Vasals Latgolā! Septītā “1836 enduro km” moto ekspedīcija iezīmē Latvijas austrumus 0
Diemžēl šoziem mums neizdevās sagaidīt piemērotus laika apstākļus motoekspedīcijai, bet kā saka latgoļi: “Lobuokais laiks braukt iz Latgolu – nu maja leidz oktobram.” Un tas neattiecas tikai uz motobraucējiem. Laicīgi esam saskaņojuši braukšanas maršrutus ar Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālo administrāciju, saņēmuši ieteikumus, kā arī sekojošas norādes:
“Latvijas pierobežā (sākot maršrutu no Kārsavas apkārtnes) esošās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas:
– dabas parks “Numernes valnis” (Kārsavas nov. Salnavas pag., Baltinavas nov. Baltinavas pag.) – teritorija ar sausieņu priežu mežiem, kas izveidojušies uz osiem vai osveida vaļņiem, teritorijas ainaviskumu var iepazīt no skatu torņa un dabas izziņas takā;
– dabas parks “Vecumu meži” (Viļakas nov. Vecumu, Žīguru pag.) – teritorija izveidota aizsargājamo meža biotopu un putnu sugu dzīvotņu saglabāšanai;
– ģeoloģiskais dabas piemineklis “Stiglavas atsegumi” (Viļakas nov., Šķilbēnu pag.) – smilšakmens atsegumi Stiglavas upītes gravas nogāzēs, sastopami ar dzelzi bagāti avoti;
– vietējās nozīmes dabas parks “Balkānu klani” (Viļakas nov. Šķilbēnu pag.) – ainaviski skaista vieta ar izteiktu reljefu, izveidotās ekskursiju dabas takas atklāj koka skulptūras, interesantus dabas objektus, atšķirīgus mežu tipus, augstus paugurus un stāvas nogāzes, ir izveidotas piknika un atpūtas vietas.
Dabas aizsardzības pārvalde brīdina: pārvietojoties pa īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, jāņem vērā, ka nav atļauta nobraukšana no ceļiem un pārvietošanās ar transportlīdzekļiem pa meža un lauksaimniecības zemēm, kā arī pārvietošanās pa nogāžu un gravu reljefa formām (jo īpaši mitros laikapstākļos), lai neveicinātu erozijas procesu attīstību un noslīdeņu veidošanos.
Jāņem vērā, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijā daudzi apmeklētāju apskatei ierīkotie apskates objekti un infrastruktūra paredzēta apskatei, pārvietojoties kājām, un nav paredzēti izmantošanai, braucot ar motocikliem.
Pārvalde iesaka dabas parku teritorijās, kas izveidotas putnu sugu dzīvotņu saglabāšanai (kā dabas parks “Vecumu meži”), īpaši pašreiz – maijā, kad dabā noris zvēru mazuļu dzimšana un putniem – perēšana, nepārvietoties ar motocikliem.
Kādā siltā maija sestdienas vakarā sapulcējamies Freda Juglas studijā, kur “breinstormojam“ par šīs vasaras 1836 enduro km plāniem. Vēlāk saldajā ēdienā skatāmies Paula Verhoevena 1980. gadā radīto filmu “Spetters”.
Pasākuma dalībnieku pulkā ir arī Freda un Jāņa Cimiņa draugs, mākslinieks Verners Lazdāns, kurš ir kaislīgs motobraucējs, bet līdz šim tikai šosejas formātā. Kad es piedāvāju Verneram pievienoties mums šajā ekspedīcijas posmā, Fredis ar Cimiņu domīgi saskatījas un klusēja. Savukārt Vernera zilās acis tajā mirklī pārtapa kobalta tonī, sejas vaibsti izteiksmīgi gavilēja un pieņēma izaicinājumu.
Manuprāt, dzīvē ik pa brīdim ir jānoņem drošināšanas sistēmas, kas padara to krāšņāku un savā veidā palīdz sazemēties.
Agrā trešdienas rītā sakrāmējam no ziemas miega atmodinātos draugus busā un laižam uz Svātūnes ezeru, vietu, kur beidzām savu ceļu pagājušajā rudenī.
Kamēr izkraujam un gatavojam tehniku, Renārs virs ezera laiž skrējienā vēl vienu mūsu jauno komandas dalībnieku – dronu Maviksu no DJI saimes. Jaunais lidonis ir izmēru ziņā daudz kompaktāks un ātrāk sagatavojams darbam, kas solās būt liels ieguvums mūsu enduro formātam.
Par ceļvedi izmantojam Rimanta Ziedoņa grāmatu “Austrumu Robeža“, kur lieliski aprakstītas vietas pierobežā un cilvēki, kuri tās apdzīvojuši un apdzīvo.
Braucot Nūmernes vaļņa virzienā, izbraucam caur Obeļevas ciemu, kur senatnē atradies viens no lielākajiem spēka centriem pie baltu austrumu robežām. Ir zināms, ka Ābelenē ietilpa tagadejās Kārsavas, Baltinavas un Šķilbēnu zemes. Visticamāk, Ābelenes administratīvais centrs atradās netālu no tagadējā Obeļevas ciema Puncuļovas pilskalnā (R.Ziedonis. Austrumu Robeža).
Šodien ir pirmā, īsteni siltā pavasara diena. Ievu ziedu baltās kupenas pārvērtušas gaisu saldkaislā matērijā, kuras koncentrētā smarža, braucot pa lauku un mežu takām, caur atvērto ķiveres daļu liek mums priekā gavilēt.
Verneram mežā pirmās ugunskristības – pirmie kritieni un pirmais nolauztais hēbelis, bet kurš teica, ka būs viegli?
Pie Nūmernes skatu torņa sazvanām “Latgales šmakovkas“ dedzinātavas saimnieku Jāni Krivtežu un piesakāmies ciemā. Dedzinātava atrodas ar vēsturiskiem stāstiem apvītajā Malnavas muižas teritorijā.
Smaidošais, skaidrā latgaļu valodā runājošais jaunietis mūs sagaida pie vecās Malnavas pienotavas ēkas, ko pats saviem spēkiem atjaunojis un atgriezis to otrai dzīvei. Iedvesmojošs stāsts un piemērs, kā apliecināt piederību dzimtajai vietai, ieguldot tajā sirdi un enerģiju.
Šī ir arī Latgales pirmā vieta, kur sastopamies ar feļetona cienīgu stāstu par valsts kontroles dienestu agresīvo, bieži nepārdomāto darbību, kas vērsta uz sava veida grūtību un pārbaudījumu radīšanu jaunajiem uzņēmējiem, amatniekiem un individuālā darba veicējiem. Turpmākajās ekspedīcijas dienās ar šo viedokli un līdzīgiem stāstiem sastopamies regulāri.
Līdz ar tumsas iestāšanos sākam domāt par naktsmājām. Iespēju te nav daudz, bet mums izdodas sarunāt naktsmājas viesu namā „Rītupes Stārķi“, kas atrodas tikai 40 metrus no Krievijas robežas. Saimniece uzsāk sarunu ar jautājumu par uzturēšanās atļaujām robežas tuvumā. Noteikumi skarbi. Ja atļauju mums nebūtu, iespēja palikt pa nakti mums tiktu liegta. Tādas, lūk, pierobežas īpatnības.
Bet citādi šī ir lieliska vieta, kur motoceļotājam pa 12 EUR ir iespēja nomazgāties, izgulēties, pagatavot ēdienu un baudīt sarunas pie ugunskura.
