Vasaras vakara kamermūzika divos koncertos. Armands Znotiņš vērtē “Sinfonietta Rīga” dalībnieku veidoto koncertu ciklu 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Trešo gadu pēc kārtas mākslas centrā “Zuzeum” augusta nogalē izskanējis kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” dalībnieku veidotais cikls “Vasaras vakara kamermūzika”.
Sācies 2022. gada 26. augustā ar Tomasa Adesa stīgu kvarteta “Arcadiana” un Ludviga van Bēthovena septeta atskaņojumu, tas turpinājās vēl ar divām programmām, kuras katrā ziņā vēlējos dzirdēt klātienē. Un, lai gan šajā laikā norisinājās arī Garīgās mūzikas festivāls un kultūras pasākumi ārpus galvaspilsētas, publikas abos vakaros netrūka. Tas pirmām kārtām parāda, ka dažkārt tomēr ir iespējams riskēt un programmu veidot bez kāda labi pārbaudīta klasikas parauga, tikai no modernistu darbiem – 27. augusta koncerta pieteikums bija “Rīta zvaigzne. Šostakovičs, Pendereckis, Tabakova” (un klāt vēl Edisona Deņisova sonāte klarnetei), bet 28. augusta vakaram – “Baltijas zvaigzne. Perts, Plakidis, Šmīdbergs” (un Marina Gribinčika, Age Vērosa, Tenu Kervitss, Broņus Kutavičs). Tas liecināja arī par publikas uzticēšanos “Sinfonietta Rīga” māksliniekiem – un viņu izcili profesionālā reputācija abās programmās atkal apstiprinājās. Turpat jāteic, ka “Zuzeum” ir koncertiem piemērots gan pēc ģeogrāfiskā novietojuma, gan akustiskajām kvalitātēm; cits jautājums par to, kas koncerta gaitā mūzikai apbūvēts apkārt, un te nu, piemēram, daudzkārt atkārtotās frāzes par “Gramši monumentu” varētu arī sadrupt pie pirmās kritiskās refleksijas.
Tātad – koncertā svarīgākā ir pati mūzika. Un šeit jau 27. augusta programmas pirmajā daļā pateica ļoti daudz gan komponisti, gan atskaņotāji. Katru no trim opusiem varēja uztvert kā autora meklējumu izpausmi ceļā uz intelekta un emociju balansu, dramaturģiskās arhitektonikas un personiskā vēstījuma līdzsvarojumu, agrāk pastāvējušo stilistisko konceptu un oriģinālas jaunrades saplūdinājumu. Un katrs no šiem autoriem sniedza pārliecinošu risinājumu – Deņisova klarnetes sonātē avangarda kompozicionālie modeļi pauda gan ekspresiju, gan vientulību, Dobrinka Tabakova, labi apzinoties, ka ir klasiski skolota komponiste, nevis džeza mūziķe, altam un klavierēm rakstītajā “Svītā džeza stilā” vitālas stilizācijas elementus savija ar racionālu skatījumu, bet Kšištofs Pendereckis kvartetā klarnetei, vijolei, altam un čellam radīja skaņurakstu, kura mierīgo atmosfēru caurvij agrākā avangardista vērīgums. Viscaur precīzi atskaņojuma rakursi piemita klarnetista Mārtiņa Circeņa, altista Ivara Brīnuma, pianista Riharda Plešanova spēlei programmas sākuma daļā, bet īsti atraisītu radošo brīvību visvairāk pauda Penderecka kvarteta lasījums ar vijolnieces Agneses Kanniņas un čellista Kārļa Klotiņa līdzdalību.
Koncerta otrajā daļā iepriekšminētajiem stīdziniekiem pievienojās vijolniece Kristiāna Krūskopa, un šeit dzirdamā interpretācija kļuva par vēl vienu piemēru tam, ka “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartets spēj īstenot visnopietnākos un sarežģītākos uzdevumus. Tas pats ar Rihardu Plešanovu – iepriekšējie koncerti apliecinājuši viņa dotības kamermūzikas meistardarbu iedzīvinājumos, tādēļ arī šajā piecu mūziķu salikumā varēja cerēt uz skaņdarba satura izpratni un dramaturģiski pārliecinošu veidolu. Tā arī notika, un Dmitrija Šostakoviča klavieru kvinteta interpretācijā bija viss – cilvēciskā traģēdija un drāma, gaišu un naivu emociju izgaismojumi, vēsturiskā konteksta apjauta, spriegums un katarse.
28. augusta programmā atskaņotāju sastāvs mainījās – “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartetā spēlēja altiste Klinta Kluce, bet pūšaminstrumentu kvintetu veidoja flautiste Egija Sproģe, obojists Pēteris Endzelis, klarnetists Mārtiņš Circenis, mežradznieks Artūrs Šults un fagotists Jānis Semjonovs. Priekšnesuma kvalitāte gan palika nemainīga, un te zīmīgi bija Tenu Kervitsa opusa “Sapņotāji” lasījuma raisītie iespaidi – atskārsme par to, ka vispār vijoles un obojas duets ir diezgan eksotisks, šķita diezgan pārsteidzoša, jo Agnese Kanniņa un Māris Kuģis bija radījuši pārliecību, ka citādi nemaz nevar būt, ka šādi tembrālie parametri ir gluži pašsaprotami. Ar stīgu kvarteta slīpējumu un pūšaminstrumentu kvinteta krāsu bagātīgumu, kolorītu, niansētību, protams, bija tieši tāpat.
Arī “Vasaras vakara kamermūzikas” cikla noslēdzošās programmas repertuāra izvēlē nekas nebija nejaušs. Vispārzināmās atziņas, ka Latvijas koncertzālēs regulāri jāspēlē lietuviešu un igauņu mūzika un ka tajā rodams vērienīgs ievērojamu personību un stilistisku virzienu spektrs, te bija guvis gluži reālu īstenojumu. Un Kervitsa “Sapņotāji” patiešām lieliski sabalsojās ar Ages Vērosas stīgu kvartetu “Čukstētājs”, kur klausītājiem bija iespēja uztvert gan abu skaņdarbu psiholoģisko kontemplāciju, gan muzikālās rakstības pretstatus; pa vidu otrs stīgu kvartets – Broņus Kutaviča “Anno cum tettigonia”, un te varētu paspēlēties ar domu, ka tieši lietuviešu meistara “Gads ar sienāzi” iedvesmojis vēlāk komponēto Stīva Reiha darbu minimālistiskos izvērsumus, elektroakustisko plūsmu un emocionālo pasauli. Turpretī pašā sākumā – Arvo Perta 1990. gada opuss “Summa”; no vienas puses, tas bija atgādinājums par slavenā igauņa atklātās kompozīcijas tehnikas kanonisku paraugu, no otras puses, šī ziemeļnieciskā skaņu pasaule aicināja pievērsties tieši Jākam Jeerītam, Matsam Trātam un citiem viņu paaudzes rakstniekiem.
Trīs skaņdarbi pūšaminstrumentu kvintetam – Viļņa Šmīdberga “Poēma”, Marinas Gribinčikas “Mystery of Bozon”, Pētera Plakida “Prelūdija un pulsācija” – uzreiz atsauca atmiņā Latvijas Jaunās mūzikas dienu koncertu šāgada 27. aprīlī. Un kādēļ ne – ja reiz Gribinčikas oriģinālā iecere realizēta tik precīzos un saistošos tēlos, šis jaundarbs noteikti bija pelnījis vēl kādu atskaņojumu, Šmīdberga partitūras iekšēji piesātinātais un daudznozīmīgais vēstījums šoreiz izsauca vēl tiešāku rezonansi, bet Plakida agrīnais opuss vēlreiz apstiprināja viņa mūzikas izcilību un aktualitāti arī tagad. Īsi sakot – vairāk Plakida. Un Engelmaņa, un Grīnupa, un Jēruma. Domāju, ka arī šai ziņā uz “Sinfonietta Rīga” māksliniekiem var paļauties.
