Māris Antonevičs: Valsts prezidenta izraudzītie eksperti aicina – runājiet krieviski! 99
Valsts prezidents Raimonds Vējonis paziņojis: “Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem būtu jākļūst par Latvijas Republikas pilsoņiem līdz ar piedzimšanas brīdi. Mums jābeidz radīt aizvien jaunus neesošas valsts pilsoņus un bijušās PSRS valsts piederīgos.” Tas tad būs mūsu valsts galvas ieguldījums sabiedrības saliedētības veicināšanai. Nav jau nekas jauns, ka amatpersonas cikliski pieķeras šim jautājumam, un kaut kā sagadās, ka allaž šādos gadījumos tuvumā ir vieni un tie paši eksperti. Ar zināmu ideoloģisko ievirzi, ja tā var teikt. Tāpēc arī darba (?) rezultāts ir visai paredzams. Jautājums tikai, kurš likuma labojuma priekšlikums šoreiz tiks izvilkts priekšplānā – kādi pilsonības iegūšanas atvieglojumi, divvalodību veicinoši priekšlikumi vai varbūt kāda jauna svētku diena…
R. Vējonis zināms kā miermīlīgs politiķis, kurš vēlas patikt sabiedrībai, nevis to kaitināt. Viņa moto varētu būt: “Lai vilks paēdis un kaza dzīva.” Tāpēc arī izvēlētais priekšlikums ir drīzāk tehnisks. Iepriekš vecākiem–nepilsoņiem bija jāuzraksta iesniegums, ja viņi vēlējās, lai bērns kļūtu par Latvijas pilsoni (arī viņš pats šādu iesniegumu var uzrakstīt, sasniedzot 15 gadu vecumu). Tagad iesniegums būs jāraksta tad, ja vecāki to nevēlēsies. Tajās ģimenēs, kur ir skaidra politiska izvēle pilsonības jautājumā, nekas nemainīsies, un tas skars vienīgi politiski neapzinīgos ļaudis, kam šie jautājumi šķiet mazsvarīgi. Tāpēc drīzāk var teikt, ka šie likuma labojumi uzlabos statistiku, nevis veicinās saliedētību. Bet prezidents un viņa eksperti kādā konferencē varēs uzsist sev pa plecu. Lai gan patiesībā būs uzsildījuši vecu zupu.
Zināms gan, ka turpat apkārt tikušas “valkātas” arī idejas par pilsonības “nulles varianta” īstenošanu uz Latvijas simtgadi, bet tās steigšus paslēptas kaut kur skapja dziļumos, sajūtot jau pirmās neapmierinātības vibrācijas sabiedrībā. Šāda iniciatīva nu gan varētu izraisīt līdzīgu asu pretreakciju kā referendums par valsts valodas statusu krievu valodai, bet diez vai Vējonim gribētos kļūt par jauno Lindermanu.
Apšaubāms ir ne tik daudz pats priekšlikums, cik kopējā noskaņa, kas nāk no Rīgas pils. Ekspertu grupas ziņojumā nav jaunu spēcīgu ideju integrācijai, kaut vai kaut kas līdzīgs bieži piesauktajai Jaunsardzes idejas izplatībai mazākumtautību jauniešu vidū, ar to veicinot piederību Latvijai un patriotismu. Drīzāk tur redzams turpinājums tam virzienam, ka labāk daudz ko būtu atstāt pašplūsmā un gan jau sabiedrība kaut kā spēs sadzīvot. (Kā cita starpā formulē eksperti: “Kad divi jaunieši pie jūras vēro saulrietu, vai tad viņi runā valstsnācijas un mazākumtautības kategorijās?” Galvenais esot jāatzīst “dažādība” un “piederība kā brīva izvēle”.) Vai pat maigos toņos deklarēta atpakaļrāpulība – atgriešanās pie neoficiālas divvalodības. Kā citādi lai skaidro šādu ieteikumu: “Labu piemēru rāda tie politikas veidotāji un ierēdņi, kuri ar krievvalodīgajiem medijiem runā to auditorijas vairākuma valodā.” Bet kā ar to agrāk bieži dzirdēto ieteikumu (arī no pašiem krieviem), ka latviešiem nevajadzētu vienmēr pie pirmās iespējas pāriet uz runāšanu krievu valodā? Šie eksperti par tādu, šķiet, nav dzirdējuši. Par sevi viņi ir padomājuši, norādot, ka derētu izveidot kādu jaunu “sekretariātu vai centru” saliedētības jautājumu koordinēšanai. Var nojaust, kas šajā sekretariātā vai centrā sēdēs.
