Pret Baltiju vērstās viltus ziņas nosacīti var iedalīt tajās, kur patiešām ir acīmredzamas muļķības, un tajās, kurās vēl ir kāda loģika. Interesanti, ka pēdējo popularizēšanā un virzīšanā piedalās pat Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM). Piemēram, stāstā par nacionālajiem partizāniem – “fašistiem”. 12
Nu, “fašisms paceļ galvu” ir tēze, kas Krievijas ĀM vēstījumos parādās jau pārdesmit gadu. Teiksim, standarta ikgadējie paziņojumi par leģionu 16. martā, arī par 1940. gadu. Mums pat prātā nevarēja ienākt, ka Krievija varētu tā reaģēt uz deviņu minūšu informatīvu, nekaitīgu filmiņu. Kurš gan to NATO “Twitter” kontā vispār būtu pamanījis, ja Maskava nesaceltu tādu brēku!? Pēc tam noteikti daudzi cilvēki to tikai tādēļ vien apskatījās. Kaut gan, iespējams, šoreiz Krievijas reakcijai tiešām bija kāds īpašs iemesls. To mēs nevaram zināt. Ir tāda interesanta teorija, ka Krievijas propaganda un militārā agresivitāte īpaši saasinās tieši vasarās, jo Rietumos liela daļa amatpersonu tad ir atvaļinājumos un reakcija ir novēlota. Tā tas starp citu bija ar iebrukumu Gruzijā 2008. gadā un Ukrainas notikumiem 2014. gadā.
Rodas jautājums: cik lielā mērā tādām apsūdzībām tic cilvēki ārpus Krievijas? Vai Krievijas ĀM oficiālā pārstāve tiešām uzskata, ka viņas aicinājumus “starptautiskajai sabiedrībai” vērsties pret “fašisma slavināšanu” Baltijas valstīs kāds uztvers nopietni?
Es domāju, tā ir vēršanās pie krievvalodīgās sabiedrības daļas ārpus Krievijas teritorijas, pie krievu diasporām, piemēram, arī Vācijā, ASV. Ir taču zināms, ka šīs diasporas lielākoties turpina dzīvot Krievijas informatīvajā telpā. Tas ir aicinājums viņiem. Nav noslēpums, ka daudzi Latvijā dzīvojošie krievi nav neko dzirdējuši par “oligarhu sarunām”, bet zina, ka latvieši ir “fašisti”. Viņi taču skatās ne jau LTV! Un tā viens tāds paziņojums, divi, trīs…
2014. gada pavasarī, kad sākās karš Doņeckā, es tieši biju Maskavā. Laiks bija auksts. Skatījāmies televizoru. Tur pa dažādiem kanāliem ik pa brīdim pārraidīja ziņu blokus par briesmīgo dzīvi Ukrainā, tajā skaitā Krimā pirms pievienošanas Krievijai. Klāstīja, ka, Ukrainas sastāvā esot, tur nav maksājuši pensijas, ka bijis bezdarbs, ka ugunsdzēsējiem nav bijis tehnikas, bet līdz ar pievienošanu Krievijai viss mainījies un pensionāri pensiju saņēmuši. Bija pat tāda “pērle”: “Beidzot Melnajā jūrā šogad varēs peldēties!”
Ja dienā tā vairākas reizes pa pusstundai, tad kādam cilvēkam tiešām vienubrīd var sākt šķist, ka pirms Krimas pievienošanas nevarēja jūrā peldēties. Kaut kā šīs ziņas ietekmē ļaužu prātus arī pie mums. Īpaši tur, kur tādām trūkst alternatīvas. Arī starp latviešiem atradīsies ne mazums tādu, kas nezinās neko par žurnāla “Ir” publikācijām, toties dzīvo stereotipos, ka “valdībā visi zagļi”. Un, ja viņiem melu ziņas pasniedz komplektā ar “valdība nerūpējas par tautas labklājību”, tad… Savukārt uz krievvalodīgo auditoriju Bolderājā vai Daugavpilī var iedarboties ar ziņām, ka viss, ko Latvijas valdība dara aizsardzības jomā, kaut kādā veidā ir vērsts pret vietējiem krieviem. Līdz ar to, es uzskatu, Krievijas melu ziņas iedzīvotāju noskaņojumu Latvijā tomēr ietekmē.
