Hosa: Tādu piedāvājumu var sagaidīt, iespējams, tikai reizi karjerā 0
Marsels Hosa Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) spēlējis četrās komandās, taču tikai Rīgā pa īstam izpaudies uzbrucēja snaipera talants. Šis ir slovāka ceturtais gads “Dinamo”, un katrā viņš bijis viens no uzbrukuma karaļiem, fanu mīluļiem. Tā nenotika ne Kazaņā, ne Maskavā, ne Prāgā. Kad sarunājos ar 32 gadus veco Hosu, viņš vēl nebija guvis savainojumu, kas gan netraucēšot doties uz olimpiskajām spēlēm Sočos. Tās viņam būs jau trešās.
Rīgā vislabāk
– Kādēļ tev Rīgā viss iet no rokas, bet citās komandās ne?
– Domāju, ka sezona Kazaņas “Ak Bars” bija neslikta. Visi gaida, ka uzbrucējs, kurš vienā komandā guvis daudz vārtu, to pašu darīs arī citā, bet es jau sākumā apzinājos, ka tur būs citādi. Cits hokejs, cits stils. Man Kazaņā patika, ieguvu vērtīgu pieredzi, bet kluba vadītāji gaidīja citādu iznākumu. Iespējams, Rīga man piestāv vislabāk, jūtos šeit ērti gan hokeja, gan sadzīves ziņā.
– Tavi 35 gūtie vārti vienā sezonā joprojām ir dalīts KHL rekords. Vai tu varētu to kādreiz atkārtot un uzlabot?
– Visu laiku cenšos strādāt un kļūt labāks. Pirms sezonas galvenā doma nav par punktiem, jo gribu progresēt ne tikai uzbrukumā, bet arī aizsardzībā. Man ir svarīgi būt komandas spēlētājam.
– Ar nelielu ironiju: lai tu gūtu 35 vārtus, laikam uz ledus būtu jāatgriežas Ģirtam Ankipānam.
– Jā, ar Anki bija labi laiki, sapratāmies gan laukumā, gan ārpus tā, kopā bija jautri. Bet neviens nevar spēlēt mūžīgi. Tagad viņš ir treneris, un joprojām esam kopā vienā komandā.
Skaistākais brīdis
– Vai tu joprojām glabā Latvijas fanu dāvāto skaisto lielo fotogrāfiju ar uzrakstu “King of the goals” – “Vārtu karalis”?
– Jā, tā ir pie sienas manā vecāku mājā blakus tēva un brāļa bildei. Tas bija ļoti jauki, fani atbrauca pie manis uz Slovākiju un pasniedza dāvanu. Kad notika bildēšana, nezināju, ka galvā būs uzlikts kronis. Vēlāk daudzi draugi par to smaidīja.
– Latvijā esi ceturto sezonu, būs arī piektā. Vai latviski esi ko iemācījies?
– Tikai mazliet. Latvijā un Rīgā daudzi runā angliski, tas leģionāriem ļoti atvieglo dzīvi.
– Ko Rīgas “Dinamo” šosezon var izdarīt?
– Tik labu sākumu neviens negaidīja, bet tagad pietrūkst stabilitātes. Mums vēl ir jākļūst labākiem kā komandai. Izslēgšanas spēlēs būs cits hokejs, un katram ir iespēja tikt tālu. Mūsu mērķis ir izdarīt maksimālo, ko spējam.
– Kāpēc 2008. gadā nolēmi pārcelties no NHL uz KHL?
– 2008. gada pasaules čempionātā Halifaksā Slovākijas izlases galvenais treneris bija Jūliuss Šuplers, kuru es pazīstu jau ļoti ilgi. Togad dibināja KHL un Rīgas “Dinamo”. Viņš vaicāja, vai nevēlos kaut ko mainīt savā karjerā, un tas bija brīdis, kad man psiholoģiski bija vajadzīgas pārmaiņas. Ziemeļamerikā biju aizvadījis desmit gadus. Turklāt piedāvājumu NHL nebija, tāpēc arī piekritu nākt uz Rīgu. Nedomāju, ka tā bija slikta izvēle, esmu apmierināts ar karjeru KHL.
– NHL tiki draftēts ar augsto 16. numuru un kopā aizvadīji 237 spēles. Vai izdarīji visu, ko varēji?
– Uz Ziemeļameriku aizbraucu 16 gadu vecumā, mana dzīve pilnīgi mainījās, trīs sezonas nospēlēju junioru līgā, taču tiku NHL, un tas bija emocionālākais brīdis manā karjerā. Ja būtu iespējams, daudz ko tagad darītu citādi, taču esmu tur, kur esmu. Jākoncentrējas savam darbam un jāskatās uz priekšu.
– Vai pēc lieliskās 2009./2010. gada sezonas tevi neaicināja atpakaļ uz NHL?
– Nē, un es pat nedomāju par atgriešanos Ziemeļamerikā. Kazaņas “Ak Bars” man uzreiz izteica piedāvājumu, no kura droši vien neviens neatteiktos. Tādu var sagaidīt, iespējams, reizi mūžā. Varu sacīt, ka tas bija lielākais līgums manā karjerā, arī salīdzinot ar NHL laikiem.
Ar brāli Sočos
– Cik svarīga tev ir iekļūšana Slovākijas izlasē, lai piedalītos olimpiskajās spēlēs Sočos?
– Katrs hokejists sapņo par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs, kas notiek reizi četros gados. Laiks, ko pavadi olimpiskajā ciematā, ir ļoti aizraujošs, jo vienkopus pulcējas milzums dažādu sportistu. Slovākijas izlasē ir daudz labu hokejistu, ar kuriem ir prieks būt kopā. Mēs hokeja turnīrā būsim kā tumšais zirdziņš, centīsimies izveidot tikpat labu komandu kā pirms četriem gadiem Vankūverā, kad izcīnījām ceturto vietu. Pusfinālā labi nospēlējām pret Kanādas izlasi (2:3), mačā par bronzas medaļām pret somiem bijām priekšā ar 3:1, taču zaudējām ar 3:5, un tas ļoti sarūgtināja.
– Slovākijas izlasē spēlēs arī tavs brālis Marians.
– Jā, kopā piedalīsimies jau trešajās olimpiskajās spēlēs. Tas būs ļoti patīkami, un centīšos izbaudīt katru mirkli, jo mums ar brāli reti iznāk spēlēt vienā komandā.
– Marianam janvārī bija 35. dzimšanas diena. Ko novēlēji?
– Veselību, jo tā hokejistam ir pats svarīgākais. Dāvanas nepasniedzam, izņemot apaļās jubilejas. Vasarā daudz laika pavadām kopā Slovākijā, izvēdinām galvu no hokeja, atpūšamies.
– Vai tev gribētos kādu gadu uzspēlēt kopā ar viņu?
– NHL lokauta laikā mēs bijām kopā Zviedrijā, tās bija ļoti aizraujošas dienas, spēlējām vienā maiņā. Varēju daudz iemācīties, viņš kā nekā ir mans lielais brālis. Bet Mariana plānos nav pārcelties uz KHL, jo spēkā ir viņa ilgtermiņa līgums ar Čikāgas “Blackhawks”.
– Iepriekšējās divās olimpiskajās spēlēs Slovākijas izlases treneru brigādē bija tavs tēvs Františeks. Ko viņš dara tagad?
– Tēvs pagājis malā no hokeja un nodarbojas ar biznesu.
