Vasaras tveicē Ruckas ezerā – līdakas, karpas, brekši un līņi 1
Vācijā ražotā tautas vāģa elektroniskais termometrs nepielūdzami rāda 34 grādus, ražotāji kondicionieri šajā mašīnā ielikt aizmirsuši, un es, caur atvērto logu kampdams gaisu kā zivs sausumā, tuvojos Ruckas ezeram.
Vēl joprojām mani māc šaubas par šā brauciena lietderību, tikai ezera apsaimniekotāja Anatolija Zaļā teiktais, ka zivis, neraugoties uz lielo karstumu, vēl joprojām mēdz uzkosties, vieš kaut nelielas cerības uz lomu.
Pieripinu pie ezera, sasveicinos ar saimnieku, pārmijam dažus vārdus par copi un necopi. Anatolijs kārtējo reizi apgalvo, ka zivis tomēr ķeras, par piemēru minēdams makšķernieku uz septītās laipas, kurš, apmierināts ar copi, savu atpūtu pie ezera pagarinājis vēl uz vienu diennakti. Zivis ignorējot visas ēsmas, izņemot sliekas. Nopriecājos, ka sliekas tālredzīgi esmu iegādājies tā pavairāk, dodos uz astoto laipu, kuru man viesmīlīgi ierāda ezera saimnieks. Novietojis auto ezera krastos augošo alkšņu paēnā, metos izlūkot copes vietu. No nojumes, kas, man par pārsteigumu, pat aprīkota ar elektrību, cauri niedrēm ved gara laipa. Uz platformas var novietoties divi makšķernieki ar krēsliem un kātu statīviem, ja līdzi paņemtā mantība lielāka, varētu būt nedaudz pašauri, bet vienam ērtību ir gana.
Zinot, ka ezerā mīt brekši, līņi, raudas, karūsas un karpas, kuras uzrauga un tramda treknas līdakas, iebarojamo ēsmu gatavoju universālu, par pamatu ņemdams “Straumes” grimstošo zivju barību, pievienojot kukurūzas putraimus, nedaudz grauzdētu kaņepju un pāris kārbiņas konservētas kukurūzas ar visu sulu.
Barību saspiežu apelsīna lieluma bumbās, kuras ar lielo kaķeni iešauju copei paredzētajā vietā. Nesteidzīgi saridāju kātus un copes inventāru, uzlieku statīvu, sametu gruntenes un dodos parunāties ar makšķernieku, kurš copē no septītās laipas.
Ivo Pabriežs makšķerēšanai pievērsies pirms pieciem gadiem, nomainīdams zemūdens medības pret mierīgāku sporta veidu. “Dzīvoju Ogres pusē un arī ar zemūdens medībām nodarbojos netālu no Ogres,” stāsta Ivo. “Par savām saucu Mazo Juglu, Ogri un Daugavu. Te jāteic, ka vēl joprojām daudzi makšķernieki zemūdens medniekus uzskata par kaitniekiem, kaut arī neviens sevi cienošs zemūdens mednieks nemedīs mazas, aizsargājamas zivis un nenodarbosies ar nelikumībām. Medības parasti beidzas ar vienu kārtīgu trofeju, skaistākais šajā pasākumā ir zemūdens pasaules baudījums. Zem ūdens gan esmu redzējis daudz nelabu lietu – tīklus un aizmirstus murdus, kuros pūst nelaimīgās tajos iepinušās zivis. Reiz Latgales pusē izlīdu no ūdens netālu no laivā sēdoša onkuļa, viņa acīs bija neviltots pārsteigums: ko tu, dēliņ, šeit meklē, te taču viss izsists ar elektrību!
Izvēli par labu makšķerēšanai izdarīju pirms pieciem gadiem, kad pirmajā copes braucienā Vitkopu atpūtas bāzē uz gruntenes noķēru divkilogramīgu karpu. Kopš tā laika esmu kļuvis zvērināts makšķernieks. Pārsvarā darbojos ar gruntenēm, izmantojot gan mata sistēmu, gan slīdošo barotavu, auklas galā liekot divas pavadiņas ar āķiem.
Papeldinu dzīvo, paretam pāris stundas, kamēr iestrādājas iebarojamā ēsma, pamētāju spiningu. Man patīk, ka uz copi varu braukt kopā ar ģimeni. Rit mana atvaļinājuma pēdējās dienas, izlasīju presē par Ruckas ezeru un nolēmu to apciemot. Kopā ar mani ir sieva Santa un meita Sintija, kuras arī nav vienaldzīgas pret makšķerēšanu. Sieva vakar no laipas niedrājā noķēra smukuli līni.”
Pie nojumes meita met gaisā plastmasas šķīvīti, kuru rotaļīgi ķer ģimenes mīlulis franču buldogs Rego. Katrs šeit pie dabas un teiksmainā, niedrēm ieskautā Ruckas ezera ir atradis sev tīkamu nodarbošanos, uzkrājis garīgo un fizisko enerģiju jaunam darba cēlienam. Pārtikas krājumus papildinās divu dienu loms: septiņi brekši, divas karpas, divi līņi un trīs prāvas karūsas. Ieskanas manu grunteņu signalizators, un es metos pie makšķerēm.
Tiksimies Ruckā!
Fakti Ezera platība – 41 ha Vietas makšķerēšanai – 9 Laivu skaits – 8 |
