Veca ābeļdārza atjaunošana: ar ko sākt, un vai izdosies? 0
“Man ir dārzs ar vecām septiņdesmitgadīgām ābelēm. Nezinu, kā pareizi rīkoties: nozāģēt pavisam vai vēl mēģināt izgriezt zarus? Tām agrāk bija garšīgi āboli, bet tagad visi nokrīt…” ROBERTS Madonā
Vispirms jānovērtē koku stāvoklis: ja tiem izveidojušies tukši dobumi, stumbrs sācis šķelties uz pusēm vai arī vēzis izplatījies tik stipri, ka liela daļa zaru ir panīkuši, puskaltuši, diez vai ir vērts tādus kokus atjaunot. Turpretī, ja vecās, nekoptās ābeles ir daudzmaz veselīgas, var ķerties pie vainaga apzāģēšanas. Nereti vecajos dārzos atrodamas arī labas šķirnes, kuru stādus kokaudzētavās vairs nepavairo.
Vecajiem kokiem vajag pazemināt vainagus un ielaist tajos gaismu, lai zarojums būtu saules apspīdēts un koki atkal ražotu labas kvalitātes augļus. Galotnes un resnus zarus ieteicams griezt, kad beigušies lielie ziemas sali. Ja zarus griež vēlu rudenī vai ziemā, brūces nepagūst sadzīt, un mizas audi ap tām var apsalt. Vislabāk to darīt agri pavasarī pirms lapu plaukšanas (marta otrajā pusē, līdz maija sākumam), jo tad labāk pārskatāms vainags. Atjaunojošo griešanu nevajadzētu veikt vienā reizē, bet šo darbu darīt pakāpeniski divās trijās sezonās, jo pārāk stipri apgriezti koki var aiziet bojā.
Ābelēm augumu ierobežo, nozāģējot galotni līdz spēcīgi attīstītam, vajadzīgajā augstumā un pēc iespējas horizontālāk augošam sānzaram, kas kalpos par jauno galotni, tādēļ pēc vainaga pazemināšanas tam vainagā jāpaliek kā visaugstākajam.
Izzāģējot galotni, atstāj celmiņu (nedrīkst zarus nozāģēt līdz pamatnei), kas ir apmēram trīs reizes garāks par brūces diametru. Šāds celmiņš palēnām sakaltīs, dažu gadu laikā labi noslēdzot brūci pie zara pamatnes.
Vienlaikus ar galotnes pazemināšanu saīsina citus pārāk stāvos sānzarus, izgriež visus slimos, tāpat arī krusteniskos un tos, kuri karājas virsū apakšējiem zariem. Lielam kokam, kas potēts uz sēklaudžu potcelma, pietiek ar pieciem uz visām pusēm augošiem skeletzariem. No stumbra un zariem noskrāpē ķērpjus un sūnas. Pirmajā gadā ir panākts, ka koki kļuvuši zemāki, tiem vasarā jāaizaudzē lielākās brūces. Tūlīt pēc apgriešanas tās apsmērē ar brūču aizsarglīdzekli.
Pēc gada pavasarī var uz pusi saīsināt vecos skeletzarus, atkal cenšoties griezt līdz kādam lēzenam zaram un ļaujot no snaudošajiem pumpuriem izaugt jauniem dzinumiem. Līdz rudenim augļu kokos būs saauguši gari, uz augšu vērsti ūdenszari. Tie ir pamats jauno zaru izaudzēšanai, kas aizstās novecojušos.
Trešajā gadā no ataugušajiem vajadzēs izvēlēties visskaistākos veco zaru aizstājējus, bet atlikušos vecos izgriezt pavisam. Ja atstātie ūdenszari ir par garu, tos saīsina, jūlijā nokniebjot galotnītes. Pārējos ūdenszarus izgriež.
Pēc šādas apgriešanas ābeles atkal atsāks ražot lielus, skaistus augļus, vainags būs nomainījies ar jauniem dzinumiem. Uz atjaunotajiem kokiem var uzpotēt arī citas šķirnes.
