Vecā labā koka grīda. Kā piemēroties vecām ēkas konstrukcijām 1
Koks ir vietējais izejmateriāls, tas ir silts, viegli remontējams un lieliski iederas jebkurā interjerā, īpaši simtgadīgos namos. Tiesa, vecas koka mājas ar laiku mazliet nosēžas, dažkārt tām ielīgst starpstāvu sijas, kas notur grīdu, vai arī nosēžas kāda siena, izveidojot grīdā nelielu slīpumu. Tātad vecas ēkas konstrukcijas īpatnībām nākas piemēroties.
Mēbeļu līdzsvarošana
Raksturīga veco māju īpatnība ir laika gaitā līmeniski deformējusies grīda. Kārtīgi to izlabot var vienīgi kapitālremonts, kas ne vienmēr iespējams. Taču dabā līdzenas virsmas nemaz nerada mājīgumu, tieši otrādi – daži arhitekti utopiķi, piemēram, Hundertvasers (īstajā vārdā Frīdrihs Stovasers) uzskatīja, ka taisna līnija ir bez Dieva klātbūtnes, un aicina mājas plaknes un grīdu veidot viegli viļņainas, lai telpā vairāk izraisītu asociāciju par mātes dabas klēpi. Tiesa, speciāli to varētu darīt tikai idejas fanāts.
Par nelielu grīdas slīpumu nav jāsatraucas, galvenais, visas mēbeles vajag izlīdzsvarot stingri vertikāli, neitralizējot grīdas vaļības. Sašķiebušās mēbeles izraisa intuitīvu trauksmes izjūtu (šķiet, ka tūlīt gāzīsies), bet precīzi vertikāli nostādītas – rada stabilitātes un miera sajūtu. Parasti vecā mājā grīda ir ielīkusi vidū un mēbeles sasvērušās uz priekšu. Vecākā paaudze mēbeļu izlīdzināšanai lietos tradicionālo līmeņrādi, celtnieku valodā sauktu par “burbuli”, bet jaunāki ļaudis izmantos lāzera līmeņrādi.
Vispirms pārbauda mēbeles līmeni. Paceļot līmeņrādi horizontāli, apmēram redzams, cik lielus paliktņus zem kājām vajag. Tad ar vienkāršu 60 – 70 cm garu lauznīti, sauktu par kazaskāju, mēbeli piepaceļ un zem kājas paliek mazus finiera un kartona gabaliņus, līdz mēbele stāv taisni. Mēdz arī izgatavot garenus ķīlīšus, ko pasit zem kājām, līdz mēbele izlīdzsvarota. Vēlāk ķīlīšus ar kaltu var nokalt. Citi praktizē no cieta materiāla izgatavot precīzu kājas pēdas izmēra paliktnīti un novieto to zem mēbeles kājas. Tā izskatās akurātāk. Paliktnīti piekrāso grīdas krāsā. Mēbeli līdzsvaro gan no fasādes, gan sānu puses un pievirza cieši pie sienas. Kad tas ir pabeigts, istaba izskatīsies korekti. Atliek tikai izgudrot, ko darīt ar ielīkušo grīdu. Ja grīda šūpojas, tad gan jāsauc būveksperts.
Grīdas krāsošana
Ja grīda čīkst, to vēlams nostiprināt ar skrūvēm. Izurbj par skrūves diametru mazākus caurumus un ar lielāku (aptuveni 10 – 12 mm) urbi izveido konisku padziļinājumu, kurā iegremdēt skrūves galviņu. Dēli pieskrūvē, galviņas vietu aizšpaktelē ar speciālu ķiti. Ja ķite pēc krāsas būs precīzi piemeklēta, grīdu nevajadzēs pat pārkrāsot.
Koka grīda vairāk nodilst pie sliekšņiem un iemītnieku iecienītajos pārvietošanās virzienos. Pirms grīdu pārkrāso, to rūpīgi notīra un attauko ar speciālu līdzekli vai parastu šķīdinātāju. Ar grīdas tepi vai elastīgu hermētiķi piešpaktelē spraugas, lielās spraugās var izmantot speciālu auklu. Ar vidēji rupju smilšpapīru pieslīpē nelīdzenumus. Jauno grīdas krāsu vēlams iejaukt līdzīgu vecajai un neatšķaidīt. Kad pirmā kārta uzklāta, ļauj pažūt un krāso otrreiz. Līdz grīda pilnīgi nožūst (tas atkarīgs no krāsas), to saudzē. Stingrāks būs vairāku plānu kārtu segums nekā viena bieza. Grīdu krāso ar cietām krāsām, kas nodrošina mehānisko aizsardzību un atvieglo kopšanu. Mūsdienās krāsas tonē veikalos ar vienu no 20 speciāli grīdām domātiem nodilumizturīgajiem toņiem. Īpaši izturīgas esot divkomponentu krāsas.
Grīdas dekorēšana
Lai grīdas līmeņa defektus neitralizētu, to var padarīt raibāku. Vienkāršākā variantā šim nolūkam kalpo paklājs vai grīdceliņš. Ir prakse nokrāsot grīdu dekoratīvi vairākās krāsās, piemēram, kvadrātos vai rombos. Veco piļu parketa laukumu dalījumu imitē joslas ar apli vidū. Zīmējuma sagatavošanā izmanto telpas plānu ar mēbelēm, un skici uz milimetru papīra veido tikai brīvajam grīdas laukumam, ko pēc tam pārceļ uz grīdas. Darbu gaitā uz grīdas var mierīgi strādāt arī ar zīmuli. Taisnas līnijas iegūst, starp divām smalkām nagliņām novelkot aukliņas, koncentriskus apļus veido, zīmuli nostiprinot diegā un velkot ap asi, bet mazākas detaļas zīmē ar roku. Toņus izmēģina, uz grīdas uzliekot nokrāsotus finiera gabalus un aplūkojot, kā izskatās. Telpu savelk kopā josla pa telpas perimetru. Klasiskos rombos izmanto kontrastējošās, piemēram, gaiši bēšā un tumši brūnā tonī. Grīdu vispirms nogruntē ar atšķaidītu krāsu un tad kārtīgi nokrāso. Gaišo laukumu iekšējās malas norobežo ar krāsotāju lenti, precizē ar lineālu un nazīti. Tumšos rombus krāso ar viegli nosusinātu tamponu vai otu, lai neveidotos bieza kārta un krāsa nepatecētu zem krāsotāju lentes, ko noņem, pirms krāsa nokaltusi. Rombveida laukumus papildina ar joslām un ornamentiem. Darbā var izmantot krāsotāju šablonus vai pašgatavotus trafaretus. Interesantus krāsojuma efektus panāk ar aerosola baloniņiem, kas nodrošina maigas toņu pārejas. Pārlako ar parketa laku, lai aizsargātu un izlīdzinātu. Matēta laka būs glītāka, taču grūtāk kopjama nekā spīdīga laka (lakas spīdīguma pakāpe norādīta uz iepakojuma). Daudzkrāsaina grīda pievērš uzmanību grīdas krāsu salikumam un to ritmam, novēršot uzmanību no citām lietām – nelieliem slīpumiem un izdilumiem.
“Koka grīdas draugi ir istabas čības un kājslauķi, lielākie ienaidnieki – augstpapēžu kurpju dzelzs papēži,” atgādina tradicionālās celtniecības eksperts Ojārs Skujiņš.
