– Ko nozīmē būt brīvam, nevienā teātrī nepiesaistītam režisoram Krievijā? 2
– Kad pievērsos šai profesijai, sapratu, ka viegla dzīve nebūs. Vienmēr ir konkurenti… Lai izdzīvotu – vienalga, kā aktierim, tā režisoram, – tev, pirmkārt, daudz jāstrādā, otrkārt, jābūt individualitātei un, treškārt, apveltītam ar vēstures virzības izjūtu, lai īstajā brīdī tu būtu priekšā. Aktieris var būt kādu laiku neievērots, nepamanīts, bet pēkšņi izrādās, viņš ir pirmais. Kā saka – veiksmei jābūt gatavam, tad tā atnāks pie tevis.
– Teritorijā, kur agrāk atradās māksla, tagad iespiedusies nauda…
– Esmu jau vecs cilvēks (pasmaida). Audzināts padomju laikos. Ja nemaldos, Tarkovskis uzņēma… cik? Apmēram sešas filmas? Ingmars Bergmans uzņēma piecdesmit lentes, un viņa kontā vēl 150 iestudējumi teātrī. Goldoni uzrakstīja 160 komēdijas un 60 traģēdijas dzejā. Lope de Vega uzrakstīja vairāk nekā 250 lugas! Turklāt kā de Vegam, tā Goldoni bija savi teātri. Domāju, šo ražīgumu, no vienas puses, diktēja elementāra vēlme nopelnīt, bet, no otras puses, – arī azarts un iespēja piedāvāt publikai allaž ko jaunu un interesantu. Ar to arī atšķiras cilvēki, kuru vārds paliek vēsturē. Vispār nekad nevajag žēloties. Grūtsirdība ir nāves grēks. Meierholds arī iestudēja vairāk nekā divsimt izrāžu. Viņam ļoti gribējās, lai cilvēki nāktu uz teātri. Vai visas šīs izrādes viņš mīlēja? Vai visas bija ģeniālas? Ļoti šaubos. Neatceros, kurš sacījis, taču – ja nebūs teātra, tad visi talantīgie cilvēki – aktieri, režisori – paliks bez darba. Mēdz teikt, ka visām lietām ir savs sākums un savs gals. Tikai cilvēka vēlmei spēlēt tāda nav. Tāpēc teātris ir un būs – varbūt citāds, dažādākās formās – taču pastāvēs mūžīgi. Kā radās franču pantomīma? Klīst leģenda, ka ielu teātra aktieriem karalis aizliedzis runāt, jo viņi visu laiku atļāvušies par valdnieku nejauki izteikties. Un aktieri apklusa, bet sazinājās ar rokām, žestiem. Jo cilvēka vēlme izteikties, kaut bez vārdiem, arī ir neiznīdējama… Nē, protams, principā šīs alkas var mēģināt iznīdēt – nogalinot, nošaujot, sēdinot cietumā, nedodot naudu, bet izteikties caur mākslu, mūziku, teātri – šī vēlme nekad un nekur nezudīs.
– Vai ir lietas, par ko patlaban Krievijā nedrīkst runāt?
– Aizliegtas rupjas lamas (rugatsa matom. – V. K.), aizliegts smēķēt, šaut. Es patiesi nesaprotu, kādēļ uz skatuves nedrīkst šaut no starta pistolēm…
– Bet kā ar politisku spiedienu?
– Tāds ir smadzenēs (pieliek roku pie spranda. – V. K.). Taču jāatšķir divas lietas – politiska demonstrācija un teātris, šīs lietas neiet kopā.
– Ir taču arī politiskais teātris.
– Jā, ja aizskar ne vien prātu, bet uzrunā emocijas, ja cilvēki dzīvo tam līdzi, tad viņi var raudāt kā par veselas nācijas bojāeju, tā vienu nogalinātu trusīti.
– Nesen presē pazibēja, ka latviešu it kā nacisms esot atbilde Krievijas nacismam. Mazai tautai sevi jāaizsargā.
– Neapšaubāmi. Taču cita lieta, ka tas jādara tā, lai neuzķertos uz provokācijām. Dirrenmata lugā “Vecās dāmas vizīte” arī teikts, ka Eiropa atšķiras ar to, ka par katru kvadrātcentimetru zemes izliets neiedomājami daudz asiņu.
