– Gapoņenko reiz izteicās, un viņam var piekrist, ka te nav krievu jautājums, bet ir jautājums par palikušajiem padomju cilvēkiem. Tie gaida kādas padomju vai Krievijas impērijas un savu ideālu atgriešanos. 16
– Pateicoties Latvijas dalībai NATO, tiešā veidā 1940. gads ar karaspēka ienākšanu Latvijas teritorijā nevar notikt.
Putinam nav kādu stabilu vērtību, viņam galvenais, kā palikt pie varas. Tad viņš, bijušais VDK (KGB) darbinieks un spēlmanis būdams, veic specoperācijas, spēlējas. Viņam Krievijas iedzīvotāju priekšā visu laiku vajag demonstrēt kādas jaunas ofensīvas. Un, kamēr ASV pie varas ir miera balodis Baraks Obama, kuram kā prezidentam uzdevums bija beigt divus karus – Afganistānā un Irākā –, Putins var izmantot šo termiņu līdz 2016. gada novembrim, lai paraustītu NATO aiz ūsām. Diemžēl Latvija, pat salīdzinot ar Baltijas kaimiņvalstīm, proputiniskās piektās kolonnas klātbūtnes dēļ ir visvājākais NATO posms. Man šķiet, ka divu gadu laikā ieraudzīsim tā saucamā hibrīdkara pirmās divas fāzes. Pirmā no tām ir ļoti koncentrēta cilvēku smadzeņu apstrādāšana ar mediju ieročiem, piemēram, prokremliskā propagandas mašīna ar pilnu jaudu stāstīs, ka Latvijā atdzimst fašisms, ka krievu skolās apspiež bērnus utt. Nākamā fāze – līdzīgi kā Ukrainas dienvidaustrumos, kad vietējo aktīvistu, pazīstamu cilvēku grupa ieņemtu kādu ēku un pasludinātu tur, piemēram, “Zilupes tautas republiku”. Un viss. Tad skatīsies, kāda būs Latvijas varas un NATO reakcija. Prokremliskajā TV šīs norises tiktu pasniegtas kā milzīga uzvara – redz, ņirgājamies par NATO.
Domāju, ka mēs zinām šo proputinisko aktīvistu sejas un vārdus.
– Labi, ka jūs zināt. Bet jautājums, vai to zina par drošību atbildīgie ģenerāļi.
Vai Latvijas iedzīvotāji pieņemtu Putina ienākšanu? Tatjana Arkadjevna Ždanoka ir teikusi, ka latvieši Latvijā to nepieņemtu. Bet tālāk mierina: “Mēs varam tikt galā paši.”
– Tie ir šīs personas sapņi un ilūzijas. Viņa uz Latvijas politiskās skatuves atdzima, tikai pateicoties Putinam, un ar līdzgaitniekiem demonstrē, ka Putinam ir taisnība it visā, ko viņš dara un darīs nākotnē.
Diemžēl prognozēju, ka viņas partija tiks arī Saeimā, jo Latvijā daļa cilvēku ir totalitāras kaimiņvalsts ietekmes aģenti.
Mūsdienu psiholoģiskajā karā pamatierocis ir nevis tanki un raķetes, bet psiholoģiskais ierocis, proti, mediji. Mediju politika bija balstīta uz pieņēmumu – ja nebūs apraides krievu valodā, tad cilvēki skatīsies raidījumus latviešu valodā, bet šis pieņēmums nebija ticams no paša sākuma. Tāpēc spēcīgs Latvijas vai Baltijas medijs krievu valodā ar eiropeisku, pretputinisku saturu varētu būt viens no drošības pasākumiem.
– Nepiekrītu. Cilvēks klausās to, ko viņš grib dzirdēt. Nav jau pētījumu par to, vai visi tie, kuri skatās Krievijas kanālus, tic Maskavas propagandai.
– Piekrītu, ka viss ir jāpēta. Taču bija brīdis, kad, sākoties Maidanam, sākās arī masu smadzeņu apstrāde un daļa manu paziņu tepat Latvijā sāka runāt kaut kā jocīgi, ar tādiem gatavu frāžu blokiem, un diskusijas ar viņiem vairs nebija iespējamas. Es parasti TV skatos maz, bet tad noskatījos “Voskresnij večer s Vladimirom Solovjovim” un Dmitrija Kiseļova raidījumus, un sapratu, ka daži mani paziņas atstāstīja tajos dzirdēto nekritiski, bet daži – ar saviem komentāriem, kas jau bija labāk, jo parādīja, ka tajās galvās vēl nav tāda smadzeņu “iekaisuma” kā pirmajiem.
– Televīzija un Solovjovs viņiem piespēlē tikai to, kas viņiem patīk, kam viņi piekrīt.
– Bet, ja šeit būtu alternatīva, ļoti profesionāli raidījumi krievu valodā, būtu citādi. Ukrainas notikumi palīdz saskatīt, ka Latvijā ir pārsvarā krievvalodīgo piektā kolonna, taču arī to, ka Latvijā ir citi krievi. Tagad diezgan daudz proeiropeiski orientētu Krievijas pilsoņu brauks uz Eiropu – ar savu naudu, darba iemaņām.
Viņi vienkārši bēg no turienes. Latvijai ir vērts padomāt, ka varētu viņus uzņemt, jo viņi būtu ar mieru te dzīvot un ātri iemācīties latviešu valodu.
