Vecā dāma iesmej Liepājā. Saruna ar režisoru no Maskavas Alekseju Girbu 2
Šajā sestdienā, 10. septembrī, Liepājas teātris savu 110. jubilejas sezonu atklās ar šveiciešu dramaturga Frīdriha Dirrenmata lugas “Vecās dāmas vizīte” iestudējumu maskavieša Alekseja Girbas (1963) režijā.
A. Girba absolvējis Maskavas Valsts Mākslas institūtu (GITIS), strādājis par pedagogu Makavas Valsts Teātra mākslas institūtā, pasniedzis Andalūzijas mākslas skolā Spānijā. Vairākus gadus strādājis Ukrainā, pazīstams kā Odesas Nacionālā krievu akadēmiskā teātra mākslinieciskās padomes loceklis. Veidojis vairāk nekā 50 izrādes Maskavā un citās Krievijas pilsētās, kā arī Ukrainā un trīs reizes iestudējis Lietuvā. Pats par nozīmīgākajiem saviem iestudējumiem uzskata “Vēdekli” pēc Karlo Goldoni lugas motīviem Maskavas teātrī “Ermitāža”, Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundzi” Vahtangova vārdā nosauktajā teātrī, pēc A. Ostrovska lugas “Pēdējais upuris” tapušo “Va-bank” kopā ar M. Zaharovu “Ļenkom” teātrī.
F. Dirrenmats ir viens no spilgtākajiem pēckara Eiropas autoriem, taču pēdējā laikā viņa lugas Latvijā tiek iestudētas reti. “Vecās dāmas vizīte” ir viena no autora daiļrades virsotnēm.
… Gillenes pilsētiņa un tās iedzīvotāji grimst nabadzībā – tiek slēgti veikali, rūpnīcas un uzņēmumi. Pēc daudzu gadu prombūtnes Gillenē atgriežas tās bijusī iedzīvotāja Klēra, kas nu kļuvusi par miljardieri. Reiz, jaunības dienās, viņa bija neprātīgi iemīlējusies veikalniekā Illā, kuram nu dots uzdevums veco dāmu apvārdot, lai iegūtu viņas miljonus. Viņa piekrīt gileniešiem palīdzēt, bet tikai ar vienu noteikumu…
– Jums, maskavietim, tāds lietuvisks uzvārds…
A. Girba: – Lietuvā man teica to pašu, taču arī Ukrainā šo uzvārdu uztvēra kā radniecīgu. Mans vectēvs nāk no Podviņņicas, ir tāda vieta, savulaik Baltkrievijā, tagad Ukrainā, kuru dibinājuši četri kazaki. Kad atpūtos Tunisijā, biju pie senākās sinagogas Āfrikā, ko arī sauca Girba. Nemaz nezinu ne sava uzvārda izcelsmi, ne senāko nozīmi…
– Pirms teātra esat darbojies zinātnē…
– Padomju laikos bija tāda mode visu dalīt pa piecgadēm. Ja radīts kāds izgudrojums, to apstiprina piecus gadus, ja grib uzcelt rūpnīcu, piecus gadus taisa projektu, kādus desmit gadus tā būve jāceļ, tā paiet vairāk nekā divdesmit gadu. Vienam izgudrojumam – visa tava dzīve. Ja nemaldos, tas bija 80. gadu otrajā pusē, kad mūs ar priekšnieku izsauca augstā vadība, nolika priekšā ķieģeli: pāršķeliet uz pusēm un iztaisiet no tā kaut ko… E, varbūt tādu kā sūklīti? Mājsaimnieces labi zina šo preci virtuvē… Absurds! Bet kāds taču to izdomāja. Un, redz, mums atklāj, ka kaut kas tamlīdzīgs, mīksts priekšmets, kas uzsūc sevī simtreiz vairāk šķidruma, nekā pats sver, vajadzīgs… kosmonautiem čurāšanai kosmosā. Tolaik ar kosmosu nodarbojās tikai divas valstis – Amerika un PSRS. Bet, kamēr uzceltu rūpnīcu, izstrādātu projektu, tas viss prasītu tik daudz laika, ka rezultātā tehnoloģiju pārdeva japāņiem un vāciešiem. Kad sapratu, ka nekādus izgudrojumus nav iespējams reāli ieviest dzīvē, aptvēru – jāmaina profesija. 80. gados viss juka un bruka, likvidēja arī Ķīmijas institūtu, kurā strādāju. Piecus gadus nedrīkstēju pamest valsti, lai neatklātu noslēpumus, kurus patiesībā nemaz nezināju… Labi tas vai slikti, bet teātrī vismaz redzi sava darba rezultātu.
