Vārtsargiem vajag nevis pātagu, bet jokus un sarunas. Saruna ar treneri Juri Klodānu 0
Jura Klodāna kļūšana par hokeja kluba Rīgas “Dinamo” vārtsargu treneri pērn bija pārsteigums. Klubam sezona izvērtās veiksmīga un nu viņš pasaules čempionātā Minskā strādā ar Latvijas izlases vārtsargiem.
Leģendāra spēle
Latvijas izlases vārtus Juris sargāja piecos pasaules čempionātos no 1995. līdz 1999. gadam. Pirmais numurs gan nebija, tomēr, latviešiem 1997. gadā debitējot elites grupā, piedalījās vienā no leģendārākajām spēlēm – 3:3 pret Kanādas izlasi. Šo spēli viņš atceras, bet neesot tā, ka par to bieži kāds jautā. Rokas savainojuma dēļ Klodānam karjeru beigt nācās jau 27 gadu vecumā. Izmācījās par treneri, vēl pagājušā gada sākumā Jelgavā trenēja gan bērnus, gan arī komandu “Zemgale” Latvijas čempionātā. Sekoja piedāvājums no “Dinamo”, un dzīve pagriezās par 180 grādiem. “Īsti nezinu, kam par to jāteic paldies, varbūt Artim Ābolam, Ģirtam Ankipānam vai Oļegam Sorokinam. Vispirms piezvanīja Artis un prasīja, vai es gribu. Tad zvanīja Normunds Sējējs. Tas bija kā zibens spēriens, tomēr ilgi ar atbildi nevilcinājos.” Klodāns savulaik Somijā spēlējis kopā ar Ābolu, vēlāk Vācijā – divas sezonas ar Ankipānu.
Patīkama atmosfēra
“Atgriešanās profesionālajā hokejā ir pilnīgi citāda nekā darbs ar bērniem. Pats sākums bija sarežģīts, nevarēju saprast, vai man uzticēsies spēlētāji un pārējie treneri. Bijis daudz notikumu, daudz labu lietu, patīkama atmosfēra,” savu pirmo sezonu KHL rezumē Juris.
Pirmie kucēni nebija slīcināmi – “Dinamo” vārtos kvalitatīvu sezonu aizvadīja gan Mikaēls Telkvists, gan Jakubs Sedlāčeks. Abi ir ārzemnieki, bet Latvijas izlases vārtsargi – savi puikas. “Nekādas atšķirības, tikai jāpielāgojas citiem cilvēkiem. Katram ir sava tehnika. Telkvists izvēlas tādu pozīciju, lai pēc metiena nav atlēkušās ripas, Sedlāčeks brauc no vārtiem ārā, spēlē špagatā, spēcīgs tuvās distancēs. Ļoti labi lasa spēli.” Latvijas izlases vārtsargus Edgaru Masaļski, Kristeru Gudļevski un Ivaru Punnenovu viņš raksturošot tikai pēc pasaules čempionāta: “Līdz šim viņi izskatās tīri labi, tāpat arī visa komanda kopumā, sitas viens par otru, nav pārmetumu, ka kļūdījies tu, es vai treneri.”
Vārtsargu rotācija
Latvijas izlasē pēc ilgiem gadiem ieviests vārtsargu rotācijas princips. “To, kurš stāvēs konkrētajā mačā, izlemjam visi treneri kopā. Gala lēmumu pieņem galvenais treneris Teds Nolans, bet pagaidām mūsu domas nav krasi atšķīrušās. Kāpēc viņi rotē? Masaļskis un Gudļevskis ir augstas klases vārtsargi, un abiem jādod spēlēt. Ar vienu vārtsargu visu turnīru neizvilksi – grūti gan morāli, gan fiziski. Ja ir divi līdzvērtīgi vārtsargi, nav jēgas likt likmi tikai uz vienu. Spēlēšana pārmaiņus viņiem problēmas nesagādā, abi saprot, ka tas ir komandas interesēs,” uzsver Juris Klodāns.
Ar padotajiem var arī aiziet pusdienās vai izmest līkumu pa parku: “Ar Edgaru sen esam pazīstami, nav problēmu arī ar Gudi aprunāties. Nav kā krievu laikos, kad ar treneriem bija tā – sveiki un uz redzēšanos. Ja ieraugi treneri, uzreiz jokot nedrīkst, savas domas pateikt nevar. Ja tevi izsauc, tad dod pa mizu. Esmu tam gājis cauri Krievijā – trīs sezonas pavadīju augstākās līgas komandā Voroņežas “Buran”. Pavisam cita kultūra, kā koncentrācijas nometnē – bāzē iekšā un ārā nelaiž. Bet es nesūdzos, arī tie bija labi, interesanti gadi. Biju pirmais vārtsargs un daudz spēlēju.”
Latvijā izveidojusies ļoti perspektīva jauno vārtsargu paaudze – Gudļevskis, kurš jau debitējis NHL, kā arī Ivars Punnenovs un Elvis Merzļikins. “Ivars un Elvis jau labu laiku spēlē Šveicē, kur ir ļoti labi vārtsargu treneri, tādēļ viņu progress ir likumsakarīgs. Ja ar tevi strādā, tad kaut kas arī sanāk. Abi ir labi čaļi, un, ja turpinās strādāt, viss būs kārtībā.” Arī Edgaram Masaļskim pulveris vēl esot sauss: “Viņš ir cīnītājs, un nevajadzētu būt problēmām. Var vēl labu laiku spēlēt.”
Svinības Minskā?
Klodāna bijušais cīņu biedrs Pēteris Skudra karjeru Krievijā izveidojis ļoti strauji. Juris to raksturo vienā vārdā – perfekti. Par savu turpmāko ceļu un to, vai arī viņš vēlētos kādreiz vadīt komandu, galvu nelauza: “Man ir darbs Rīgas “Dinamo”, ar ko esmu ļoti apmierināts. Patīk vieta, kur esmu šobrīd. Sapņot var daudz, bet dzīve visu saliek pa vietām.” Kad saku, ka viņš kā bijušais vārtsargs šo lauciņu izprot no A līdz Z, Juris pasmaida: “Nezinu, vai no A līdz Z, bet kaut kas ir zināms. Galvenais ir kontakts ar vārtsargiem – ja tā netrūkst, tad var kopā strādāt. Psiholoģiski jāsaprot. Nevis ar mietu un pātagu, bet demokrātiski – ar jokiem, sarunām. “Dinamo” kopā ar vārtsargiem skatāmies vārtu gūšanas video momentus un tad analizējam, kur varēja kaut ko izdarīt labāk.”
Viņš šobrīd ar lielu interesi vēro arī citu izlašu spēles pasaules čempionātā: “Pārsvarā iznācis redzēt Krievijas izlases spēles. Viņiem abi vārtsargi ir labi – Vasiļevskis un Bobrovskis, stāja un darbība ir ļoti pārliecinoša. Soms Peka Rinne atstāj teicamu iespaidu.” Juris piemin arī amerikāni Timu Tomasu, viņa stilu nosaucot par “old school”, latviski – vecā skola, kad vārtsargs nekrīt ceļos, bet stāv kājās. Tomass ir mēnesi vecāks nekā Juris, aprīlī nosvinēja 40 gadu jubileju. Klodānam lielie godi būs 25. maijā – dienā, kad Minskā notiks pasaules čempionāta finālmačs. Kur tu tobrīd atradīsies, provocēju Juri, varbūt Minskā? “Kāpēc ne? Vai kāds domāja, ka Latvijas izlase olimpiskajā turnīrā Sočos tik labi nospēlēs? Cik tur pietrūka, lai ceturtdaļfinālā pret kanādiešiem sataisītu jokus. Pirms gada Šveices izlase ieguva sudraba medaļas. Dzīvē viss ir iespējams,” atbild Klodāns.
