D. Kokareviča: – Un kā tad ar vēstures priekšmetu? Vai to pieskaitāt valsts komponentam vai variējamam saturam? 16
– Tas jau ir ceturtais jautājums – saskaldītā vēstures atmiņas telpa Latvijā. Daļa cilvēku atceras no ģimenes vēstures, padomju laikiem vienu, bet citiem ir citas atmiņas. Mēģinājumi valsts līmenī ar likumdošanu pateikt, ka jūsu vēsturiskā atmiņa un ģimenes tradīcija ir nepareizas, – tas ir galīgi garām! Man šķiet, ka vajag tāpat kā ASV – atļaut visus simbolus un tad katru nepieļaujamas rīcības gadījumu, piemēram, holokausta noliegšanu, nacistu kāškrustu izmantošanu, izskatīt atsevišķi.
V. Krustiņš: – Vēstures priekšmeta satura noteikšana nav galīgi garām. Saprotu, ka jūs iebilstat pret atsevišķu gadījumu kriminalizēšanu ar likumu?
– Jā, visu aizliegumu atcelšana veicinātu reālu diskusiju par vēstures lietām Latvijas sabiedrībā. Citādi turpināsies atšķirīgu vēstures versiju “pilsoņkarš”.
– Pareizi, jo Latvijai nav jāpieņem ne Putina k-ga Krievijas, ne Guščina un Gapoņenko meli. Bet kāpēc šodien pastāv jūsu uzsvērtais tā saucamis krievu jautājums, no kurienes šie jautājumi radušies? Okupācija bija tā, kas sašķēla šo sabiedrību, un sekas jūtamas joprojām. Okupācijas faktu nevar noliegt, lai nu to izvēlas saukt par inkorporāciju vai kā citādi.
– Protams, ka noliegt okupācijas faktu ir neģēlība. Bet, no otras puses, mēģināt atvasināt visas nelaimes no vienalga kāda notikuma vēsturē arī nav īpaši konstruktīvi un pragmatiski. It īpaši, domājot par ekonomiku, politiku un garīgo veselību.
Varbūt vajadzētu likt uzsvaru nevis uz bēdu stāstiem, bet veiksmi, kāda bija Latvijas valstiskumam. Jo to, ka 1918. gadā izveidojās Latvijas Republika un tā noturējās, un ka tā deviņdesmitajos gados tika atjaunota, var salīdzināt ar brīnumu un absolūtu veiksmi. Liekot uzsvaru uz veiksmes stāstu, mēs būtu stiprāki.
– Nu, protams. Viena daļa latviešu uzskatīja, ka no 1934. līdz 1940. gadam mums bija veiksmes stāsts. Jo Kosiginam palika 12 tonnas Latvijas zelta. To sapelnīja valsts, galvenokārt šos ienākumus deva lauksaimnieki ar Latvijas cūkām un brūnajām govīm.
– Bet 1934. gadā sākās autoritārisma periods, kurš beidzās tikai deviņdesmitajā gadā.
– Ulmaņa autoritārisms un padomju okupācija nav salīdzināmas. Kad Krievija sagrāba Krimu, latvieši uzreiz atcerējās 1940. gadu un bija jādomā – vai mēs varam justies droši? Vai te neatradīsies cilvēki, kuri gaida Putinu Latvijā? Tā ir visbīstamākā neuzticības rašanās. Tās novēršanai jūsu iecerētā kustība varētu būt pozitīvs faktors.
– Daļa Latvijas sabiedrības gaida Putinu Latvijā un ar ziediem sagaidītu Krievijas karaspēku, ja kas tāds notiktu. Diemžēl tāda ir situācija. Ir ne tikai krievi, bet arī latvieši, kuri saka, ka viņiem nepatīk Eiropa, ka visa saimniecība izputināta un ka gribētu būt lielajā Krievijā. It īpaši tie, kuri dzīvo Latgalē pie robežas.
