Neaizmirsti buldurjāni! Augus saulgriežiem iesaka Artūrs Tereško, Gunta Saule un Ziedonis Kārkliņš 0
Lai gan kalendārs vēsta, ka jālīgo 23. jūnijā, īstie vasaras saulgrieži ir divas dienas agrāk. Tas ir īstais laiks jāņuzālēm, ugunskuram, maģiskam pirts rituālam un peldei rīta rasā. Šajā dienā plūktajos augos koncentrējusies visa dabas enerģija – ne jau velti uzskata, ka tēja no jāņuzālēm līdzot pret visām kaitēm.
Visvērtīgākie – ziedošie augi
Fitoterapeits Artūrs Tereško stāsta, ka vasaras saulgriežos, kad diena ir visgarākā, augi ļoti intensīvi sintezē dažādas sev un cilvēkam vajadzīgas vielas. Šajā laikā var vākt ārstniecības augus, kas sākuši ziedēt, jo tie ir visvērtīgākie: sarkano un balto āboliņu, baltās un dzeltenās madaras, dedestiņas, noragas, plostbāržus, ilzītes, dzelteno amoliņu, sveķenes, gandrenes, mežrozīšu ziedus, pļavas skābenes, zalkšu sūrenes, čīkstenes, kumelītes, trejkrāsu vijolītes, smaržīgo miešķi, pēterpuķes, tīruma vēršmēles. Ap šo laiku zied arī margrietiņas, rudzupuķes, jasmīni, pļavas ģerānijas, avenes, zemenes, kalmes, kumelīte, lielās nātres, panātres, plikstiņi, raskrēsliņi, veronikas, vībotnes, tīruma vijolītes, vārnkājas, auzas, baltdadži. Tie visi ir ārstniecības augi, kas der gan krāšņiem ziedu pušķiem, gan vainagiem, gan tēju gatavošanai, gan kā pirts rituāla sastāvdaļa – gan slotiņām, gan zāļu paklājiņiem.
Senatnē šiem augiem piedēvēja ne tikai ārstnieciskas, bet arī maģiskas īpašības. Piemēram, kalmes ne tikai rada patīkamu aromātu, bet arī uzmundrina un atjauno atmiņu, kumelītes vairo skaistumu, vībotnes attīsta prātu, margrietiņas rosina iztēli, pelašķi stiprina intuīciju, pīlādži atvaira ļaunos garus. Vībotnēm un kalmēm piemīt arī spēja atbaidīt blusas un citus insektus, tādēļ ar sakapātām kalmēm mēdza izkaisīt istabas grīdu.
Ar zālēm izkaisīja pagalmu, kūti, takas, pa kurām diendienā staigāja saime. Zāles lika gultās, sprauda pie sienām un griestiem.
Latvisko tradīciju zinātāja Gunta Saule par īstām Jāņu zālēm gan sauc tikai dažas – buldurjāni jeb baldriānu, sarkano āboliņu, zilgalvīti jeb nārbuli un vībotni. Paparde esot īpašs augs, kuru meklēt jādodas vienatnē, tad atradējs iemantošot neparastu gudrību vai zināšanas, saskaņā ar citiem nostāstiem – laimi vai bagātību. Papardes zieda meklēšana divatā jau ir mūsdienīgāka tradīcija.
Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā, lai neizslaucītu no mājas svētību. Saskaņā ar tradīciju Jāņu vainagus sakaltē, uzglabā un lieto dažādu vainu ārstēšanai, arī jāņuzāļu pušķus pēc svētkiem izžāvē un izmanto tēju gatavošanai, ticot, ka tās der pret visām slimībām.
Fitoterapeits Artūrs Tereško teic, ka arī viņš pats vasaras saulgriežos plūktos ziedošos augus izmanto gan istabas rotāšanai, gan sagriež un izžāvē, lai lietotu ikdienā kā tēju cauru gadu. Katru gadu tā pēc garšas nedaudz atšķiras, jo arī laika apstākļi nav vienādi, tādēļ vieni augi uzzied agrāk, citi vēlāk. “Kāda garša tējai, tāds būs arī gads, dažreiz saldāks, citreiz rūgtāks vai skābāks,” viņš saka.
