Vasaras vidū vislabākā cope – upēs 0
Vasaras karstums tā sasildījis mūsu mazās, bet tik ļoti mīļās Latvijas ūdeņus, ka nāk prātā pazīstama zivkopja teiktais: “Ber kaut vienā galā kartupeļus iekšā un gaidi, kad zupa sāks vārīties.”
Ko iesākt makšķerniekam šādā dīvainā, copei īsti nepiemērotā tveicē un ūdeņu temperatūrā?
Pirmām kārtām, iesaku pievērsties upēm. Lai arī ūdens upēs krietni vien iesilis, tajās tomēr kūsā dzīvība. Ūdens gar krastiem, caur akmeņiem maldamies, bagātinās ar skābekli, un zivīm apetīte nav vēl pavisam pārgājusi. Daugavas atvaros uz prasmīgi noskaņotu kvoku var atsaukties kāds milz-ūsains samu papus, dzirdēju, ka Lielupē un Daugavā ienākuši sprigani zandartpuikas. Mērā esot gan katrs astotais noķertais, bet ar džigu šī cope ir īpaši sportiska un aizraujoša. Gaujas, Ventas un Abavas dziļumos un līču ielokos iespējama sastapšanās ar kādu ņipru līņu zēnu, akrobātisku sapalēnu vai treknu jo treknu karpu mammu.
Ezeri šajās karstajās dienās mums zivis dāvās agrās rīta un vēlās vakara stundās, arī naktis var būt īpaši piemērotas, lai atskanētu jūsu ausīm tik tīkamās zvaniņa vai signalizatora skaņas, kas vēsta par gaidāmo spēkošanos ar kādu no ūdens mitriķiem.
Un, protams, neaizmirsīsim par māmuļu jūru, pie kuras krastiem pienākuši čūskveidīgie un tik ļoti garšīgie zuši, kuri jau likuši straujāk iepukstēties ne vienai vien makšķernieka sirdij. Nebūs jau nu gluži tā, ka tik met un velc, bet iespējas starp bušu copes uznācieniem tikt pie kāda zutēna ir lielas. Laivā vai pie ūdeņiem sēžot, pilnībā varam izbaudīt tik karstos un tīkamos saules glāstus un iekrāt krietnu brūnuma rezervi baltajiem, garajiem ziemas mēnešiem. Šajā jomā gan centīsimies nepārforsēt, lai mājās no copes nav jāatgriežas ar sāpošu galvu un sūrstošu muguru.
Ne asakas!
