Vasals Latgolā! Ceļojuma idejas dabas un vēstures cienītājiem 2
Šis gads aizrit Latgales kongresa simtgades zīmē, svinot latgaliešu lēmumu saistīt savu likteni ar Latvijas valsti. Tas ir labs iemesls, lai Latvijas iepazīšanu sāktu tieši ar Latgales apmeklējumu, nesteidzīgi izzinot reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma vērtības, apjaušot tā daudzveidību, izbaudot latgaliešu viesmīlību, atklājot jaunas lietas un nodarbes, ko latgalieši sarūpējuši tūristiem.
Latvijas senākajai pilsētai Ludzai šogad aprit 840 gadu. Šo jauko vietu Latvijas rītu pusē, kur dzīvojušas senās latgaļu ciltis, reiz esot nodēvējuši pils ķēniņa meitas Lūcijas vārdā, nosaucot par Ludzu. Vēstures hronikas lappusēs Ludzas vārds pirmo reizi minēts 1177. gadā. Gadsimtu gaitā te uz dzīvi apmetušies arī igauņi, krievu vecticībnieki, baltkrievi, ukraiņi un ebreji.
Šobrīd Ludzas laiku skaita saules pulkstenis, kas veidots no vairākiem simboliskiem elementiem: vēju rozes, cipariem, lieliem laukakmeņiem, lielas lādes ar atslēgu un Ludzas novada devīzes “Sagaidīsim saullēktu Ludzā!”. Pilsētas simbols ir atslēga, kas redzama ne vien Ludzas ģerbonī, bet arī pilsētvidē, kur simboliskas atslēgas rāda virzienus pilsētas ievērojamāko tūrisma objektu iepazīšanai. Ludzu var apskatīt, izstaigājot tās vēsturisko centru kopā ar gidu. Ludzas ainavas var ietērpt tautiskās skaņās, tās izbaudot braucienā ar plostu pa Ludzas mazo ezeru kopā ar dziedošo Tihovsku ģimeni. Šobrīd ludzānieši strādā, lai pilsētā taptu ģimenes parks “Piepogā sevi Ludzai!”, kas tiks veidots stilizēti – pogas veidā, ar domu, ka katrs var sevi piepogāt šai vietai, parkam, Ludzai. Bet jau tagad pilsēta pošas jubilejas svinībām – Pilsētas svētkiem –, kas noritēs 11. – 13. augustā.
Senās baznīcu velves
Greznajam baroka stilā celtajam baltajam mūra dievnamam – Krāslavas Svētā Ludvika katoļu baznīcai –, kurā kopš 2003. gada tika restaurēts baznīcas centrālais altāris, altārglezna “Svētais Ludviks dodas krusta karā”, kā arī Filipo Kastaldi 18. gs. 60. gados gleznotā altāra freska, šogad aprit 250 gadi. Baznīcu uzcēlis Krāslavas muižkungs – grāfs Konstantīns Ludvigs fon Plāters. Baznīcā atrodas arī Sv. Donāta kapela, kurā novietotas svētā mocekļa Donāta relikvijas, ko ar pāvesta Pija VI atļauju 1775. gadā atveda no Romas katakombām. Katru gadu jūlijā dievnamā svētsvinīgā gaisotnē rīko Sv. Donāta svētkus. Baznīcas pagrabā senajās kriptās rodami grāfu Plāteru dzimtas apbedījumi. Krāslavu var uzskatīt arī par Latvijas augstākās izglītības šūpuli, jo no 1757. līdz 1844. gadam pie baznīcas darbojās garīgais seminārs – pirmā augstākā mācību iestāde Latvijā. Toreiz, pirms 250 gadiem, te sāka gatavot jaunos priesterus Latgales, Baltkrievijas un arī Lietuvas draudzēm. Šeit mācījušies poļi, baltkrievi un lietuvieši, kuri te apguvuši arī latgaliešu valodu. Tiesa gan, dzimtbūšanas laikā latgaliešiem ceļš uz priesterību bija slēgts, taču vēstures pētnieki lēš, ka tomēr nav izslēgts, ka jaunieši, kuriem bijuši poliski uzvārdi, varējuši iekļūt semināristu kārtā. Krāslavas garīgajā seminārā izskoloti 253 priesteri.
Unikālajai rotondas formā veidotajai mūra kapelai, kas atrodas Preiļu muižas parkā, šogad apaļi 200 gadi. To 1817. gadā uzcēla Preiļu grāfs Jozefs Heinrihs Borhs, kuram apkārtnē piederēja vairāk nekā 10 muižas. Zem kapelas bija iekārtotas kapenes grāfa saimes locekļu apglabāšanai, kur stikla zārkos guldīja Borhu dzimtas aizgājējus. Padomju laikā gan dievnamu izdemolēja, bet apbedījumus – apgānīja. 2007. – 2008. g. te veica arheoloģiskos izrakumus, kuru laikā izdevās atrast Preiļu muižas īpašnieka Jozefa Heinriha Borha ar brokāta diegiem izšūtā Maltas ordeņa komandora mundiera fragmentus un jezuītu garīdznieka koka krustu. Tērpa fragments ir restaurēts, un tāpat kā uzietais krusts, atrodas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, kurā aplūkojamas arī citas interesantas ekspozīcijas.
