas baltgvardi sarīkojuši visnotaļ nežēlīgu izrēķināšanos ar tiem virsniekiem un karavīriem, kuri padevušies gūstā. Kazaki viņus brutāli apšāvuši pa 100–200 cilvēkiem vienā reizē. Vēlāk attiecīgajās nošaušanas vietās atrasta kaudze uz avīzes strēmelēm vai smēķējamā papīriņa uzrakstītu pirmsnāves vēstījumu.
Savukārt jau 6. septembrī sarkanarmiešu 25. divīzijas 73. brigāde atkaroja baltgvardiem Lbiščensku.
Lai arī sarkanarmieši tur uzturējās burtiski dažas stundas, viņi sarīkojuši itin rūpīgu Vasīlija meklēšanu.
Taču nekādas sekmes neguva.
Vienīgais atradums bija pirtī zem grīdas paslēpies jau pieminētais štāba priekšnieks Novikovs, kurš bija guvis smagu ievainojumu kājā.
Tostarp 6. septembrī notikušās neilgās meklēšanas fakts norāda uz to, ka Vasīlijs gājis bojā pašā pilsētiņā, nevis upes šķērsošanas laikā. Pretējā gadījumā nevienam taču pat nenāktu prātā meklēt viņa līķi pilsētiņas teritorijā bojā gājušo lokā.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka kopumā Lbiščenskas rajonā bija gājuši bojā aptuveni pieci tūkstoši cilvēku. Furmanovs savā romānā rakstījis, ka pilsētas nomalē bijušas trīs milzīgas bedres – visas līdz augšai piepildītas ar nošautajiem. Un šajā ziņā viņam var ticēt.
Tokars uzskata, ka par labu Vasīlija sagūstīšanas un tikai vēlākas viņa bojāejas versijai liecinot arī tas fakts, ka pat par aculieciniekiem dēvēto cilvēku liecībās ir daudz paralēlo versiju tieši saistībā ar viņa bojāeju.
Bet droši apgalvot to, ka Vasīlijs patiešām devies Urālas virzienā, varētu tikai tie viņa kareivji, kuri atradās pilsētas laukumā, no kura to varētu redzēt, taču – tur bez izņēmuma visi gāja bojā. Tostarp vienīgais izdzīvojušais no virsniekiem štāba priekšnieks Novikovs vienkārši nekādi nevarēja to redzēt pats savām acīm, jo jau bija pamucis pirtī zem grīdas.
Līdz ar to Tokars paudis pārliecību, ka, visdrīzāk, Vasīlija neatpazītās mirstīgās atliekas apglabātas nevis vēlāk gultni mainījušās Urālas otrā krastā, bet gan vienā no Lbiščenskas (mūsdienās – Kazahstānas rietumdaļas Akžaiskas rajona centrs Čapajeva, kas atrodas 130 kilometru attālumā uz dienvidiem no Uraļskas, Urālas labajā krastā) brāļu kapiem.
Vēl citas versijas
Vasīlija mazmeitas Jevgenijas grāmatā “Mans nezināmais Čapajevs” izklāstīta mazliet cita Vasīlija bojāejas versija. Nav gan viegli uzmeklēt faktoloģisko pamatojumu, kuru autore izmantojusi, taču izklāsts iesākas ar apgalvojumu, ka 1919. gada septembra sākumā Lbiščenskas apsardze bijusi ierīkota nepiedodami vāji, jo aviācijas izlūkošanas dati melīgi pauduši, ka baltgvardu tuvumā nav…
Vasīlija mazmeita Jevgenija paudusi aizdomas, ka bijusi nodevība.
Raugi, tolaik lidaparātu tehniskās iespējas un tas, ka vēl nemaz nepastāvēja pret tām vērstu zenītieroču sistēma, piešķīra iespēju veikt lidojumus nelielā augstumā. Lidotāji, paceļoties gaisā divas reizes dienā, nekādā gadījumā nevarētu nepamanīt jau tik tuvu esošo kavalēriju, ko veidoja vismaz 2000 durkļu. Arī kaut vai tāpēc, ka tobrīd izžuvušās upes Kušumas niedrāji pat ne tuvu nav mežs, kas varētu paslēpt tik prāvu cilvēku daudzumu.
Jevgenija uzskata, ka tieši lidotāji šeit pelnījuši īpašu uzmanību. Turklāt par to, ka tieši viņi kļuvuši par Vasīlija nodevējiem, kļuvis zināms jau 1919. gada 4. septembrī. Taču tad vēl neviens pat nenojauta, kas varēja būt viņu rīcības patiesais motīvs.
Visdrīzāk, nopietni kļūdās tie, kuri domā, ka tā bijusi nesavtīga gāztā cara Nikolaja II mīlestība vai neapdzēšams naids pret boļševikiem. Nē, tā esot bijusi tikai un vienīgi naudas kāre. Runa esot par tam laikam visnotaļ vērā ņemamu summu – 25 000 zelta naudā. Izrādās, tieši par tādu summu bijusi novērtēta dzīva vai miruša Vasīlija galva…
Tiesa, var piebilst, ka informācija par nodevīgajiem lidotājiem aplūkota arī 1935. gadā izdotajā I. Kutjakova grāmatā “Vasīlijs Čapajevs”. Kutjakovs bija 25. divīzijas 73. brigādes komandieris un pēc Vasīlija bojāejas uzņēmies divīzijas vadību, turpinot to darīt līdz 1920. gadam, saņēmis neskaitāmus valdības apbalvojumus, taču vēlāk arestēts staļinisko represiju ietvaros un 1938. gadā nošauts.
Tostarp ir arī versija par to, ka lidotāji tomēr visnotaļ godprātīgi ziņojuši par pretinieka tuvošanos.
Tīmekļa resursā “Hronograf” materiālā “Čapajeva bojāejas noslēpums” pausts, ka sarkanarmiešu aviācijas izlūki, veicot lidojumus pāri stepei, tieši arī konstatējuši niedrājā paslēpties mēģinošos kazaku korpusa karavīrus.
Lidotāji par to nekavējoties ziņojuši divīzijas štābam, taču šī informācija nezin kāpēc nekur tālāk nav aizkļuvusi. Viena no papildu versijām pauž, ka, iespējams, štābā patiešām darbojušies nodevēji, visdrīzāk, no tiem cariskās armijas speciālistiem, kurus sākotnēji līdzdarbībai bija piesaistījuši Ļeņins un Trockis. Turklāt vēlāk noskaidrojās, ka pēc Lbiščenskas ieņemšanas no šiem speciālistiem neviens nebija gājis bojā…
Versiju par lidotāju nodevību mēģināts atspēkot arī materiālā “Čapajevu – likvidēt!”, kurā izklāstīts baltgvardu informācijas avotu stāsts par uzbrukumu Lbiščenskai.
Vēstīts par nodevību pašu sarkanarmiešu lokā, tikai mazliet citā aspektā. Raugi, lai paliktu sarkanarmiešiem nepamanīti, baltgvardu kazaki ieņēmuši ieplaku netālu no ciemata un izsūtījuši uz visām pusēm izlūkus, kuriem turklāt vajadzēja sagūstīt arī tā dēvētās “mēles”.
Tādā veidā praporščika Portnova grupa uzbrukusi sarkanarmiešu pārtikas vezumiem un tos sagrābusi. Sagūstītos pajūdzniekus nogādāja vienības nometnē, kur viņus nopratināja, tieši tādā veidā arī uzzinot to, ka Vasīlijs atrodas Lbiščenskā, turklāt ar ļoti vāju aizsardzību. Vēstīts, ka viens sarkanarmietis pat esot labprātīgi pieteicies uzrādīt konkrēto mitekli.
Arī Trockis…
Bet ar lidotājiem saistīta vēl kāda versija. Tīmekļa materiālā “Par ko lūdzās Čapajevs” tā autors secinājis, ka Vasīlijam bijis jāiet bojā saistībā ar Trocka intrigām.
Proti, lai arī mazizglītots un kaut kādā ziņā pat mēreni aprobežots cilvēks, tomēr Vasīlijs esot ļoti agri sapratis jaunās boļševiku varas patieso būtību, redzējis un sapratis, ka faktiski šī vara nodarbojas nevis ar īstenā komunisma būvniecību, bet gan krievu tautas iznīcināšanu. Viņš sācis tam iebilst, faktiski pat aktīvi pretoties.
Kādā mirklī Vasīlijs esot pārtraucis pildīt Trocka pavēles,
turklāt vēl deklarējot, ka tās ir aplamas un kļūdainas, tāpēc centies apzināti pasargāt savu divīziju no bezjēdzīgiem upuriem, kādus kaismīgi pieprasīja padomju armijas virspavēlnieks.
Un kopš tā brīža, protams, Vasīlijs bija kļuvis bīstams boļševiku vadības aparātam, sasniedzot pat tādu līmeni, ka viņa paša augstākā pavēlniecība arī uzsāka viņa medības nolūkā likvidēt.
Un tad nodevības sekojušas cita citai. Divīzijas štābu allaž centās atraut no galvenajiem spēkiem, proti, tā, lai tam uzbruktu ievērojami lielāks pretinieka pārspēks.
Taču Vasīlijs bija tas laimes krekliņā dzimušais talantīgais autodidakts, kurš allaž brīnumainā vai neticami varonīgā kārtā izkūlās praktiski no jebkurām nepatikšanām un turklāt vēl pārspēja viltībā, un pat pilnībā sakāva pretinieku, kura pārspēks nereti patiešām bija teju vai desmitkārtīgs. Tāpēc jau arī viņš kļuva tik leģendārs.
Visbeidzot, nespējot neko pasākt, Trockis esot pasniedzis Vasīlijam pēdējo “dāvanu” – četrus it kā efektīvai izlūkošanai piemērotus aeroplānus, lai gan patiesībā to uzdevums bija maksimāli precīzi informēt baltgvardus.
Jo sevišķi pēc tā, kad reiz tomēr izdevās pietiekami prasmīgi nogriezt Vasīlija karaspēka štābu no viņa pamatspēkiem tā, ka viņš palika kopā patiešām tikai ar saujiņu līdzgaitnieku, kuru vairākums turklāt vispār esot bijuši mācību rotas kareivji ar mācību šautenēm rokās. Tā bija tāda izdevība, ko nekādi nedrīkstēja palaist garām.
Protams, lai cik arī literāri aizraujoša, tomēr šāda versija vairāk velk uz novērtējumu “absolūti murgi”.
Krievu pētnieki uzskata: kaut vai tāpēc vien, ka Trockis, lai arī patiešām bija viens no Sarkanās armijas izveidotājiem un Kara un jūrlietu tautas komisārs un vēl arī KPFSR Revolucionārās kara padomes priekšsēdētājs, tomēr gluži formāli nebija tiešais Vasīlija priekšnieks.
Otrkārt, gluži dokumentāri nav konstatēts neviens pārliecinošs pierādījums tam, ka Vasīlijs pēkšņi būtu kļuvis par boļševiku varas pretinieku.
Versiju plūsma nebeidzas
Un vēl ir arī versija par to, ka Vasīlijs nokļuvis gūstā. Akadēmiķis Aleksejs Čerekajevs jau mūsdienās izklāstījis stāstu par čapajeviešu divīzijas bojāeju, kuru savukārt esot uzklausījis attiecīgās apkaimes ilgdzīvotāju izpildījumā.
Tos čapajeviešus, kuri bijuši Lbiščenskā, baltgvardi vispirms atbruņojuši, sadzinuši Urālas krastā un sākuši ar šāvieniem gaisā mudināt visus mesties ūdenī. Septembra sākumā ūdens nav bijis nekāds īpaši siltais, cilvēki sabijušies, nomocīti, visi pilnā apģērbā, tāpēc daudzi sākuši slīkt. No tā arī tapusi leģenda par Vasīlija pēdējiem dzīves mirkļiem.
Par pārējo ļaužu likteni tie atstāsti saglabājušies tādi neskaidri, taču kopš tā laika apkaimē nostiprinājusies tradīcija – drosmīgākie vīri 5. septembrī, kas turklāt noteikta kā oficiāla Vasīlija piemiņas diena, vēl ilgus gadus centušies izcelties, pārpeldot Urālu, turklāt tieši šādi – cik vien iespējams, izmantojot tikai vienu roku.
Reiz esot viesojusies pat speciāla peldētāju brigāde no Maskavas. Zīmīgi, ka tautas atmiņā nav saglabājies nostāsts ne par vienu tādu gadījumu, kad kādam patiešām būtu izdevies upi pārpeldēt tieši tādā veidā un tieši tajā vietā.
Apkaimes vecie ļaudis Čerekajevam stāstījuši arī par to, kas tad patiesībā esot noticis ar Vasīliju.
Viņu visnotaļ mierīgi sagūstījuši, nopratinājuši, tad iesēdinājuši pajūgā, nogādājuši uz prāmja, ar to pārcēluši pāri Urālai un aizveduši Gurjevas virzienā, kur tobrīd pats galvenais bijis atamans Tolstovs. Kopš tā mirkļa Vasīlija pēdas tautas atmiņā izzudušas.
Vēlāk gan pazibējušas baumas, ka viņa nopratināšanas protokoli kaut kad uzpeldējuši kaut kur Austrālijā, uz kurieni bija aizceļojis ģenerālis Tolstovs.
Akadēmiķis Čerekajevs, kurš vienu laiku strādājis PSRS vēstniecībā Austrālijā, esot veicis mēģinājumu piekļūt šiem dokumentiem, taču Tolstova radinieki nav vēlējušies viņam tos rādīt. Tiesa, tas vēl itin nemaz nenozīmē, ka tādi patiešām arī reāli pastāv.
Saistība ar citām vēsturiskajām personām
Tāpat pētnieki pauduši, ka Vasīlija dzīves gaitu pētīšana apliecinājusi arī to, cik tomēr pārsteidzoši liela bijusi leģendārā sarkanarmiešu karavadoņa gaitu saistība ar citām sava un vēlāka laika vēsturiskajām personībām.
Piemēram, Vasīlija divīzijas kaujinieks bijis vēlāk jau vairāk nekā slavenais rakstnieks Jaroslavs Hašeks.
Jā, patiešām – tas pats ģeniālās grāmatas par brašā kareivja Šveika piedzīvojumiem 1. Pasaules karā autors!
Vienas Vasīlija divīzijas nodaļas (tā dēvētā trofeju komanda) priekšnieks bija Sidors Kovpaks, kurš 2. Pasaules kara laikā kļuva par leģendāras partizānu vienības komandieri, kuram izdevās ilgstoši terorizēt Vērmahta vienības.
Krievu autori mēdz vēl pieminēt arī ģenerālmajoru Ivanu Panfilovu, kura vadītās divīzijas izmisīgā pretošanās 1941. gadā esot sekmējusi Maskavas noturēšanu, savukārt Vasīlija divīzijā Pilsoņu kara laikā viņš savu militāro karjeru sācis kā kājnieku rotas vada komandieris.
Un vēl, iespējams, ir vērts piebilst, ka ūdens pietiekami liktenīgā kārtā saistīts ne tikai ar paša Vasīlija bojāeju, bet arī visas viņa divīzijas likteni.
Izrādās, leģendārā divīzija eksistējusi līdz pat pašam vāciešu iebrukumam PSRS un vēl piedalījusies Sevastopoles aizsardzībā. Vēstīts, ka tieši šajā kaujā beidzot divīzija pilnībā iznīcināta, savukārt nolūkā nepieļaut kaujas karogu nonākšanu ienaidnieka rokās, dzīvajos palikušie daži karavīri tos noslīcinājuši Melnajā jūrā…
