Vāverīte pamet dīvānu: Pēc Māras Ķimeles “Noras” noskatīšanās rodas virkne mūsdienīgu jautājumu 1
Kad Māra Ķimele 2003. gadā pirmo reizi JRT mēģināja attīrīt Ibsena lugas kodolu no autora laika idejiskajiem strāvojumiem, režisorei neizdevās tikt vaļā no “uzmācīgā feminisma” didaktiskajiem valgiem, kas uz skatuves novārdzināja dzīvo attiecību spēli, un izrāde pārvērtās teatralizētā plakātā. Kaut arī “Leļļu nams” joprojām pieder pie visbiežāk iestudētajām Ibsena lugām pasaulē, mūsdienās gandrīz neviens režisors vairs neizmanto pilnu lugas tekstu, jo dialogos ir pārāk daudz “sadzīviskas arhaikas”, ko grūti salāgot ar šodienīgu spēli. Visbiežāk teksts tiek vai nu atsvaidzināts jaunā tulkojumā, īsināts, adaptēts, vai arī pielāgots režisora koncepcijai ar profesionāla dramaturga palīdzību. Varētu teikt, ka mūsdienu iestudējumos režisori lielākoties cenšas iespēju robežās pietuvoties tām cilvēka dabas izpausmēm savstarpējās attiecībās, kas, ieliktas lugas kodolā, savu nozīmi nekad nezaudē, un izrādes veiksmi lielā mērā nosaka tas, kā režisoram ar savu radošo komandu izdodas šo kodolu atsegt skatītājam.
Liekas, ka teorētiķiem, kuri apgalvo, ka katra lugas interpretācija sagatavo augsni jaunam lasījumam nākotnē, būs bijusi taisnība. Attieksmē pret tekstu režisore savā jaunajā iestudējumā ir spērusi krietnu soli pretī brīvākai, dziļākai un nopietnākai interpretācijai. Svītrotas ir teju visas sadzīviskās sarunas, kas īsti neiekļaujas mūsdienīgā leksikā, un ārpus izrādes pilnībā ir atstāta sižetiskā līnija, kas saistīta ar bērniem. Tas izmaina Noras pozīciju un ļauj viņai izvairīties no pārmetumiem, ko raisa lēmums pamest bērnus un ģimeni, un tajā pašā laikā dod režisorei iespēju pārorientēt skatītāja uzmanības vektoru uz citiem laulības dzīvē dominējošiem aspektiem. Iestudējuma centrā joprojām atrodas Nora ar savu “rožaini iluzoro” dzīves uztveri, taču Māra Ķimele dara visu, lai sarunu novirzītu uz vīra un sievas attiecību niansētāku uzlūkojumu.
Septiņus “laimīgas laulības” gadus Nora ir pavadījusi labprātīgā pašizolācijā, kā vāverīte ieritinājusies uz dīvāna Helmera uzceltajā leļļu namiņā, un viņas vienīgā rūpe ir grauzt mandeļu cepumus un tikt galā ar parādu, par kuru vīrs nekā nezina. Parāds ir viņas mīlestības un vienlaikus arī naivuma lielais apliecinājums, jo nekas cits šajā dzīvē Noru neinteresē. Pat Helmera privātīpašnieciskais tonis attiecību izpausmēs viņai nešķiet pārdomu vērts. Tagad mēs to droši vien sauktu par infantilismu un, tā kā šajā izrādē bērnu Norai nav, situācija mūsdienīgā izpratnē, uz kuru tiecas režisore, kļūst nedaudz problemātiska. Nav mūsu laikam atbilstošas argumentācijas, kāpēc abi šādā situācijā atrodas, un izrādes pirmajā daļā aktieri diezgan nevarīgi taustās savu tēlu sakņu meklējumos.
Andra Freiberga piedāvātais interjers ar modernā dizaina iezīmēm nesavažo publikas uzmanību un ļauj to pilnībā veltīt aktieru spēlei, kas Mazajā zālē ir kā zem lupas, bet tas, ko abi galveno lomu izpildītāji piedāvā zem šā palielināmā stikla, neizskatās diez cik pārliecinoši. Janas Čivželes sākotnējā rosīšanās ir neveikla un rada sajūtu, ka aktrise nav sevī līdz galam noformulējusi, kas ir viņas veidotais personāžs un kāpēc šeit atrodas. Viņa pat reizēm “spēlē vārdus”, bet katrs Staņislavska skolas adepts taču zina, ka uz skatuves to nevajadzētu darīt. Līdzīgi, bet mazākā mērā izrādes sākumā rīkojas arī Ivars Krasts, vienīgi viņa “skaisto lietiņu īpašnieka” pozīcija to mazliet arī pieļauj.
Faktiski pirmais cēliens pagaidām ir tāds pastīvs Noras un Helmera laulības dzīves analogs, kurā trūkst abu varoņu rīcības iekšējā pamatojuma. Pie dzīvības to galvenokārt notur Ranka, Kristīnes un Krogstā epizodiskie uznācieni. Liekot vāverītei lēkāt no viena dīvāna uz otru, smaidīt un pieglausties, lai uzskatāmi atklātos tie pavedieni, aiz kuriem Helmers rausta savu mīļoto lellīti, Māra Ķimele veido ļoti daudzsološas mizanscēnas, bet paliek sajūta, ka abi aktieri tajās netiek iekšā un nespēj tās piepildīt. Jebkurās attiecībās starp vēlmi pakļaut otru un pakļauties pašam taču ir tik daudz psiholoģisku un juteklisku noslēpumu, kuriem iespējams pietuvoties ar mākslas palīdzību, ka gribas vismaz dažus no tiem ieraudzīt uz skatuves.
Otrajā cēlienā, kad bīstamā situācija, ko rada Krogstā centieni atgūt savu stāvokli un Noras neapdomīgā paraksta viltošana, novelk visas stīgas līdz galējai robežai, līdz kādai no tām, protams, ir jātrūkst. Šajā brīdī izrāde visai krasi maina savu skanējumu un aktieru spēle atgūst savu pārliecināšanas spēju. Helmera reakcija pēc Krogstā vēstules izlasīšanas uz skatuves jau ir tik dabiska savā egoistiskajā atklātībā, ka nevienam pat prātā nenāks apšaubīt tās patiesumu. Kurš gan līdzīgu dialogu kādā saspriegtā dzīves situācijā nav klusībā risinājis pie sevis? Noras atmošanos Jana Čivžele iesāk ar tādu kā iekšēju pauzi, inerce liedz aptvert notiekošo, un Noras lēmums dzimst lēnās “dzemdību sāpēs”, kas no aktiereksistences viedokļa izlīdzina pirmā cēliena nepilnības. Vāverīte pamet dīvānu, lai pamēģinātu pati saviem spēkiem pārkost dažus cietos dzīves riekstus, bet Helmera apjukums pēc “augstsirdīgās piedošanas” akcijas ir tik milzīgs, ka advokāts pat vairs nespēj atrast vārdus savai aizstāvībai. Ļoti trāpīgs tēlojums, ar kuru Ivars Krasts precīzi raksturo Helmera neapskaužamo stāvokli. Izrādē to visu skaudrāku, īstenāku un emocionāli piepildītāku padara Kaspara Znotiņa jūtīgi izlīdzsvarotā spēle mirstošā ģimenes drauga doktora Ranka lomā un pragmatiskās dzīves līnijas iemiesotāji ar savu pieredzi un saviem cilvēciskajiem kritērijiem – Iveta Pole Noras draudzenes Kristīnes un Edgars Samītis advokāta Krogstā lomā.
Atvērtajā izrādes finālā teātris bez jebkādām didaktikas lentītēm, bez jebkādiem morāliem iesaiņojumiem it kā pasniedz katram skatītājam nelielu jautājumu buķeti. Uz ko šodien balstās saites starp mīlošiem cilvēkiem? Ko mēs darām, apgalvojot, ka kādu mīlam? Kāpēc mīlestība tiek saistīta ar tik daudziem blakusnosacījumiem? Ir iemesls padomāt un par to Mārai Ķimelei – paldies.
UZZIŅA
Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs – Andris Freibergs, kostīmu māksliniece – Jana Čivžele, gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers.
Lomās: Jana Čivžele, Ivars Krasts, Kaspars Znotiņš, Iveta Pole, Edgars Samītis vai Andis Strods.
Nākamās izrādes: 29., 30. aprīlī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Dace: “Jāpiekrīt režisorei – Jana Čivžele un Ivars Krasts ir ideāli Nora un Helmers. Lieliski – Kaspars Znotiņš, Iveta Pole un Edgars Samītis. Smalka, stilizēta izrāde ar brīnišķīgu scenogrāfiju, kostīmiem un gaismām.”
Jrt.lv.
