Vasaras teātra refleksijas I 0
Nacionālais teātris – pilnībā atguvis statusu
Pateicoties Ojāra Rubeņa ilgstošajai stratēģijai, Nacionālais teātris (NT) ir pilnībā atguvis savu statusu un simto sezonu var uzskatīt par tādu kā viņa vadības vainagojumu. Kolektīvs viņa laikā ir izķepurojies no apātijas, jūtami saliedējies, pilns radošas enerģijas un gribas pievērsties aktuāliem, mākslinieciski daudzsološiem režisoru piedāvājumiem, lai kopīgi veidotu mūsdienīgās izteiksmes formās izturētas izrādes. Veltīt jubilejas sezonu latviešu dramaturģijai nav tikai skaists žests, tas ir pašcieņas apliecinājums un puslīdz objektīva stāvokļa fiksācija, kurā atklājas dramaturga un režisora pašreizējā sadarbības modeļa variācijas. Protams, var sacīt, ka liela daļa aizgājušās sezonas iestudējumu ir palikuši kaut kādā eksperimenta stadijā, taču tie parāda un iznes diskusiju telpā virzienus, kādos lugu un izrāžu autori šodien tiecas virzīt savas radošās aktivitātes. Turklāt teātra zelta fondā ir ierakstīts vismaz viens nenoliedzams šedevrs – Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” iestudējums Elmāra Seņkova režijā – un pāris labu iestudējumu ar izteiktu mākslas pēcgaršu. Viens no tiem ir “pelnos atdzimušais” Baltijas vāciešu atmiņu stāsts (“Baltiešu gredzens”), kuram Viesturs Kairišs piešķīris smalki izslīpētu formu, un otrs – Ināras Sluckas “muzejiskais” Regīnas Ezeras romāna “Aka” kamerlasījums. Tālāk NT vadību jau ar “pilnām tiesībām” pārņems jaunais direktors Jānis Vimba un viņam droši vien būs savas teātra attīstības koncepcijas, kuras vēl nāksies praksē salāgot ar dažādām vajadzībām un prasībām, bet par tām labāk runāsim citugad.
JRT – saglabāt “kulta statusu”
Neraugoties uz apgalvojumu, ka Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskā vīzija – “izmainīt un uzlabot kosmosa kārtību” – nav mainījusies, Alvis Hermanis šajā sezonā ir nedaudz izmainījis to skatu punktu, no kura teātris cenšas šo universa kārtību uzlūkot. Nezinu, vai šāda skatu punkta pazemināšana ir saistīta ar mārketinga apsvērumiem vai bažām, ka “publika un kritika nesapratīs izrādes”, taču pasaules redzējuma plašumu tā sašaurina un skatītāja uztveri pārbīda uz samērā vienkāršotu, reizēm pat vienpusīgu aplūkojamās parādības teatrālo skaidrojumu. Tas, starp citu, attiecas arī uz pašu pieprasītāko izrādi “Vēstures izpētes komisija”, kuras radītais iespaids veido pagalam aplamu priekšstatu paaudzēs, kuras ar čekas darbības metodēm un mērķiem nav saskārušās. Manuprāt, spert šādu soli nepavisam nav nepieciešams. JRT ir nodrošinājis sev zināmu “kulta statusu” domātgribošās publikas aprindās un Hermanim nav nekādas vajadzības izniekot savu talantu, izdabājot skatītājam. Ir jābūt vismaz vienam teātrim, kas šajā vērtību devalvēšanas laikmetā liek saprast, ka mākslas uztvere ir intelekta un gara piepūles, nevis atslābināšanās un izklaides jautājums. Turklāt JRT aktieru neizsmeļamās fantāzijas profesionālais ieguldījums katrā lomā ļauj komiskos un traģiskos momentus savienot mākslinieciski augstā kvalitātē, kā to lieliski pierādīja Hermaņa iestudētā “dzīve pēc piecdesmit” izrādē “Linda Vista”. Par zināmu attaisnojošo faktoru minētai skatu punkta noslīdēšanai gan varētu uzskatīt Hermaņa pedagoģiskos centienus maksimāli iesaistīties savu studentu personības veidošanā. Tā tomēr ir JRT nākotne un režisoram par to domāt ir svarīgi.
Daile – pamatīgi dreifē
Mūsu lielākais “teātra laineris”, cauri laikam nesot godpilno Smiļģa vārdu, joprojām komercializējas un pamatīgi dreifē. Liekas, ka ierēdņu uzspiestā cīņa ar rentabilitāti rada milzu spriedzi abos kuģa kapteiņos un neļauj viņiem nospraust cik necik vienotu kursu. No malas Dailes teātra (DT) aizgājusī sezona atgādina ar lielām pūlēm menedžētu kruīzu bez skaidra galamērķa, kura vienīgais uzdevums ir piepildīt nejēdzīgo zāli, lai atpelnītu izdevumus kuģa uzturēšanai un apkalpes algām. Krāšņi raibais repertuāra piedāvājums atkal veidots tā, lai izrādes piesaistītu iespējami plašāku auditoriju un pielāgotos visām gaumes gradācijām. Solītās “pasaules klasikas mūsdienu interpretācijas” žilbināja publiku ar vērienīgām scenogrāfijām, izmeklētiem tērpiem, muzikālajiem noformējumiem un atsevišķiem saistošiem aktierveikumiem, taču režisoriskie koncepti vai to realizācijas māk-slas gandarījumu nesniedza. Smuki, garlaicīgi, ilustratīvi un līdz apnicībai atpazīstami. Vienīgais atgādinājums, ka DT aktieri var un grib iesaistīties patiesi radošā procesā, ir dažas izrādes mazajās zālēs, starp kurām izceļas Viestura Meikšāna iestudētās “Kalpones” un Intara Rešetina režisētais “Dēls”. Ar lielās zāles nepiemērotību teātrim saistītās problēmas ātri atrisināt neizdosies, pārbūves ilgs gadiem, bet aktieri nopietnas lomas gaida jau šodien. Cik ilgi vēl viņiem nāksies mocīties ar ierastās estetizētās aktierspēles atkārtojumiem dažādos scēniskajos apstākļos? Talantam ir vajadzīgi izaicinājumi, kuros sevi apliecināt un piepildīt, un tādus mūsdienu teātrī spēj sagādāt tikai spēcīgi režisori. Kā tos atrast un piesaistīt teātrim, lai kuģis atgūtu kustību mākslas virzienā, ir divi galvenie jautājumi, kas šobrīd jāatrisina Dž. Dž. Džilindžeram un Andrim Vītolam.
Rīgas Krievu teātrī – pārsteidzošas pārmaiņas
Aizgājusī sezona Rīgas Krievu teātrī būtībā ir pelnījusi īpašu uzmanību, jo tajā notiekošās pārmaiņas ir pārsteidzošas un ilgi gaidītas. Jaunā un elegantā direktore Dana Bjorka beidzot enerģiski ķērusies pie savu “vīziju” iemiesošanas dzīvē, un tas jūtami iespaidojis gan visa teātra radošo klimatu, gan repertuāra politiku, gan veicinājis publikas sastāva izmaiņas. Vienpadsmit dažāda līmeņa iestudējumi ir viņas pirmais mēģinājums padarīt teātri atvērtāku mūsdienīgām skatuves formām, aktiereksistences veidiem un eksperimentāliem scēniskās valodas pielietojumiem. Aktieri paši ir sākuši meklēt dažādas iespējas savām radošajām izpausmēm un teātra mazajās zālītēs ir parādījušies saistoši kamerpriekšnesumi. Ciešākas komunikācijas meklējumi ar publiku ir devuši iespēju skatītājam izbaudīt dzeju intīmākā gaisotnē. Lielās zāles izrādes, īpaši mūzikli, gan vēl pārsvarā turas pastāvīgās publikas pieprasītās estētikas un gaumes robežās, taču jebkura reforma prasa kaut kādu laiku un direktorei ar to ir jārēķinās. Katrā ziņā aizgājusī sezona rada cerīgu iespaidu, ka Krievu teātris atkal grib kļūt par piln-asinīgu Rīgas teātru dzīves sastāvdaļu, kā tas bija Arkādija Kaca laikā, un spilgtākais apliecinājums šai vēlmei ir viena no šī gada vislabākajām izrādēm viņu repertuārā. Pēc Ivana Turgeņeva stāsta “Mumu” motīviem veidotā izrāde par “milža Gavrilas kluso mīlestību pret sunīti” Viestura Kairiša režijā ļoti pārliecinoši pierāda, ka teātris to spēj, ja vien Danai Bjorkai pietiks spēka un uzņēmības turpināt iecerētās reformas.
Nākamajā “KZ” numurā – Normunda Akota pārdomas par reģionālo teātru darbību 2018./2019. gada sezonā.
