Pie velna piesardzību! 0
Pēc koncerta Džanni nekavējās mani uzmeklēt. “Anetta!” viņš sauca jau pa gabalu, pieskrēja klāt un nobučoja uz abiem vaigiem. Viņa matiem pieskaroties manai sejai, jutu karstu vilni pāršalcam visam ķermenim. Skaidrs, ka gribēju šo vīrieti! Tik spēcīgas izjūtas nebiju piedzīvojusi sen, tomēr nekas cits kā iekāre tās nevarēja būt.
Draudzīgi tērzēdami, devāmies uz tuvējo vasaras kafejnīcu, kurā pulcējās arī daudzi koncerta apmeklētāji un mākslinieki. Tā bijām aizrāvušies ar pļāpāšanu, ka pat nemanījām, ka pie galdiņa bija pienācis oficiants un ieņēmis pasūtījuma pieņemšanas pozu ar piezīmju bloknotu vienā un rakstāmo otrā rokā. Steigā atvērām ēdienkartes un uz labu laimi kaut ko izvēlējāmies. Kad piekrītoši biju pamājusi, Džanni palūdza atnest arī pudeli vīna.
Pa šo laiku jau bijām paguvuši noskaidrot, ka esam vienaudži, ka Džanni bijis precējies, taču tagad šķīries un ka viņam ir dēls manas Karolīnas vecumā. Par savu stāvokli neko neslēpu – izstāstīju, ka esmu precējusies, bet laulībā iestājusies krīze. “Tikai muļķis varētu pamest novārtā tādu dārgumu,” Džanni bārstīja komplimentus, kurus uzsūcu kā tuksnesis lietu – tik ļoti biju pēc tiem noilgojusies.
Dziedoņa tīkamā balss manī laikam bija izraisījusi kādu dīvainu ķīmisku reakciju, jo gan degu kā ugunī, gan mani kratīja drebuļi. Kad pie blakusgaldiņa jauns pāris aizkūpināja cigaretes, atzinos Džanni, ka labprāt uzvilktu kādu dūmu, jo esmu uztraukusies. Vīrietis pasmaidīja, piecēlās un devās pie jauniešiem, lai pēc mirkļa atgrieztos ar pāris uztītiem papirosiem: izrādījās, ka pārītis smēķēja tinamo tabaku.
Smiedamies, spļaudīdamies un klepodami smēķējām, viens otram atklādami, ka neesam ko tādu darījuši jau gadiem. Vēl nodomāju, ka jau gadiem neesmu jutusies tik labi kā kopā ar Džanni. Alkohols bija mani atraisījis, jo šo domu pateicu skaļi. Džanni apklusa un saņēma manu roku. “Es arī, es arī, Anetta,” viņš teica, skatīdamies man tieši acīs.
Saņēmos un izdarīju to, ko tik ļoti vēlējos, kopš pirmo reizi viņu ieraudzīju: satvēru viņa garo matu šķipsnu un aptinu ap pirkstu. Sākām skūpstīties tāpat pāri galdiņam, tad to turpinājām taksometrā pa ceļam uz Džanni viesnīcu. Viņa šaurajā vienguļamajā gultiņā kaislīgi atdevos, piemirstot par jebkādu desmitreiz mērīšanu un piesardzību.
Romāna varone
Nākamajā rītā uzvilku paburzīto jauno kleitiņu. Klusēdami pabrokastojām pie viesnīcas zviedru galda. Pēkšņi man vairs nebija nekā sakāma. Pieklājīgi klusēja arī itālis, kurš šķita tāls un svešs. Atvadījāmies, ne ar vārdu nepieminot vakardienu.
Izgāju no viesnīcas un jutos kā visbanālākā romāna varone. Šķita, ka rīta saulīte ar saviem stariem mani glāsta žēlodama. Pamāju taksometram un devos mājās. Iekritu gultā ar visām sandalēm, blenzu griestos un prātoju, ka saprotu, kāpēc vārds mieles eksistē vienīgi daudzskaitlī. To vienkārši nevar būt maz vai pa vienai.
Datorā atradu jaunas ziņas no vīra. “Labrīt, ko ēdi brokastīs?” un tamlīdzīgs blablabla. Tad apvaicājās, vai es zinot, ka Karolīna raksta romānu.
Atbildēju, ka ne.
“Ha-ha, tad jau viņa šoreiz to nolēmusi uzticēt man, nevis tev,” viņš ar gandarījumu secināja, papildinādams teikumu ar trīs līdz ausīm smaidošām galviņām. “Tas ir mīlas romāns. Viņa man lūdza novērtēt, vai galvenās varones teksti nav pārāk banāli – piesūtīja pilnu telefonu ar mīlnieku dialogiem. Es neko neteicu, bet man gan likās – ietērpt liktenīgo sievieti drēbēs ar čūskādas rakstu ir diezgan bezgaumīgi,” un Andris rakstītajam pievienoja vemjošu ģīmīti.
Neko citu, kā vemt, tobrīd nevēlējos arī es.
