Māris Antonevičs: Vecā tipa līdera tēlu Makrons veidoja ļoti pārdomāti 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Svētdienas vakarā Eiropas valdošā elite un arī lielākā daļa sabiedrības atviegloti uzelpoja – Francijas prezidenta vēlēšanās uzvaru bija guvis līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Viņa iegūto balsu procentu pārsvars attiecībā pret konkurenti Marinu Lepēnu šķiet diezgan pārliecinošs – 58,5:41,5.
Tomēr, atceroties, ka pirms pieciem gadiem, kad abi tāpat sacentās prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, tas bija 66:34, jāsecina – uzticība Makronam dilusi. Pārsteidzošāka gan ir cita tendence – pirmsvēlēšanu aptaujas Francijā uzrādīja, ka Makrons bieži nepatīk tieši gados jaunajiem cilvēkiem, no kuriem daudzi, iespējams, bija gatavi balsot par Lepēnu ne jau viņas uzskatu dēļ, bet demonstrējot protestu.
Savukārt, jo vecāka auditorija, jo lielāks atbalsts Makronam. Varētu to saukt par konservatīvismu – nevis kā politisku virzienu, bet kā turēšanos pie kaut kā zināma un jau pārbaudīta, kas ir pareizi, jo pašreizējos apstākļos Eiropa politiskus eksperimentus nevar atļauties.
It īpaši, ja ir aizdomas par Lepēnas gadiem ilgajām saitēm ar Putinu, kas noteikti varētu atstāt iespaidu uz viņas lēmumiem, ja ne tūlīt un uzreiz, tad ilgtermiņā. Vienlaikus jāatzīst, ka Emanuels Makrons ir kļuvis par vecā tipa līderi – tādu, kas vairs neiedvesmo, lai gan viņš vienmēr sevi mēģinājis pasniegt tieši pretēji.
Atceros, kāds kolēģis pirms pieciem gadiem politikā strauji ienākušo Makronu bija nodēvējis par “rokzvaigzni” – aktīva kampaņa, skaļi uzsaukumi, enerģiskas kustības, žilbinoši smaidi, pašbildes un piepildīti soctīkli. Tajā visā varēja manīt arī polittehnologu ieguldījumu un priekšstatu, ka tieši tāds būs nākotnes līderis laikā, kad vēlēšanu iznākumu sāk noteikt paaudze, kas dzīvo soctīklos.
Makrona gadījumā visas šīs receptes pat nebija jāizdomā, jo savulaik tieši tā politikā panākumus guva ASV prezidents Baraks Obama (ar piezīmi, ka viņa gadījumā gan tā patiešām bija principiāli jauna pieeja). Uz līdzīgu pieeju balstās arī, piemēram, Kanādas premjers Džastins Trudo, ar kuru, starp citu, Makronam paticis kopā pozēt jutekliskās bildēs, kur abi vairāk atgādina vecus draugus, nevis valstu vadītājus, lai vēlāk tās izmantotu publicitātei.
Arī pašlaik no vēlēšanu pasākumiem tiek rādīti kadri, kur par Makrona uzvaru it kā pārsvarā priecājas jaunieši un stāsta, ka pret viņu atbalstīto kandidātu esot tie, kas “nevēlas pārmaiņas”. Ierasta, bieži izmantota retorika, ko gan neapstiprina ne socioloģija, ne reālā politiskā situācija. Tomēr citu tēlu pašlaik uz sitienu grūti radīt un, pats galvenais, nav jau arī īsti ideju.
Objektīvi Makrona popularitātes krituma iemeslus nav grūti paskaidrot – islamizācijas draudi un pieaugošās sociālās problēmas, kas spilgti atklājās, piemēram, t. s. dzelteno vestu protesta laikā 2018. un 2019. gadā. Francijā jauniešu dumpjiem ir sena vēsture, tomēr tu nevari vienlaikus būt gan pārmaiņu simbols, gan nemiera slāpētājs un stabilitātes garants, lai gan tieši otrais pašlaik visvairāk raksturo Makronu.
Jau pavisam nepārliecinoši skan izteikumi par viņu kā (nu varbūt tomēr!) nākamo Eiropas līderi, ko nupat vienā intervijā bija pieļāvusi arī Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas Sandra Kalniete. Iespējams, tā vēl bija intriģējoša tēma laikā, kad Vācijas kanclere Angela Merkele gatavojās pamest amatu, bet tagad šādas runas drīzāk ir tāda tēmas aizpildīšana, labi saprotot, ka Makrons šai lomai ir par vāju.
Lai to apjaustu, pietiek ar vienu nelielu epizodi. Francijas prezidents vienmēr ļoti rūpīgi piedomā, kāda veidolā parādīties sabiedrībai. Visam jābūt nevainojamam – uzvalks, kaklasaite, frizūra, apkārtējā vide un tā tālāk. Un te marta vidū notika kaut kas negaidīts, jo Elizejas pils izplatīja pavisam cita veida Makrona bildes – neskuvies, izspūrušiem matiem, džinsos un melnā sporta tipa jakā ar nevērīgi sakārtotu dokumentu kaudzi padusē un norūpējušos seju. Tas nebija ne pārpratums, ne nejaušība, bet ļoti apzināts un mērķtiecīgs solis.
Vecā tipa līderis mēģināja ārēji kopēt jaunā tipa līderi – Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kuram šāda veida tēls kopš kara sākuma kļuvis par ikdienu. Uzvilkt jaku vai nenoskūt bārdu ir vienkāršākais, grūtāk ir aizraut un iedvesmot, bet šajā ziņā Ukrainas prezidentam pašlaik neviens pat tuvu nestāv.
