– Kas jūs ieinteresēja “Vecās dāmas vizītē”? 2
– Runa pat nav par tekstuālo pusi, bet Dirrenmata kā dramaturga piedāvāto valodu. Tas ir post brehts, ne psiholoģiskais, bet “atvērts” telpisks teātris ar plašu iespēju iztēlei, fantāzijai. Varu uzbūvēt uz skatuves māju, bet varu novietot arī nelielu kastīti un aicināt skatītājus to iztēloties. Man interesanta likās arī pati pasaka, šī anekdote. Kā teikuši klasiķi, tā ir visa pamatā. Ja var izstāstīt lietas būtību divos vārdos, esi sapratis, par ko ir runa.
– Lielākā daļa teātra cienītāju gan zinās, ka stāsts ir par naudas varu – ko graši un miljoni var izdarīt ar cilvēkiem, sabiedrību. Labu cilvēku naudas dēļ nogalināt tā kā neērti, sirdsapziņa pretojas, bet, ja runa par nejauku redīsiņu, kurš reiz jaunībā piekrāpis godājamu, tagad bagātu dāmu, kura turklāt gatava ziedot pilsētai…
– Nu ja, pasakas mēdz būt par rūķīšiem, elfiem, bet angļiem ļoti daudzas stāsta par naudu. Arī šveicietis Dirrenmats, malacis. Izdomājis pasaciņu par naudu. Tā šobrīd ļoti aktuāla. Visur – Latvijā, Ķīnā, Krievijā, Kambodžā, Amerikā – agri vai vēlu gandrīz visas lietas beidzas ar jautājumu: cik tas maksā? Trīsdesmit procenti pasaulē šķiras naudas dēļ. Sievietēm kremt par nabadzīgākiem kļuvušie vīri, ne visiem kungiem pa prātam uz viņu rēķina dzīvojošās sievas. Un te nav runa par nacionalitāti vai valsti, bet par to, ka arvien mazāk un mazāk saprotam prieku, ko sniedz pati dzīve.
– Bet kā par to priecāties, ja bez naudas ne uz teātri aiziesi, ne šampanieti starpbrīdī iedzersi…
– Šampanietis nav obligāts, bet, ja ļoti vēlēsies, teātrī iekļūsi. Ir vērts paskatīties apkārt – kāda saule, kāda jūra… Nu, kāpēc kreņķēties par visām ar naudu saistītajām problēmām? Nu, kāpēc? Kaut kā taču mūsu senči dzīvoja bez naudas, kaut kā iztika ar naturālo saimniecību, taču, domāju, viņi droši vien saprata šīs dzīves grūtības un arī skaistumu. Nobrieduši āboli, medus smarža, atvasara, pirmais uzsnigušais sniegs – tie arī ir svētki. Taču mēs nepievēršam uzmanību, ir vai nav sniegs, jo galvā tinkšķina: kad un cik liela būs aldziņa?
– Pārmest naudas kāri un alkatību arī ir liekulība. Jo tie papīri un monētas ir mūsu vienīgās dzīves kvalitātes līdzeklis.
– Jā, jā, vēlies labi dzīvot – lūdzu, strādā, taču var dzīvot, arī nejūkot prātā aiz pārstrādāšanās. Lielās depresijas laikā Amerikā ļoti daudzi beidza dzīvi pašnāvībā – oi, bankrots! – un lejā no 105. stāva. Taču citi atrada veidu, kā izdzīvot, kaut vai tirgojot nelegālo pagrīdes alkoholu. Traģēdija mēdz būt tikai viena. Nāve. Bet, kamēr esi dzīvs, tev ir pienākums un tu vari kaut ko savā dzīvē mainīt.
– Kā nonācāt Latvijā?
– Apmēram pirms trim gadiem atbraucu ciemos pie saviem draugiem. Bijušais Lietuvas krievu teātra direktors šeit, Liepājā, bija nopircis dzīvokli. Mēs ar ģimeni ieradāmies viesos, protams, aizgājām paskatīties teātri, brīnišķīgas izrādes, iestudējuši Bogomolovs, Zemļanskis, mums pastarpināti pazīstami režisori. Iepazinos ar teātra direktoru, tā vārds pa vārdam…
– Kas no Latvijas mākslā un teātros redzētā jums visvairāk paticis?
– Nebūtu smuki norādīt uz citu režisoru kļūdām… (pasmaida). Latvijā ir teātra valoda, kas man vēl jāmācās un jāmācās. Apbrīnojami lielisks minimālisms, labs, eiropeisks līmenis, kvalitatīvi, tehniski labi skoloti aktieri. Man ir ļoti interesanti iepazīties ar brīnišķīgajiem māksliniekiem, scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kostīmu mākslinieci Lieni Rolšteinu… Kā jau visi režisori, esmu avantūrists, un ar visu šo teātra trupu iepazīties man ir pat interesantāk nekā iestudēt izrādi un parādīt sevi.
– Kas, pirmoreiz ierodoties Latvijā, jūs patīkami pārsteidza un kas – ne visai?
– Negatīvu iespaidu man nav, tikai patīkamie. Vispirms – Liepāja. Maza pilsētiņa ar savu kolorītu. Tad, protams, jūra. Jums to varbūt grūti saprast, bet mana māte nomira septiņdesmit gadu vecumā, tā arī nekad dzīvē neredzējusi jūru. Treškārt, šeit ir brīnišķīgi cilvēki, kas runā, kā minimums, četrās valodās. Un tas ir lieliski, jo vēl kādas valodas bez dzimtās paver kolosālas iespējas. Veikaliņā Liepājā tevi saprot kā lietuviski, tā krieviski un angliski un, protams, latviski. Esmu bijis dažādās pasaules zemēs, bet gandrīz nekur neesmu izjutis tādu daudzveidību nacionalitātēs un reizē līdzāspastāvēšanu, citam citu netraucējot. Nezinu, Rīgā un citās Latvijas pilsētās tik daudz neesmu uzturējies, bet Liepājā mani pārņem apbrīnojama savstarpējas cilvēciskas tolerances sajūta apvienojumā ar absolūtu, tikai mūžīgai jūrai piemītošu mieru. Nezinu, varbūt tās tikai tādas manas neizskaidrojamas izjūtas, bet, šķiet, jūra kaut kā samierina. Uzbango un pāriet viens vilnis, otrs, bet paliek mūžīgais – arhitektūras skaistums un kā vēstures, tā tautas neatkārtojamība.
