Vasks, Vons-Viljamss un Peltokoski Rīgas Domā. Armands Znotiņš recenzē LNSO uzstāšanos kopā ar kori “Latvija” 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Inaugurācijas koncerts Cēsīs, nākamā programma Rīgā – un lūk, 2022. gada 10. decembrī publika tepat, galvaspilsētā, varēja iepazīt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jauno māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski.
Uzstāšanās Rīgas Domā kopā ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” – tas drīzāk atgādināja kādu garīgās mūzikas festivāla programmu. Un kādēļ ne – lai gan Pētera Vaska partitūra “Musica serena” rakstīta stīgu orķestrim, turpretī Ralfs Vons-Viljamss savai Pirmajai jeb “Jūras simfonijai” izvēlējies Volta Vitmena dzeju, jāatgādina arī Vaska izteiktā doma, ka mūzikai nav obligāti jābūt ar sakrālu tekstu, lai tā paustu garīgus pārdzīvojumus, lai tajā būtu skaidri uztverama ētiskā dimensija. Un 10. decembra koncertam piemita abi vēlamie raksturlielumi – gan garīgās vertikāles klātbūtne, gan izkopta profesionalitāte.
Līdztekus tam arī turpinājums Tarmo Peltokoski sāktajai repertuāra stratēģijai. Labi saprotams, kādēļ šoreiz Vaska “Musica serena” – 2015. gadā to pirmatskaņoja tieši Somijā, kad Juha Kangass diriģēja Ostrobotnijas kamerorķestri. Un Rīgas Domā tālāk sekoja Vona-Viljamsa monumentālā simfonija soprānam, baritonam, korim un orķestrim, kas diriģentam deva iespēju parādīt sevi izvērstu vokālsimfonisko formu lasījumos – “Jūras simfonija”, bez šaubām, ir oratoriāla rakstura darbs, kura dramaturģiskie principi brīžiem ļauj to uztvert arī kā operas ainu.
Taču pašā sākumā – “Musica serena”. Tīra, neprogrammatiska mūzika, kas vienlaikus uzrunā klausītāju personiskā balsī. Tarmo Peltokoski un orķestra stīgu grupa šo komponista vēstījumu arī bija nemaldīgi uztvēruši, un Vaska opuss izskanēja īstajā temporitmā, tembru saliedējumā un priekšnesuma koncentrētībā. Netrūka arī spilgtāku pavērsienu – tā, piemēram, neilgi pirms fināla jauns harmoniskais izgaismojums atklājās ļoti kolorīti, un tas piešķīra papildu skaistumu gan interpretācijai, gan pašam skaņdarbam.
Novembrī atskaņojot Ralfa Vona-Viljamsa Piekto simfoniju, orķestris un diriģents apliecināja, ka komponista 150. jubileja arī Latvijā nav palikusi nepamanīta. Tādēļ tagad Pirmā simfonija, kurā vēl lielākā mērā izpaužas autora iedvesma un meistarība. Tomēr daudzi Latvijas pirmatskaņojumi vēl priekšā – viens no 20. gadsimta vadošajiem Lielbritānijas komponistiem līdz šim šeit bijis pārstāvēts varbūt ar vijolnieku labprāt spēlēto opusu “Cīrulis padebešos” vai mūzikas vēsturē pirmo tubas koncertu, vai kādu kamerdarbu, un tas arī viss.
Tādēļ Tarmo Peltokoski sev izvirzījis patiešām sarežģītu uzdevumu, jo nav arī nekādu interpretācijas tradīciju, uz kurām būtu iespējams atsaukties, piemēram, Tona vai Vīgnera atstāta ieraksta, kam varētu kaut vai oponēt ar vārdiem – lūk, mani priekšgājēji to atskaņoja šādi, bet tagad būs pavisam cits skatījums. Taču jebkurā gadījumā somu diriģenta vadītais simfonijas lasījums Rīgas Domā uzskatāms par interpretācijas veiksmi – lielās dramaturģiskās līnijas tika veidotas pārliecinoši, skanējuma kopaina priecēja ar tembrāli dinamisku balansu, bet mūzikas emocionālais veidols uzrunāja daudzveidīgos un kontrastainos rakursos.
Vona-Viljamsa Piektā simfonija rakstīta Otrā pasaules kara realitātē, turpretī 1906. gadā pabeigtā “Jūras simfonija” atbalso pavisam citu pasauli – laikmetu, kas ir vēl senāks arī par Pirmo pasaules karu un kur norisinās heroiski piedzīvojumi un atklājumi.
Šai ziņā “Jūras simfonija” no pārējiem komponista lieldarbiem visvairāk atsauc atmiņā Septīto simfoniju jeb “Sinfonia antartica” (arī tur vieta dota solo un kora dziedājumiem), bet Volta Vitmena dzejas precizētais vēstījums – gan Kiplingu, gan Džozefu Konradu. Un atkal – Tarmo Peltokoski pārraudzītā atskaņojuma dalībnieki nešaubīgi uztvēra komponista paustās idejas, tēlus un dramatiskos motīvus, un arī tādēļ Siljas Ālto soprāna un Riharda Millera baritona partijas priekšnesuma gaitā iekļāvās ar tādu izteiksmību, arī tādēļ Valsts akadēmiskā kora “Latvija” iesaiste atbilda vispārzināmi augstajam koristu mākslinieciskās sagatavotības līmenim.
Protams, īpašu gandarījumu radīja orķestra panākumi – gan stīgu grupā ar koncertmeistari Vinetu Sareiku, gan apjomīgajā un vienlaikus iekšēji niansētajā pūtēju un perkusiju masīvā. Papildu prieks par to, ka lielā simfoniskā orķestra instrumentācijā atgriezusies pareizā lietu kārtība – citiem vārdiem sakot, spēlē divas arfas, un šoreiz priekšnesumā bija līdzdalīgas Ieva Šablovska un Elizabete Gulbe.
Ko nākotnē varētu gaidīt no Tarmo Peltokoski? Ja reiz piesaucu Edgaru Tonu, tad somu diriģentam kādā programmā derētu izmēģināt spēkus Jāņa Ivanova Ceturtajā simfonijā “Atlantīda”. Ja pieminēju Leonīdu Vīgneru, tad orķestra repertuārā labprāt sagaidītu atgriežamies Jāņa Ivanova Astoto. Ticamāk gan, ka Tarmo Peltokoski vadībā Vona-Viljamsa simfonijām sekos Gustava Holsta “Planētas”, Edvarda Viljama Elgara variācijas “Enigma” vai pat kāds Latvijā nekad nedzirdēts Frederika Dīliusa opuss. Un arī tas nemaz nebūtu slikti. Nākotne joprojām izskatās daudzsološa.
