Veca mīla nerūs? Attiecības ar bijušo 0
Saka jau, lai nekad neatgriežamies pagātnē, jo tur jau viss ir izdzīvots, redzēts, nekas nevar tikt izmainīts. Bet ko darīt, ja pagātne ar visiem saviem rēgiem tik ļoti velk atpakaļ?
Pagātne lai paliek pagātnē
Ak, šīs mūžīgās likstas ar bijušajiem… Sākt no jauna, uzzināt, kā tad viņam vai viņai klājas. Ir jau viegli pateikt – neskaties atpakaļ, tomēr jebkuras attiecības ir grūti izbeigt. Pēc strīdiem, pauzēm un šķiršanās nereti šķiet, ka vienkāršāk un ērtāk būtu mēģināt vēlreiz. Bailes palikt vienam. Randiņi?! Ja nav būts uz randiņu piecus gadus, kā lai tagad aiziet? Un kuram vispār mani vajag? Šie neskaitāmie jautājumi un argumenti pret jaunām attiecībām, domājams, nav sveši nevienam. Ir tik vienkārši doties atpakaļ tur, kur viss pazīstams, aizmirstot, ka bija taču iemesls aiziet. Bet vai cilvēks var tā vienkārši mainīties?
Katrīna, kura piekrita dalīties ar savu attiecību stāstu, centās mēģināt vēlreiz un vēlreiz, ticot tam, ka cilvēks var mainīties: “Bija saglabājusies tā pirmā ideja par otru cilvēku – viss kādreiz bija labi, kāpēc gan tā nevarētu būt atkal!? Mēs mēģinājām vēlreiz, lai gan viss bija tik sabojāts, ka bijām pazaudējuši paši sevi. Nenoliegšu, mēģinot vēlreiz, bijām uzmanīgāki, tomēr ar laiku visi niķi atkal līda laukā. Es gan centos sev iestāstīt, ka nav jau tik traki. Taču tad atkal nāca apgaismība, ka varu dzīvot laimīgāku dzīvi, bet viņš gribēja atjaunot attiecības, un tā vienkārši bija vieglāk…”
Katrīna atklāj, šādā veidā līmējot attiecības, agrāk vai vēlāk pazudīs kaisle, mīlestība: “Mēs atsvešinājāmies. Arī sekss kļuva par apgrūtinājumu, jo jūtas vairs nebija tādas kā sākumā.”
Entie mēģinājumi sākt vēlreiz nevainagojās panākumiem, jo pagātnes nasta bija par smagu. “Viņš bija tas, kurš gribēja mani savā dzīvē. Es nevēlējos viņu sāpināt, tāpēc uzturēju kontaktu, domāju, ka varam būt draugi. Kļūda… Tādā veidā vēl vairāk sāpināju gan viņu, gan sevi. Turklāt viņš negribēja būt tikai mans draugs, viņš sadusmojās, bija aizvainots, ka neeju atpakaļ. Mana kļūda bija tā, ka nenogriezu visu kā ar nazi.”
Katrīna stāsta, ka attiecību problēmas viņai devušas lielu pieredzi: iemācīja piedot, būt laimīgai pašai ar sevi. “Biju aizmirsusi, kā ir būt laimīgai. Biju attālinājusies no tuviniekiem, nedarīju to, kas man sagādāja prieku. Paldies Dievam, pienāca brīdis, kad attapos un pārstāju kāpt uz tā paša grābekļa. Jā, man šķita, ka var būt labāk, tieši tādēļ jau mēģināju, bet cilvēki diemžēl nemainās. Domāju, ka uz kādu brīdi var noslēpt savas sliktās īpašības, bet pavisam izmainīties nevar. Arī mēs abi, atjaunojot attiecības, centāmies visu darīt citādi, bet tādā veidā apspiedām sevi, izlikāmies par tiem, kas neesam. Un kāda no tā jēga, ja jāizliekas?
Diemžēl man īsti nav padoma citiem cilvēkiem, kas saskaras ar šādu problēmu, jo man gāja ļoti grūti. Vienīgais – pašam ir jākļūdās, lai kaut ko saprastu. Daudzi draugi jau sen teica, ka nav vērts, bet man bija jānonāk līdz tam punktam, kurā attapos. Katrā ziņā – iet atpakaļ pagātnē nav veselīgi, īpaši, ja jau tik daudzas reizes viss ir sabojāts, izrunāts un tāpat paliek nemainīgs.”
Sarunas ar bijušo – aiz garlaicības
Arī Jānim attiecības ar bijušo draudzeni nav svešas, lai gan kopš šķiršanās pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi. Pirmkārt, mēģinājums atjaunot attiecības nebija sekmīgs. Otrkārt, nebeidzamās pārdomas par to, ja nu tomēr izdodas. Kāpēc cilvēkiem vispār kaut kas tāds ienāk prātā, ja iepriekš nav sanācis!? Jānis skaidro: “Cilvēki bieži atceras par savu bijušo tad, ja nav jaunu attiecību, piemēram, es domāju par viņu tāpēc, ka man nav draudzenes, un ne tāpēc, ka uzskatu, ka mums varētu kaut kas sanākt. Ir brīži, kad gribas kādu blakus, tad vienkāršāk ir atgriezties pie tā, kas nav svešs. Nav jau ko zaudēt. Bet, ja man būtu jaunas attiecības, kurās esmu laimīgs, man ne prātā neienāktu ar bijušo draudzeni komunicēt. Tā jau saka – ja vienreiz izšķiras, tad tas notiks vēlreiz.”
Otrā iespēja – laimīgā
Tomēr ne visos gadījumos centieni atjaunot attiecības beidzas bēdīgi. Kad šķiet, ka viss ir izsmelts un sen palaists garām, nāk brīnums. Kaspars atklāj savu ceļu caur ērkšķiem uz zvaigznēm: “Pēc vienas smagas šķiršanās izmainījās mana dzīve. Laikam toreiz par nopietnām attiecībām tās saukt būtu grūti, taču tas bija ļoti svarīgs punkts manā dzīvē. No vētraina jaunieša kļuvu par cilvēku, kuram interesē arī kas vairāk par sevi, jo viņa… viņa bija lieliska: vienmēr saprotoša, vienmēr mīļa un vienmēr blakus. Man tiešām šķita, ka viņa būs blakus, lai kas arī notiktu. Kļūdījos – gan savā uzvedībā, gan ticēdams, ka nekas nemainīsies.”
Pēc smagās pieredzes Kasparam bijušas vairākas draudzenes, bet tās nespēja sniegt sajūtas, kuras viņš meklēja. “Nē, tās pārējās attiecības nebija sliktas, taču tās nebija ar viņu – tas visu izsaka. Mēs ik pa laikam sazinājāmies un tikāmies mūsu kopīgo draugu dēļ, tas manī raisīja pozitīvas emocijas. Tomēr ir ļoti grūti būt attiecībās ar kādu, ja bieži iedomājies par to, kā trūkst, ilgojies un sapņo par kādu citu. Es nojautu, ka arī viņa domā par mani, tomēr tas viss šķita absurdi un nereāli. Bija jāpaiet vairāk nekā sešiem gadiem, lai mēs atkal būtu kopā – laimīgi kopā. Un tad viss salikās pa plauktiem – kļuva skaidrs, kāpēc nekas nesanāca ar kādu citu. Es ticu, ka katram no mums kaut kur ir šāds cilvēks, ar kuru ir tik labi. Un nav svarīgi, cik ilgs laiks ir pagājis, ja lemts būt kopā.”
Attālināšanās – laiks pārdomām
Ir grūti saprast, vai ir viena konkrēta patiesība, pēc kuras vadīties, izdarot savas dzīves izvēles. Saprast un neapmaldīties palīdz Junga analītiskā psihoterapeite Ramona Gredzena. Viņa skaidro, ka nereti domājam par bijušajiem tāpēc, ka uzreiz pēc šķiršanās ielecam jaunās attiecībās. “Attiecības nebeidzas ar to, ka notiek fiziska šķiršanās. Nepieciešams laiks, lai tās pārtrauktu arī emocionāli. Šajā periodā tiek piedzīvotas ļoti spēcīgas jūtas, kas raksturo katru no emocionālās šķiršanās fāzēm, sākot ar noliegumu, dusmām, tirgošanos un cerībām, ka attiecības varētu atjaunoties, sevis vainošanu, bezpalīdzību un depresiju, beidzot ar pieņemšanu, distancētāku attieksmi pret bijušo partneri un interesi veidot jaunas attiecības. Emocionālās šķiršanās laiku ieteicams izmantot sevis izpētei, pārdomām par gūto pieredzi. Noteikti arī tīkamām nodarbēm, nevis strauji ielēkt jaunās attiecībās.” Tāda steiga, cerot salāpīt sirdi, var izraisīt iestrēgšanu vienā dzīves posmā. Proti, ir jāvelta laiks sev, jāsaprot, ko vēlas sirds, lai nepieļautu tās pašas kļūdas. Jāatceras, ka arī jaunais partneris, kurš tiek izmantots kā plāksteris sirdssāpju remdināšanai, var tikt sāpināts.
Ko darīt, ja domas dienu no dienas atgriežas pie agrākā partnera? Ramona Gredzena atklāj, ka atgriešanās attiecībās, kuras bijušas problēmu pilnas, ir signāls, lai dziļāk ieskatītos sevī. “Iespējams, tās ir bailes no vientulības un mazvērtības izjūta, ka neko labāku neesmu pelnījis un neviens cits mani neiemīlēs, bailes no patiesas tuvības un intimitātes, tendence veidot atkarīgas attiecības vai ilūzija, ka mīlestība spēs izmainīt otru cilvēku. Iespējams, tā ir ģimenē bērnībā gūtā neveselīgu attiecību pieredze, kas automātiski tiek atkārtota un ienesta jau pieaugušu partneru attiecībās, jo nav piedzīvots, ka var būt arī citādi.”
Psihoterapeite iedrošina tādos gadījumos meklēt palīdzību, nekaunēties no grūtībām: “Sarežģītos attiecību posmos vai līdzīgu attiecību scenāriju atkārtošanās gadījumos nevajag baidīties atrast psihoterapeitu, kurš varētu būt ceļabiedrs un palīgs iekšējo traumu dziedināšanai, kompleksu, projekciju, aizsardzības mehānismu izpausmju apzināšanai.”
Diemžēl nav vienas receptes bijušo problēmas atrisināšanai. Katram sava pieredze un stāsts, bet ir lietas, ko var mēģināt darīt, lai pieredze nebūtu tik sāpīga: “Nav vienas patiesības, kas derētu visiem, attiecību modeļi ir ļoti dažādi. Ir arī pozitīvas pieredzes, kad pēc šķiršanās pāris sāk atkārtotas attiecības citā kvalitātē, jo iespējams, ka ir bijusi izdevība distancēties vienam no otra, saprast un patiesā gaismā novērtēt gan zaudējumus, gan visu labo, kas kopīgi piedzīvots. Ja ir abpusēja vēlēšanās kopābūšanu atjaunot, ir būtiski pārrunāt šķiršanās iemeslus, lai saprastu, kas ir tas, kas reiz novedis līdz attiecību izbeigšanai, kā arī būt gataviem mainīt attieksmi un traucējošos uzvedības modeļus, spēt piedot un saskatīt kopdzīves perspektīvu un abpusēju vēlmi apzināti kopt attiecības.”
