Kā organizējama VDK dokumentu izpēte? Vērtē zināmi vēsturnieki 2
Daina Bleiere, LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece: ”Vēsturniekiem jāpiedalās ne vien šo dokumentu izpētē, bet arī pētniecības organizēšanā. Valsts finansējums projektu konkursu veidā jāsadala un jānovirza konkrēto dokumentu izpētei vai nu individuāliem vēsturniekiem, vai institūcijām. Ierēdņu skatījums uz šiem dokumentiem varētu būt formāls, sašaurināts, un pastāvētu risks izkropļot vēstures kopainu. Runājot par šo dokumentu nodošanu publiskai pieejamībai, rūpīgi jāizvērtē personas datu aizsardzības aspekti. Čekas arhīvi pārsvarā tika izvesti uz Maskavu, un, visticamāk, tā daļa informācijas, kas šeit palikusi, nav tik plaša, lai vēsturnieki uzzinātu kaut ko ārkārtīgi pārsteidzošu, taču citādāku, skaidrāku priekšstatu tā, visticamāk, pavērs.”
Ainārs Bambals, Latvijas Valsts arhīva galvenais arhīvists: ”Mana vienīgā vēlme ir, lai to dara profesionāļi. Tie ir ļoti specifiski dokumenti, kas prasa zināmas priekšzināšanas. Ir vērts iesaistīt diskusijā arī sabiedrību. Cilvēki pat īsti neapzinās, kas slēpjas zem vārdiem “VDK dokumenti”. Izdaudzinātie čekas maisi ir tikai niecīga daļa no visa VDK arhīva. Tas jau kļuvis par tādu kā bubuli, ar ko baida un provocē sabiedrību pirms vēlēšanām un vismaz reizi desmit gados. Dokumenti beidzot civilizētā veidā jāizpēta. Austrumeiropā ir gana daudz valstu, kas to spējušas izdarīt, tostarp Lietuva un Igaunija. Šiem dokumentiem ir milzīga nozīme, un tie ir saistoši visai vēsturei. Visus šos gadus slēpt šo informāciju no sabiedrības nav bijis pareizi. Domāju, daudzas parādības, pie kurām nonākusi Latvija, – grūtā ekonomiskā situācija, emigrācija, politiskā vide un citas negācijas – lielā mērā ir šīs pagātnes mantojums.”
Edvīns Šnore, vēsturnieks un režisors: ”Pieredze liecina, ka lietas, kas saistītas ar vēstures izpēti, sevišķi saistībā ar delikātiem jautājumiem, piemēram, sadarbība ar čeku, iestrēgst gaiteņos un nekādu rezultātu nesasniedz. Latvija patiesībā šādā stāvoklī, kad VDK arhīvu izpētes jautājums uz priekšu līdz šim nav virzījies, ir teju vienīgā postpadomju valstu vidū. Bet uz aizdomu, baiļu, šaubu un neskaidrību bāzes ir ārkārtīgi grūti virzīties uz priekšu. Manuprāt, būtu vajadzīgs pēc izpētes arī juridiski izvērtēt VDK nodarīto kaitējumu. Piemēram, nepamatota ievietošana psihiatriskajās klīnikās – tie ir briesmīgi noziegumi, kam nevar būt noilguma. Cilvēkiem, kas to pastrādāja, ir jāatbild. Ja reiz beidzot lemts ķerties pie dokumentu izpētes, domāju, uzticot profesionāļiem, to spēsim izdarīt daudz labāk. Vēsturniekiem, kam konkrētajā tematikā jau ir pētniecības ievirzes, būtu jāpiedalās jau pētniecības jautājumu loku noteikšanā.”
Ritvars Jansons, vēstures zinātņu doktors, Okupācijas muzeja direktora vietnieks: ”Jābūt vienai pētniecības institūcijai, piemēram, Latvijas Nacionālais arhīvs, Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs vai Latvijas vēstures institūts, kuras vēsturnieku vadībā varētu koordinēt pētniecības procesu, atlasot ne tikai savus izcilākos arhīvistus un pētniekus, bet piesaistot arī neatkarīgos. Tiem jābūt izciliem zinātniekiem, kuri savu kvalifikāciju jau pierādījuši padomju perioda pētniecībā. Tiesa, šim procesam jāatvēl pietiekami resursi, citādi skaistās idejas kārtējo reizi paliks tikai uz papīra. Vēsturnieku institūcijai būtu jāuztic arī finansējuma sadale, jo tā vislabāk zina, cik naudas nepieciešams dokumentu izpētei, digitalizēšanai un publicēšanai, bet cik – algu fondam.”
Uzziņa
* Bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti būs publiski pieejami pēc to zinātniskās izpētes, kas būs jāveic līdz 2018. gada 31. maijam, vakar nolēma Saeimas deputāti.
* VDK materiālu izpēte tiks uzticēta speciālai valdības izveidotai starpnozaru komisijai, kas jāizveido līdz 2015. gada 1. janvārim, atvēlot tās darbam attiecīgu finansējumu.
* Vēsturnieku grupa atklātā vēstulē Saeimas deputātiem un Ministru kabinetam (MK) vērsusi uzmanību uz nepieciešamību šo dokumentu pētniecību uzticēt vēsturniekiem, nevis ierēdņiem. Tas paātrināšot izpētes ātrumu un kvalitāti.
