Cīņa ar vīrusu vakcinācijas organizētājiem Latvijā šķiet neatrisināma mīkla un raķešu zinātne. Egila Līcīša feļetons 10
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopaina ir, ka mūsu valdībai daudzējādā ziņā ir tik ķīselīgs runājamais, no kura izriet, ka nākotne ar kovidu ir biedējoša un gaidāma stāvokļa pasliktināšanās.
Cīņa ar Ķīnas ražojuma (vai no elles atsūtīto vai nez no kurienes ievazāto) vīrusa ofensīvu vakcinācijas organizētājiem Latvijā šķiet neatrisināma mīkla un raķešu zinātne.
It kā vēl nepietiktu ar atslēgumiem vakcīnu piegādes sistēmā – cilvēki tīmeklī dalās ar vēstījumiem, ka “es ne bum bum – no rīta atsūtīja SMS īseni, ka vajag ģimenes ārsta norīkojumu uz nopotēšanu, pēc tam zvanīja, ka nevajag, bet vēl pēc tam e-pastā saņēmu ziņu, ka tomēr vajag”.
Tādā haosā pat tiem, kam bija laba apetīte špricēties, samaitājas ēstgriba un pāriet vēlme saņemt injekciju. Nav brīnums, ka mūsu valstī vakcīnu patēriņš aug ļoti lēnām, it kā negribīgi.
Ļoti iespējams, ka daudziem valsts drošības un nepārtrauktības garantiem pēc Latvijas atveseļošanās un epidemioloģiskās situācijas normalizēšanās vajadzēs mēģināt atrast un dabūt darbu savā specialitātē, par pianistiem vai keramiķiem.
No darba atlaisto ministri Viņķeli žēl. Tik jauna sieviete un tik talantīga politiķe, un jau norakstīta!
Izsīcis #PaldiesIlze cienītāju un līdzjutēju pūlītis, bet bija taču tik reprezentatīva gaišo, progresīvo spēku persona.
Tomēr, kaut masveida pilsoņu vakcinācija nav kvalitatīvākais process, kāds jebkad Latvijā īstenots, atsevišķi notikumi būs ar zelta burtiem ierakstāmi mazo cilvēku autobiogrāfijās.
Tie ir saviļņojoši stāsti, personiski kā paša piedzīvoti, kas klīst interneta dzīlēs, ar varonības, augsta pienākuma apziņas un nesavtīgas tuvākā mīlestības piemēriem.
Aizkustinoši lasīt par otram aizdotu vizieri, sejas aizsegu vai dezinficējamo šķīdumu. Visi atceras Blaumaņa sižetu “Nāves ēnā”, kad uz ledus gabala pēc lozēšanas bija spiesti palikt trīs.
Un tad vecais zvejs Dalda teica iezīmēto lozi izvilkušajam jaunajam Daldam: “Man jau jāpošas uz mūžamājām, bet tev visa dzīve priekšā. Un tev, dēls, ir jaunas, stipras rokas, ātrāk atirsies man pakaļ!”
Mūsdienās situācija atkārtojas. Kad nopotējamais 70+ prioritāro klientu grupā trīsdesmitgadnieka dēla pavadībā ieradies procedūru kabinetā, vecais izrāvis medmāsai šļirci no rokām un iegrūdis sev pienākošos devu mantinieka augšdelmā.
Sak, tu vēl mūža ziedonī, es jau balts kā ābele.
Un ir citas pandēmijas ainiņas. Par žēlsirdīgo māsu Lidiju, kurā iemitis tāds pārliecības spēks, ka viņa neparko nav bijusi pierunājama dot pat vienu vakcīnu ārpus kārtas atnākušiem potējamiem, saucot – lai kaut izžūst tas flakons līdz dibenam, lai kaut izmetu gružkastē, bet Veselības ministrijas noteikumus es nepārkāpšu!
Un tas optimisms, kas izstaro no pedagogiem un citām prioritāri novērtētajām, uz masveida duršanas centru atnākušajām privileģētajām personām. Viens piemiedz ar aci dūrējai – ielej nu, meit, man no saldenās pudeles.
Daudzi ierodas, rokās sadevušies, ar dziesmu. Citi pateicas par nošpricēšanu – uz veselību!
Kāds konservatīvi noskaņots vīrs spēris soli pretim un atvedis uz vakcinācijas punktu savu kaimiņieni, iesīkstējušu cietas dabas politisko oponenti no karojošo feministu aprindām, ar kuru gadiem nesarunājās.
Pieminēšanas vērti arī tie varoņi, kas, par spīti nelabvēļu padomiem tā nedarīt, vēlas liela riska sarīkojumu – skolēnu dziesmu un deju svētkus šovasar.
Līdz ar to var droši teikt, ka tad, kad 2021. gada lielā potēšanās kampaņa būs aizvērta lappuse latviešu dzīvē, tā nebūs saskaldījusi nāciju.
Nākamā gada rudenī gaidāmas lielas pārmaiņas pēc Saeimas vēlēšanām – daudzus tautas vadītājus, kas šodien stājušies tuvcīņā ar SARS-CoV-2 vīrusu, sīko parazītu un tā neskaitāmajiem lipīgajiem mutantiem, vēlētāji vairs negribēs redzēt uz Latvijas lēni peldošā kuģa komandtiltiņa valsts galvgalī.
