Vecā garīdznieka pravietojums: šo baiso vēstījumu ļaudis paaudzēs tālāk nodeva mutvārdos 40
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Kad par paranormālām parādībām stāsta kāds cilvēks, kuram pašam kaut ko tādu nācies piedzīvot, parasti jau viņam neviens lāgā negrib noticēt. Grūtāk paust skepsi ir tad, kad par notikumu aculieciniekiem kļuvusi vesela grupa no aizspriedumiem un reliģiskajiem māņiem pilnībā brīvu cilvēku.
Tāds gadījums fiksēts tajos tālajos laikos, kad risinājās 1. Pasaules karš. Francijā kādā zemnieku mājā sāka periodiski parādīties kāda vācu virsnieka spoks, turklāt spējot uzdzīt mēmas šaubas arī visas kara šausmas piedzīvojušajiem karavīriem.
Meklēsi savu melno dvēseli
1914. gada vasarā Vācijas armija virzījās no Francijas ziemeļiem dziļāk valstī, un tās ceļā patrāpījās kāds zemnieku ciemats. Franču karaspēks un viņu sabiedrotie angļi atkāpās, bet iebrucēji sāka aplaupīt vietējos iedzīvotājus.
Tiesa, pamatā iztiekot bez fiziskas izrēķināšanās ar cilvēkiem. Tādā veidā vienu no ciemata mājām aizņēma kāda vācu apakšvirsnieka vadīta vienība. Kaut kāda iemesla dēļ paša saimnieka tajā momentā nemaz nebija mājās, savukārt viņa jauniņā sieva ar mazgadīgo bērniņu tur bija palikuši. Tāpat palikuši bija arī kaimiņi citās mājās.
Mājas pagrabā vācu karavīri atrada vīna krājumus un sāka pļēgurot, savukārt pats apakšvirsnieks sāka uzmākties saimniecei.
Novesta līdz izmisumam, jaunā sieviete ataicināja uz māju ciemata veco garīdznieku, cerot, ka viņš varbūt spēs viņu pasargāt no potenciālās vardarbības.
Turklāt bija arī zināms, ka nākamajā rītā vāciešiem jādodas prom no ciemata. Garīdznieks atsaucās sievietes lūgumam, ieradās un ne soli neatkāpās no viņas.
Tas ārkārtīgi nokaitināja vācu apakšvirsnieku. Turklāt pēkšņi šo apkaimi ar artilēriju sāka apšaudīt nezin no kurienes uzradusies angļu karaspēka vienība. Sprādzienu troksnis, karavīru kliedzieni, zirgu zviegšana, ievainoto vaidi…
Vēl mirkli iepriekš krietnu devu vīna izdzērušais virsnieks pēkšņi uzsauca jaunajai sievietei: “Spiedze!”, nākamajā acumirklī vienkārši nošaujot viņu un arī viņas bezpalīdzīgo mazuli. Tāds pats liktenis piemeklēja arī veco garīdznieku.
Tiesa, viņš mirkli pirms nāves esot paspējis pamatīgi nolādēt savu slepkavu: “Ļaunais cilvēk! Tu atgriezīsies šajā vietā, kad pienāks tavas nāves stunda, un paliksi šeit uz visiem laikiem. Meklēsi šajā namā savu melno dvēseli.”
Iereibušais vācietis tikai noskurinājās un metās panākt savu aizejošo vienību. Taču jau nākamajā mirklī viņam trāpīja sprāguša artilērijas lādiņa šķemba, un viņš bez dzīvības nokrita turpat uz ceļa.
Zemnieki garīdznieku, sievieti un bērniņu guldīja kopīgā kapā. Tostarp pats mājas saimnieks tā arī neuzradās, un neviens nezināja, kur viņš palicis.
Mazliet vēlāk tajā pašā dienā vietējie ļaudis izlēma apglabāt arī vācu apakšvirsnieku, un sanāca tā, ka slepkavas un viņa upuru kapi tagad atradās praktiski līdzās, turklāt turpat netālu no mājas.
Spoks munīcijas noliktavā
Gāja laiks, un kādā brīdī ciemats, kurā risinājās iepriekš minētie notikumi, kļuva neapdzīvots. Nelaimīgās sievietes māja gandrīz sabruka. Taču tieši tur vēl 1916. gadā angļi ierīkoja munīcijas noliktavu.
Un jau drīz sardzes ļaudis sāka sūdzēties, ka naktīs spiesti uzklausīt ļoti dīvainas un baisas skaņas.
Radās priekšstats, ka kāds nemitīgi it kā pastaigājas pa ceļu līdzās noliktavai. Arī tieši pašā namā vienmēr bija saklausāmi noslēpumaini soļu trokšņi.
Tālāk – vēl trakāk. Reiz kāds kareivis ziņoja priekšniecībai, ka pilnmēness izgaismojumā aptuveni divdesmit metru attālumā no sevis ieraudzījis cilvēka figūru. Viņš uzsaucis svešiniekam, bet, nesaņemot nekādu atbildi, izšāvis no savas šautenes. Svešais vienkārši acumirklī kaut kur izgaisis, gluži kā izkūpot gaisā.
Angļu izlūkdienesta virsnieks Edvīns Vudholls pēc šā stāsta uzklausīšanas izlēma to neatstāt bez ievērības. Proti: un ja nu tas bijis ienaidnieka spiegs? Viņš izlēma pats par visu pārliecināties.
Vēlāk Edvīns savos memuāros vēstījis, ka vēlā vakarā kopā ar vairākiem karavīriem un franču policijas pārstāvi ieradies attiecīgajā munīcijas noliktavā. Vēl neko neuzsākot, viņi vienkārši līdz rītam spēlējuši kārtis. Viss bija klusi un mierīgi.
Taču otrajā naktī jau ātri vien visi sadzirdēja, kā ārpusē kāds ar zābakiem pārsoļo pāri metāla pārsegumiem. Turklāt tik braši un pamatīgi, ka no griestiem sāka birt apmetums un māli.
Vai diversants? Visi atbraukušie ātri uzkāpa bēniņos un jau pirmajā acumirklī skaidrajā mēnessgaismā pa logu ieraudzīja uz ielas spokainu siluetu, kas gan nākamajā mirklī turpat viņu acu priekšā vienkārši izgaisa.
Par to, ka tas bijis spoks, nevienam lieku šaubu nebija. Vēl vairākas stundas karavīri pārbaudīja apkārtni, taču bez jebkādiem taustāmiem rezultātiem.
Skelets ķiverē ar pīķi
Nākamā nakts apņēmīgajiem patiesības skaidrotājiem bija vēl šaušalīgāka. Tagad viņi visi kopā jau laikus uzkāpa augšup pa kāpnēm. Atkal spoži spīdēja Mēness, redzamība bija lieliska. Un – aptuveni piecu metru attālumā no mājas uz ceļiem ložņāja kāds vācu karavīrs, it kā savācot tur izmētātos atkritumus.
Angļu karavīri un franču policists, gluži kā noburti, mēmi noraudzījās šajā ainā. Visiem šķita, ka viņu priekšā ir visparastākais cilvēks: viņa ķivere, izrotāta ar tradicionālo pīķi, mēnessgaismā spīdēja, savukārt uniforma bija viscaur notašķīta māliem.
Tad Edvīns skaļi uzsauca noslēpumainajam svešiniekam. Tas pacēla galvu, un tajā mirklī visi ieraudzīja, ka ķivere atrodas uz kaila galvaskausa, savukārt uniforma brīvi karājas uz skeleta.
Uz viņiem noraudzījās pilnībā tukši acu dobumi.
Nākamajā brīdī no kaulainajām rokām kaut kas ar troksni izkrita. Visi notikušā dalībnieki vēlāk atzinušies, ka ķermeni pārņēmušas aukstas trīsas, taču jau pēc dažiem mirkļiem viņi attapušies, saņēmušies un sākuši drudžaini šaut.
Bet, tiklīdz atskanēja pirmie šāvienu trokšņi, svešā parādība tradicionāli pazuda, it kā burtiski izkūpot gaisā. Tajā naktī neviens neaizvēra acu, taču spoks vairs neieradās.
Šo baiso vēstījumu ļaudis paaudzēs tālāk nodeva mutvārdos, kamēr tas iemantoja arī gluži konkrētu nosaukumu – “Huņņa spoks”.
Vēlāk, kad jau bija pilnībā likvidēta par militāro noliktavu pārvērstā ēka, britu izlūkdienests veica gluži oficiālu šīs lietas izmeklēšanu.
Kopā ar franču varas iestādēm angļi rūpīgi izpētīja vispār visa ciemata vēsturi, kā arī aptaujāja dažus izdzīvojušos tā iemītniekus, kuri, absolūti savā starpā neko nesarunājuši, pauda faktiski vienu un to pašu: tas ir 1914. gada vasarā jauno sievieti, viņas bērniņu un veco garīdznieku noslepkavojušā vācu armijas apakšvirsnieka spoks.
Neko vairāk militārajiem izmeklētājiem tā arī neizdevās noskaidrot. Un tas nozīmēja to, ka pilnā mērā piepildījies garīdznieka pravietojums par to, ka slepkava atgriezīsies (realitātē viņš pat faktiski nemaz nekur tālu neaizgāja) tajā vietā, kur veicis savu baiso noziegumu.
Vienīgi palicis nezināms: vai viņš patiešām atradis savu melno dvēseli?
