G. Zelmenis: Tas parādījās kaut kad pašās maija beigās. Pirms tam neviens no komisijas locekļiem, vismaz tiem, ar kuriem esmu runājis, šādu likumprojektu acīs nebija redzējis. 10
Citēšu fragmentu no komisijas vārdā redakcijai piesūtītās vēstules: “Atklātības likuma projekta autors, protams, nav viens Mg. iur. Linards Muciņš, bet gan vairāk kā 15 komisijas locekļi kopā, kas katrs nāca ar saviem priekšlikumiem, kurus viens komisijas loceklis tehniski apkopoja likumprojektā.” Te melns uz balta rakstīts, ka draudzīgi esat piedalījušies šī jaunā likumprojekta radīšanā!
Priekšlikumus mēs devām, bet nevis Atklātības likumprojektam, bet komisijai. Kāpēc šie priekšlikumi tika noformēti kā likumprojekts, to nevaru pateikt, jo es tādu likumprojektu pirmo reizi ieraudzīju maija pēdējās dienās.
A. Bambals: 19. jūnija Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, ko vadīja deputāts Ritvars Jansons, bija pieaicināti eksperti no Kultūras ministrijas, Izglītības ministrijas, Tieslietu ministrijas, no SAB TSDC. Visi atbalstīja domu, ka nepieciešams veikt grozījumus esošajā likumā par VDK. Tā ir lieta, par ko vispār notiek debates! Atklātības likumprojekts nāca pilnīgi negaidīti! VDK likuma grozījumiem burtiski pirms Jāņiem, 21. jūnijā, Saeimā jau bija pirmais lasījums un deputāti grozījumus atbalstīja. Grozījumu būtība ir tāda, ka visu VDK dokumentu oriģinālu glabāšana pāriet Latvijas Nacionālajā arhīvā un pētnieki varēs ar tiem iepazīties. SAB TSDC saglabā agrākās funkcijas, bet viņi turpmāk strādās tikai ar šo dokumentu digitālajām kopijām. Un visas normas tiek iestrādātas VDK likumā. Ir pilnīgi reāli vajadzīgos labojumus Saeimā līdz oktobrim pieņemt! Un, ja arhīvs šogad laikus saņems vajadzīgos 140 tūkstošus eiro dokumentu glabāšanas nodrošināšanai un SAB TSDC glabāto dokumentu digitalizācijas uzsākšanai, tad jau nākamā gada maijā tie būtu pieejami pētniekiem. Jādigitalizē 1500 lietu uz 111 tūkstošiem lapu. Tāda ir iecere. Bet vai saprotat, ko tagad nozīmē uzsākt jaunu Atklātības likumprojektu?! Tas nozīmē likumprojektu laist atkal pa ministrijām, cauri Valsts sekretāru sanāksmei un atkal atpakaļ uz ministrijas padotības iestādēm sniegt priekšlikumus! Arhīva likuma pieņemšana šādā veidā prasīja gadus!
Bet te komisijas vadības vēstulē par Atklātības likumprojektu rakstīts: “Likums ir vienkāršs, neprasa papildu finansējumu 2018. gada budžetā, tādēļ to iespējams pieņemt kā steidzamu divos lasījumos līdz 2018. gada 30. jūnijam, lai uzsāktu tā īstenošanu – pakāpenisku digitalizēšanu un publicēšanu tīmekļa vietnē – nekavējoties.”
Tas ir deklaratīvs paziņojums, uzrakstīts, paskatoties griestos. Ritvara Jansona rosinātajiem likuma grozījumiem ir anotācija ar reāliem aprēķiniem. Šeit nekā tāda nav.
G. Zelmenis: Normāli likumprojektam, pirms to iesniedz, veic aprēķinus, kādu iespaidu tas atstās uz budžetu. Atklātības likumprojekts paredz digitalizēt milzīgu dokumentu masu, miljoniem dokumentu! Vai tad ir veikti aprēķini, cik izmaksās visa milzīgā dokumentu apjoma digitalizācija? Tas nozīmētu, ka nepieciešami papildu skeneri, serveri, kur to visu glabāt, cilvēki, kas to visu dara un apkalpo. Neesmu redzējis aprēķinus, cik tas viss maksātu. Arī Atklātības likumprojektā minētie digitalizācijas termiņi nav ne ar vienu saskaņoti. Arī ne ar LNA. Tie ir burtiski pagrābti no gaisa. Vai tad arhīvs tādu uzdevumu šobrīd vispār var paveikt?
Komisija diezgan bieži runājusi it kā Latvijas Nacionālā arhīva vārdā…
… lai gan neviens nav pilnvarojis to darīt.
A. Bambals: Redziet, digitalizācijas idejas jau nebija sliktas. Arī tā par palīgvietnes izveidošanu pie LNA tīmekļa vietnes līdzīgi kā Lietuvā ir “KGB veikla”, kur var likt iekšā skenētus dokumentus. Taču runāt par to aizmuguriski, nekonsultējoties ar LNA, ar Latvijas Valsts arhīva, kas ir lielākais dokumentu turētājs, vadību, kalt kaut kādus abstraktus plānus, minēt abstraktus datumus vai tas būtu 1. augusts vai 30. jūnijs… Nu, piedodiet!
Tad kam vispār vajadzīgs tāds Atklātības likumprojekts? Politiskām spēlēm?
G. Zelmenis: Iespējams. Man personīgi sen ir sajūta, ka mēs, komisijas pētnieki, paši nezinot, esam padarīti par bandiniekiem kaut kādās spēlēs. Politiskās vai vēl kādās, es nezinu. Katrā ziņā tas, ka mums aiz muguras rodas idejas, kuras nemaz neizriet no mūsu pētījumiem, tas gan ir fakts.
A. Bambals: Pastāv kaut kāda nesabalansēta darbība starp komisijas vadību, sekretariātu un pētniekiem. Ir daudzas lietas, kas tiek aizmuguriski izlemtas, bet pēc tam paustas komisijas vārdā. Izsūtot informatīvās e-pasta vēstules ar VDK izpētes komisijas adresi, nav redzams, kuri no komisijas locekļiem tās saņem. 2015. gada 15. septembrī LU Juridiskajā fakultātē notika visas komisijas sanāksme. Bija priekšlikumi, kā organizēt darbu. Toreiz piedāvāju kā Šveices demokrātijā – “galēji liberāli un tiešā demokrātijā”. Diemžēl šo vairāk nekā triju gadu garumā nekā tāda komisijā nav bijis. Skumji. Un arī par to, kādam bija jābūt pētnieciskajam vektoram, kādam būtu bijis jābūt gala produktam, – tas nekad nav ticis izdiskutēts.
G. Zelmenis: Ir bijuši reāli gadījumi, kad mēs par VDK komisijas vadības lēmumiem, kas noformēti visas komisijas vārdā, uzzinām tikai no masu medijiem. Vienkārši izlasi, kas tiek tavā vārdā paziņots!
Vai zināt, ka pie VDK izpētes komisijas jūnijā izveidots “Publiskās atmiņas centrs”? Varbūt esat tā locekļi?
Es vismaz neesmu. Maija sākumā tika runāts, ka tā būšot tāda kā biedrība, kā sabiedriska organizācija, kur katrs var brīvprātīgi iestāties.
A. Bambals: Daļai komisijas locekļu bija ideja, ka darba beigās VDK izpētes komisija varētu transformēties šādā centrā. Bet ne jau kaut kādā administratīvā kārtā! Esmu daudz apmeklējis Austrumeiropas valstis un zinu, ka tur šādi atmiņas centri ir milzīgas institūcijas ar štatu, pētnieciskajām struktūrām, arhīviem, izglītojošā darba programmām. Kaut vai Polijas Nacionālās piemiņas institūts vai Čehijas Totalitāro režīmu noziegumu institūts. Un te šāds Publiskās atmiņas centrs ar dažiem pētniekiem… Neapšaubāmi, Latvijā tādam institūtam ir jābūt, bet, kā to paveikt, tas ir diskusiju jautājums. Igaunijā ir Vēsturiskās piemiņas institūts.
