Vecā kaluma kalējs 0
Tautas daiļamata meistara, kalēja un metāla apstrādes mākslinieka HELMUTA ĀĶA darbības lauks ir tik plašs, ka pāris rindkopās būtu grūti visu uzskaitīt. Ir veidoti saules pulksteņi, sakrālie trauki, telpu interjeri, konstruēti skrejriteņi pieaugušajiem un ne tikai…
Metāla un dzintara aicinājums
Metāls Helmutu interesē jau no bērnu dienām. Skolas gados remontējis mocīšus, sapņodams kādreiz uztaisīt ko lielāku – sportam. Tāpēc, kad nācies domāt par profesijas izvēli, daudz neprātojot, izvēlējies Cēsu 4. arodskolu. – Tur man neeksistēja nekas cits kā vienīgi metāls, – stāsta Helmuts. – Aizrautīgi piedalījos visos jaunrades konkursos un pakāpeniski iepazinos ar metālapstrādes darbgaldiem. Tēvs strādāja kombinātā “Abula”, kur gatavoja skārda izstrādājumus. Pirms armijas arī es tur nedaudz pastrādāju.
Vēlāk, jau pēc dienesta, neilgu laiku Mangaļsalā remontējis kuģus, pēc tam sekojis jau radošāks darbs vietējā suvenīru cehā. Piedalījies izstādēs, pievērsies arheoloģijas studijām, ko turpina visa mūža garumā. Septiņdesmito gadu vidū ieguvis arī Tautas daiļamata meistara goda nosaukumu. Helmuts Āķis priecājas, ka bijusi iespēja sadarboties ar slaveno mākslinieku un Brīvības pieminekļa zvaigžņu autoru Arnoldu Naiku, kura vadībā tapis viņa diplomdarbs – etnogrāfisks rotaslietu komplekts. Vēlāk Arnolds Naika uzaicināja viņu savā vietā vadīt metāla un dzintara apstrādes studiju Poligrāfiķu kultūras namā.
– Izveidojās kaut kas līdzīgs klubiņam, – atceras Helmuts. – Studijā darbojās kādi trīsdesmit četrdesmit cilvēki, apmēram desmit piedalījās izstādēs.
Metālapstrādes māksla daudzus vilina arī tagad, bet, sastopoties ar grūtībām, vairums izvēlas maizi pelnīt vieglāk. Izsišanās spicē, lai kaut cik nopelnītu, prasa milzīgu darbu, tāpēc tikai apmēram 10% Latvijas Mākslas akadēmiju beigušo metāla apstrādes mākslinieku strādā savā profesijā.
Meistars darbojies arī telpu noformēšanā, veidojot metāla dizaina priekšmetus. – Kopā ar arhitekti Olitu Upacieri, slavenā komiķa Ufo mammu, tapa pirmais kafejnīcas interjers, – bilst amatnieks.
Pēc dabas būdams atvērts un draudzīgs, viņš sadarbojas ar daudziem citu radošo profesiju pārstāvjiem. Ne viens vien interesants projekts tapis kopā ar dzintara apstrādes meistaru Vilni Zanderu. Viņu radošā tandēma auglis ir arī dzintara klavieres ar elegantām metāla kājiņām – maestro Raimondam Paulam 70. dzimšanas dienā. Vēl dzintara kamīna pulkstenis kādam baņķierim, dzintara kamīna lāde kādam magnātam un dzintara skaitīkļi Maskavas krieviem: – Viņi labprāt iegulda naudu šādās lietās. Tur nav nekā praktiska. Un darbu vērtību, iespējams, novērtēs pēc daudziem gadiem. Mākslas darbu nevar izvērtēt tūlīt pēc tā tapšanas.
Savulaik izgatavojis arī daudz rotu. Tās visas bijušas etnogrāfiskas, jo, pēc viņa pārliecības, pamatu pamats ir senie izstrādājumi.
– Būtībā rotas ir ļoti specifiska lieta. Piemēram, strādājot ar dzintaru, katram gabaliņam jāatrod pareizā forma un lietojums. Tas atklājas, tikai dzintaru slīpējot. Jo mēs jau nezinām, kas zem tās “miziņas” ir apakšā. Tikai pēc slīpēšanas top skaidrs, vai dzintars noderēs kulonam, piespraudei vai gredzenam, – atzīst meistars.
Viņš savas rotas nekad nav tirgojis Brīvdabas muzeja tirdziņos, tās vienmēr tapušas pēc pasūtījuma. Taču gatavot rotu konkrētam cilvēkam nav nemaz tik vienkārši. Jo katram notikumam, katrai dienai un apģērba gabalam piemērota sava rota. Pie plānas blūzītes taču neliksi masīvu piespraudi! Ikdienā nēsājamiem gredzeniem un piespraudēm jābūt praktiskiem, turpretī rotām, ko demonstrē modeles, ir citas funkcijas. Savdabīgākās bijušas Latvijas Mākslas akadēmijas studentēm darinātās rotas, kas izrādītas diplomdarbu aizstāvēšanas skatēs.
Dievnamiem
Patlaban lielāko daļu laika sirmajam meistaram aizņem metālkalumi dievnamiem. Viņš priecājas, ka var pielikt savu roku restaurācijas darbos. Pirmā, kurai palīdzējis atdzimt, ir Baltezera baznīca – padomju laikā tā bija pārvērsta galīgā graustā. Tagad to rotā viņa gatavotais altāris un gaismas ķermeņi.
– Vissmagākajā stāvoklī pašlaik ir Carnikavas luterāņu baznīca. Pagājušajā gadā ielikām logus, torņa krusts un visi logu kalumi ir mani. Katlakalna luterāņu baznīcai bija stipri cietusi kroņa lustra, noņēmāmies trīs četrus mēnešus, līdz atjaunojām kādas piecdesmit lustras sveces. Tuvākajā laikā brauksim uz Madaliņas katoļu baznīcu aiz Līvāniem, gatavoju tai altāra lietas un metāla daļas vitrāžām, – papildina metālmākslinieks.
Helmuta Āķa darinātie biķeri kalpo daudzos Latvijas dievnamos, arī Valmieras Evaņģēliski luteriskajā baznīcā: – Pirms vairākiem gadiem baznīcu apzaga un izdemolēja. Tad draudzes pārstāvji lūdza mani izgatavot jaunu biķeri. Īpaši saviļņojošs bija tā iesvētīšanas dievkalpojums Salacgrīvas jūrmalā, saulrietā. Tovasar Valmieras draudzei Salacgrīvā bija vasaras nometne…
Daudzus savus darbus viņš vienkārši uzdāvinājis. Visbiežāk tie bijuši svečturi, ko patīk gatavot kopš jaunības. Skaistu svečturi meistars uzdāvājis arī savai Rīgas Lutera evaņģēliski luteriskajai draudzei, kurai viņš ir piederīgs jau kopš Tautas frontes laikiem, kad iepazinies ar mācītāju Juri Rubeni.
Dievam Helmuts tic jau kopš bērnu dienām: – Ticība palīdzējusi daudz ko saprast, tā piešķīrusi dzīvei jēgu. Katram cilvēkam savā dzīvē jācenšas radīt arī ko tādu, kas paliks pēc viņa. Lai dzīve nebūtu tāpat vien, pa tukšo nodzīvota.
Helmuta Āķa darbus, pārsvarā svečturus un traukus, ik gadu var redzēt izstādēs: Lieldienās – Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, Ziemassvētkos – Jāņa Akuratera muzejā.
BMX un skrejriteņi pieaugušajiem
Vecāka gadagājuma riteņbraucēji Helmutu Āķi atceras kā pirmā Latvijā izgatavotā BMX velosipēda autoru, BMX kluba “Mežciems” prezidentu. Arī pašam sakrājusies kaudzīte medaļu par piedalīšanos dažādās sporta sacensībās: – Jaunībā daudz slēpoju, nodarbojos ar riteņbraukšanu, vieglatlētiku, biju meistarkandidāts svarcelšanā. Mani vienmēr vairāk saistījuši individuālie sporta veidi. Vienmēr esmu bijis aktīva dzīvesveida piekritējs. Vēl pirms dažiem gadiem no Carnikavas uz darbu Rīgā braucu ar velosipēdu.
Savulaik kopā ar tagadējo Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Aldonu Vrubļevski un tagadējo Latvijas BMX riteņbraukšanas klubu apvienības prezidentu Jāni Siliņu nodibinājuši Latvijas BMX federāciju. Pirmais BMX ritenis tapis paša puikam Aivim. Šis velosipēds tagad glabājas Latvijas Sporta muzejā: – BMX kustībai ejot plašumā, nolēmām organizēt toreiz slavenos “Superpuikas” pasākumus, kur iesaistījās daudz ģimeņu. Lai ieinteresētu bērnus, ar BMX riteņiem brauca arī tēvi. Kopā ar maniem puikām trenējās arī tagadējais olimpiskais čempions Māris Štrombergs, – atceras Helmuts un piemetina, ka vēl pirms gadiem pieciem sešiem pats minis BMX velosipēda pedāļus.
Nodarbojies arī ar veco velosipēdu un automobiļu restaurāciju. Viņa atjaunotos braucamrīkus tagad var aplūkot Velosipēdu muzejā Saulkrastos, savukārt automašīnas bija apskatāmas Rīgas Motormuzejā, kas nu uz laiku ir slēgts. Taču meistari strādā.
Arī Helmuts Āķis uzņēmies atdot kādreizējo spožumu no Amerikas atvestam kadiljakam. Ar šo spēkratu savulaik esot braucis Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis.
– Pirms trim četriem gadiem sākām domāt par to, ka derētu uzmeistarot pamatīgāku skrejriteni pieaugušiem cilvēkiem. Uz to rosināja dēla draugs, kurš piedalās sacensībās “Dog scootering”, kur suns velk velosipēdu vai skūteri. Tā tapa pirmais skrejritenis Latvis. Nodibināts arī savs uzņēmums ar šādu nosaukumu – SIA “Latvis”. Sadarbošoties ar vienu no Siguldas uzņēmējiem. Grūti Latvijā ko tādu ieviest un pārdot: cilvēkiem trūkst naudas, bet skrejritenis maksā padārgi, jo ir roku darbs. Ķīniešu ražotos var nopirkt par 30 latiem, bet tie bieži izjūk pēc pirmās sezonas. Ar Latvi var vizināties cilvēks līdz 100 kg svaram; vienam modelim uzmeistarots grozu pārtikai vai citām izbraucienā līdzi ņemamām mantām. Ir arī sporta skrejritenis, ar kuru var braukt pa rampām. – Mūsu skrejriteņus masveidā ražot neviens tā īsti neuzņemas, baidās, ka nebūs pieprasījuma. Ir bijuši pasūtījumi no Vācijas, tur tas ir transporta līdzeklis, ar ko pārvietoties rūpnīcu teritorijās, lidostās. Ļoti ceram, ka mūsu braucamo pamanīs un novērtēs arī Latvijā.
Ordeņi. Trejdekšņi. Saules pulksteņi
Kopš 1995. gada Helmuts Āķis strādā SIA “Kalvis”, kur izgatavo medaļas un restaurē senus metāla priekšmetus. Nav brīnums, ka ap darbnīcu spieto daudz kolekcionāru…
– Līdz 2004. gadam izgatavojām arī Triju zvaigžņu ordeņus. Tad šo godpilno uzdevumu konkursa kārtībā uzticēja Lietuvai, bet mēs joprojām gatavojam kara gvardes apbalvojumus, turpinām restaurēt un izgatavot krūšu nozīmes un medaļas.
Tās, tāpat zemessardzes goda zīmes, armijas apbalvojumi, dažādu sacensību uzvarētāju kausi, skolu absolventu žetoni, joprojām uzskatāmi par nopietnākajiem pasūtījumiem.
Helmuts izmēģinājis roku arī saules pulksteņu gatavošanā: – Kad tapa pirmais, konsultējos ar Latvijas universitātes pasniedzēju un astronomu Ilgoni Vilku. Sadarbojoties ar arhitektiem, izdomājām ciparnīcu. Šis saules pulkstenis novietots pie Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas ēkas. Pirmajā brīdī darbiņš šķiet vieglāks par vieglu, bet, saules pulksteni uzstādot un nolīmeņojot, ļoti svarīga ir precizitāte. Ja pulkstenim nav kārtīgas pamatnes, tas ātri zaudē precizitāti.
Viņš izgatavojis saules pulksteni arī Carnikavai un apsver, kādu to veidos Ludzai.
Dziesmu svētkos vairāki deju kolektīvi rotāsies ar sirmā meistara gatavotajām saktām un šķindinās viņa roku darnātos trejdekšņus. Arī pats Helmuts jau desmito gadu kopā ar dzīvesbiedri Guntu danco Carnikavas kultūras nama senioru deju kolektīvā “Tacis.”
Būdams, carnikavietis, lielu, skaistu laimes pakavu izkalis Carnikavas novadpētniecības centram. – Mazpilsētā paši lielākie ir Nēģu svētki, tad arī vajag visvairāk medaļu. Pa vidu gadās arī citi pasūtījumi. Lai noturētos virs ūdens, vienlaikus jādara daudzi darbi. Un nav divu vienādu. Līdz ar to apaugu ar instrumentu kaudzīti. Katram darbam jātaisa kāda palīgierīce, tas atkal ir laika patēriņš. Tomēr lielākais gandarījums ir tad, ja darbs pabeigts laikus, iekļaujoties termiņos, un klienti apmierināti.
Amats, kas jāglābj
– Kalējam daudz jāstrādā, visa pamatā ir darbs un pacietība. Jābūt arī nedaudz spītīgam. Pirms kāda laika gatavoju metāla dizaina priekšmetu ar granītu vidū. Akmens plīsa, bet manī bija spītīga pārliecība, ka arī granītu var virpot. Beigu beigās darbiņš sanāca tīri nekas, – vaicāts par labam kalējam nepieciešamām rakstura īpašībām, saka Helmuts Āķis.
Viņam ir mazliet skumji, ka šis arods lēnām iet zudumā. Īstu kalēju Latvijā ir ļoti maz un kļūst aizvien mazāk. Rīgas Amatniecības vidusskolā sagatavo metālmākslas izstrādājumu un mākslas metālkalumu izstrādājumu modelētājus (lasi – kalējus), Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā ir izglītības programma metāla izstrādājumu dizaineriem, rotkaļiem (pašlaik to apgūst 42 audzēkņi, puse no tiem ir puiši), saujiņa studentu (no pirmā kursa – pieci) ir Latvijas Mākslas akadēmijas Metāla dizaina katedrai. Smagās metāla lietas paliek novārtā – secina meistars.
Viņš labprāt tiekas ar skolu audzēkņiem un profesiju dienās stāsta viņiem par savu interesanto arodu, joprojām cerot, ka nākotnē kalējpuišu būs vairāk…
Jaunas idejas Helmuts lielākoties gūst, lasot speciālo literatūru, ceļojot internetā un runājoties ar jauniešiem: – Tagad ar studentiem pārsvarā tiekos SIA “Kalvis” darbnīcā, kur viņi nāk apzeltīt traukus, izmantot instrumentus un ierīces medaļu izgatavošanai.
Helmuts vienmēr vairāk bijis darītājs, nevis runātājs. Arī savulaik Mākslas akadēmijā, strādājot ar studentiem, nav spējis strikti pateikt: “Tev jādara tā vai šitā!” Taču, ja jaunie nāk klāt un prasa, viņš vienmēr ir priecīgs skaidrotājs.
