Vasaras refleksijas II. Normunds Akots vērtē aizvadīto teātra sezonu 0
Turpinām publicēt teātra kritiķa, Latvijas teātra balvas “Spēlmaņu nakts” žūrijas eksperta Normunda Akota izvērtējumu par pagājušo, 2018./2019. gada, teātra sezonu. 21. 08. “KZ” varējāt lasīt N. Akota viedokli par Rīgas repertuāra teātru darbību, tagad – analīzes centrā reģionu un neatkarīgie teātri.
Pusei Rīgas teātru stratēģiskā vadība, kas nosaka māksliniecisko un finansiālo interešu savienojumu repertuāra politikā, vēl ir dalīta, bet reģionālajos teātros šobrīd jau visa vara ir koncentrēta direktoru rokās.
Protams, viņiem palīdz dažādi konsultanti jeb tā saucamās mākslas padomes, taču galavārds tik un tā pieder “maciņa turētājam”, un sezonas repertuāri palēnām pārtop tādās kā projektu virtenītēs. Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi, taču izskatās, ka šāds vadības modelis jau ir ņēmis virsroku un katra teātra sejā arvien izteiktāk turpina iezīmēties to personību vaibsti, kas sēž direktoru krēslos.
Daugavpilī – “izdzīvošanas skola”
Daugavpils teātrī šajā krēslā jau ilgāku laiku “dīdās” Oļegs Šapošņikovs, cenšoties neaptverami trūcīga budžeta tāmēs sabalansēt izdevumus teātra saimnieciskajām un mākslinieciskajām vajadzībām.
Iztikas minimums, ko mūsu reprezentatīvā spožuma pārņemtie Kultūras ministrijas ierēdņi atvēl Daugavpils teātrim, ir padarījis viņu par “izdzīvošanas skolas” virtuozu, kas uztur pie dzīvības ne vien nopietnu bilingvālu kolektīvu, bet laiku pa laikam sagādā tam arī iespēju izpausties pilnvērtīgos radošajos aktos.
Aizgājušajā sezonā tādi bija divi – paša Oļega Šapošņikova režisētais “Revidents Sylagolā” un Viestura Roziņa iestudētā kamerizrāde “Kliedzēji”.
Monikas Zīles veiktā Gogoļa lugas adaptācija kopā ar režisoriski izsvērtiem un līdz groteskas robežai izkāpinātiem situāciju atainojumiem “labi zināmos notikumus Latgales apstākļos” pārvērta lieliskā aktierspēlē, kas ar saviem precīzajiem ironijas šautriņu trāpījumiem lika nedaudz palocīties mūsu inertajai iecietībai pret visām ierēdnieciskajām nejēdzībām. Savukārt Roziņa scēniskā para-frāze par Jāņa Klīdzēja romānu “Sniegi” ar Jēkaba Nīmaņa muzikālo atbalstu ievilka publiku tik intīmu jūtu un izjūtu gaisotnē, ka vēl ilgi pēc izrādes bija grūti no tās atvadīties.
Valmiera – kurā virzienā?
Valmieras teātra mēģinājums “varas grožus raustīt četrrocīgi” sezonas izskaņā beidzās ar pilnīgu fiasko.
Pajūgā sēdošie nebija apmierināti ar tā drebelīgo gaitu, un Indra Roga atteicās no teātra mākslinieciskās vadības, atkal atdodot grožus Evitai Sniedzei. Tādējādi aizvadītās sezonas izrāžu vezums ir visai paplucis un sašļucis, lai arī virspusē to rotā pāris spilgti iestudējumi, kas vieš cerību, ka mūsdienīga teātra māksla Valmierā tomēr tiek cienīta.
Indras Rogas dinamiskas un atjautīgas aktierspēles pilnais “Hamleta” lasījums piedāvāja publikai uz Šekspīra nemirstīgo varoni palūkoties caur šodienai atbilstīgas cilvēka uzvedības un rīcības prizmu, dodot iespēju palauzīt galvu par to, ko varētu nozīmēt jauna cilvēka patības meklējumi jau sen “bez durvīm palikušā laikā”.
Mārtiņa Meiera nepārtrauktā iekšējā uzbudinājumā veidotais lomas zīmējums izrādē klājās virsū oriģināli traktētam pārējo lugas personāžu režģim un ļāva katram pēc savas patikšanas un saprašanas brīvi klejot atbilžu variācijās.
Starp citu, vienu no “mūslaiku varoņa” teatrālajām variācijām sniedza otra valmieriešu atzīmējamā izrāde “Mārtins Īdens”, kuru pēc Džeka Londona romāna motīviem dramaturģiski pārstrādājusi Justīne Kļava. Režisors Klāvs Mellis tajā ir uzbūris ļoti dzīvu “intelektuālās mazspējas” bildi ar sadzīviski atpazīstamām situācijām, kurās galvenais varonis iztapīgi atsakās no savām vērtībām un izdara savu šodienīgo izvēli.
Vēl gan varētu pieminēt divas mazās zāles izrādes – “Venēra kažokādās” (rež. I. Mičule) un “Nekas” (rež. J. Znotiņš) –, kas sniedz zināmu gandarījumu atsevišķos uztveres segmentos, taču kopējo iespaidu tās nemaina. Atliek vien gaidīt un skatīties, kurā virzienā direktore ar saviem jaunajiem padomdevējiem to izrāžu vezumu stūrēs un kā to ietekmēs jaunais aktieru kurss.
Liepājnieki – visizdevīgākajās pozīcijās
Liepājniekus savā ziņā var uzskatīt par likteņa lutekļiem, jo par viņiem rūpējas viens no šobrīd labākajiem teātra direktoriem. Būdams radošs cilvēks, Herberts Laukšteins labi pārzina modernā teātra strāvojumus, aktīvi meklē un uztur starptautiskus kontaktus ar režisoriem, kas spētu tos iedzīvināt uz viņa skatuves, un perfekti izprot teātra praktiskās dzīves nianses, lai argumentēti cīnītos par finansēm.
Viņš ir noturējis Liepājā gandrīz visu Klaipēdas aktieru kursu, nodrošinot teātrim lielisku trupu, kurā joprojām valda patiesi radoša gaisotne. Aizgājusī sezona liepājniekiem varbūt nebija tik spoža kā citugad, jo pietrūka ierasti gaidītā mākslinieciskā pārsteiguma momenta (iespējams, tāpēc, ka pievīla K. Bogomolovs), taču visi iestudējumi (izņemot Dž. Dž. Džilindžera neveiksmi) ir uzskatāmi par nopietnām mākslas parādībām, kas spēj piesaistīt ar atšķirīgām prasībām apveltītus publikas slāņus.
Viestura Meikšāna iestudētā “Bernardas Albas māja” vai Dmitrija Petrenko režisētais “Ģērbējs” pievilka plašāku publiku ar scēniskās atmosfēras sabiezinājumiem un saistošiem aktierdarbiem, bet Lauras Grozas-Ķiberes veidotā izrāde “Roberto Zuko” aizrāva komplicētas mākslas cienītājus ar daudzdimensiālo konceptu, kas ļāva Egonam Dombrovskim un citiem aktieriem piedzīvot nebijušu skatuviskās eksistences pieredzi.
Pavisam necerētu estētisko pārdzīvojumu, manuprāt, skatītājs saņēma arī no Ditas Lūriņas režisoriskās debijas Liepājā.
Viņas spoku sonātes toņkārtā ieturētais “Ķiršu dārzs” izcēlās ar tik spēcīgu izrādes vizuālo koptēlu, ka atlika vien pabrīnīties par topošās režisores spēju domāt reti izmantotās poētiskā vispārinājuma kategorijās.
Herberta Laukšteina māk-slinieciskie kritēriji, kas pamatā arī nosaka teātra virzību un repertuāra politiku, rada pārliecību, ka starp reģionālajiem teātriem liepājnieki ir visizdevīgākajās pozīcijās. Ja vēl pilsētas budžeta dalītājiem pietiktu sapratnes atbalstīt un paātrināt mazās zāles celtniecību, kas dotu iespēju aktieriem tikt pie vēl viena akūti nepieciešama spēles laukuma, tad uz Liepājas teātra nākotni varētu raudzīties bez bažām.
Neatkarīgo misija un meklējumi
Nobeigumā vēl daži vārdi par neatkarīgajiem teātriem. Brīvo aktieru, režisoru un menedžeru niša pēdējos gados strauji aug un ir tikai loģiski, ka veidojas nelieli kolektīvi, kuros apvienojas līdzīgu radošo impulsu vadīti jauni cilvēki.
Viņiem piemīt enerģija, ambīcijas un vēlme kaut ko savā profesijā sasniegt. Viņi grib izteikties par savai paaudzei, tātad arī sabiedrībai kopumā, svarīgām problēmām un atrast tam piemērotas mūsdienīgas izteiksmes formas un līdzekļus.
Šādu principu vadīti, darbojas aktīvākie un daudzsološākie nevalstiskie teātri, pie kuriem būtu pieskaitāmi “Dirty Deal Teatro” (DDT), Ģertrūdes ielas teātris (ĢIT) un nesen izveidotais “Kvadrifrons”.
Neraugoties uz centieniem veidot kaut ko līdzīgu repertuāram, pamatā viņu iestudējumi ir menedžeru direktoru atbalstu ieguvuši radošie projekti ar milzīgu māksliniecisko svārstību amplitūdu, taču tajos vienmēr pavīd to taciņu meklējumi, caur kuriem radošas personības pūlas atrast savu ceļu “mūsdienīgā teātra džungļos”. Tā ir neatkarīgo misija un tas ir viņu lielais ieguldījums vispārējā teātra attīstības procesā.
Nedaudz pieklusinātāku atzaru neatkarīgo kustībā veido nelieli kolektīvi vietās, kur nav, bet vajadzētu būt teātrim
(“Joriks” Rēzeknē, Cēsu Mazais teātris) un atsevišķu nobriedušu radošo personību “privātās” izrāžu apvienības (Laura Gundara “TT”, Jura Rijnieka “Panna”, Ditas Balčus “Trīs māsas” un Kaspara Goda teātris).
Vieni aizpilda robus mūsu tuvredzīgajā kultūrpolitikā, otri laiku pa laikam iepriecina publiku visā Latvijā ar kādu aizrautīgas idejas scēnisku realizāciju vai neredzētas lugas interesantu iestudējumu. Un arī tā ir būtiska un nepieciešama neatkarīgo teātru darbības sfēra.
