Monika Zīle: Lūdzu, saskaņojiet taču reiz viedokļus, lai tie neizklausītos pēc dažādos zemeslodes punktos tapušiem 21
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Arī pašpārliecinātos un par nākotni drošos vienmēr pavada tikai viņiem saskatāma izmisuma ēna.” Žans Pols Sartrs
Pērn jau marta beigās tauta sociālajos tīklos aktīvi prognozēja gaidāmo vasaru, dalījās ar senču vērojumiem un siltā gadalaika izbaudīšanas nodomiem.
Nu aprīlis pakojas promiešanai, bet visiem pieejamajās viedokļu apmaiņas telpās, šķiet, nav pamanīts, ka tuvojas “maijmēness debešķīgais”, kas savulaik visnotaļ drūmi noskaņoto latvieti Eduardu Veidenbaumu iejūsmināja hrestomātiskajam dzejolim.
Būtu īstais brīdis piebalsot dzejniekam, ka “saule tik mīļi, tik spoži pie skaidrā ziluma mirdz”, taču paklupina rinda “gals bēdām un sirdsēstiem drūmiem”. Jo kur nu, pat ne uz to pusi, lai bez aizķeršanās tiktu līdz nobeigumam, ka tagad “līksmi pukst cilvēkam sirds”.
Lai gan veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par”) vai katru mīļu dienu izplata prieka cauraustus vēstījumus, ka jau labi saskatāma robeža, pie kuras vakcinējumi padzīs no Latvijas nejauko koronavīrusu, realitāte nav tik rožaina.
To nemitīgi atgādina arī valdības vadītājs. Šajā sakarā abiem valstsvīriem viens padoms: lūdzu, saskaņojiet taču reiz viedokļus vismaz tādā līmenī, lai tie neizklausītos pēc dažādos zemeslodes punktos tapušiem.
Ja potēšana jau attīstās milzu soļiem, tad kāpēc premjers liek saprast: maskas vēl ilgi būs aktuālas? Diemžēl šī nav vienīgā pretruna, kas traucē atslābt, kad “no putekļiem ārā, no dūmiem mūs ziedošais pavasars sauc”.
Izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), vairākkārt uzsverot epidemioloģisko bīstamību lauku omīšu apciemojumos, aktīvi iestājas par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kur pat vispiesardzīgākajā variantā neiztikt bez pulcēšanās.
Ir jāpiekrīt, ka garajos attālināto mācību mēnešos bērni izslāpuši pēc klātbūtnes komunikācijām.
Bet šis secinājums neizkliedē bažas par to, vai kopīgie īso gaviļu brīži atkal neaizslēgs skolas jaunajā mācību gadā.
Valdība katrā sēdē dala naudu pandēmijas apkarošanai un seku mazināšanai. Nupat Veselības ministrija dabūja gandrīz pusmiljonu stipri izplūdušiem vakcinācijas popularizēšanas mērķiem. Nav īpaši liela summa, salīdzinot ar citām Pavļuta pārvaldītā lēņa kasē ieskaitītajām.
Miljonu nemitīgais ieplūdinājums tur sāk atgādināt uzpirksteņu spēlītes elementus: nauda ienāk un pazūd tik strauji, ka nav iespējams izsekot, kurā pozīcijā saskatāma piešķīruma lietderība.
Paliek vienīgi nelabas nojautas mieles, ka nekas nav aizķēries dienišķās veselības aprūpes gaiteņos.
Medicīnas praktiķi jau brīdina: ja pa vasaru izdosies daudzmaz iegrožot Covid-19, rudenī mums skarbi trāpīs kārtējā gripa un citas sezonai raksturīgās kaites, par pandēmijas laikā ielaistajām nerunājot.
“Citu valstu pieredze rāda, ka pēc pandēmijas pat 50 procentiem iedzīvotāju rodas psihiskais traucējums – trauksme,” saka psihiatrs Māris Taube. Piebilstot – Latvijā trauksme ir stabils koronavīrusa pavadonis.
Ir grūti uzturēt emocionālu līdzsvaru apstākļos, kad pēkšņi sākas eksperimenti ar nodokļiem un neloģiski ierobežojumi aizsit elpu veselai rindai uzņēmējdarbības jomu.
Tad absolūti vienalga, Līgosvētkos pūtīs ziemelis vai cepinās saule. Bijis tik vien rūpju!…
Pati sev jau atgādinu nospēlētu plati, kur adatas dziļi izgrebta vaga skandina vienu teikumu – nu, to pašu par valdības slikto komunikāciju ar sabiedrību. Kaite vecumveca. Arī pandēmija, kas daudzu citu valstu politiķus mobilizējusi jaunām saskarsmes formām, nav bijusi uzmodinošs dūriens mūsējo mīkstumos.
Atliek vienīgi pārlasīt E. Veidenbauma “Maijmēnesi” un, sevi un tuvākos ar dzejnieka atziņu “vēl pasaulē prieku ir daudz” mundrinot, neiegrimt vasaras miglainā horizonta pētīšanā, bet uzpildīties ar zaļgano migliņu no mežu galiem, kur jau pilnā sparā strādā dabas atmoda. Iespēja to skatīt ir vērtība un mazlietiņ pat laime.
