Anda Līce: Varoņu garam ir jāpārstaigā zeme 2
Latvijas valsts dzimšanas diena iekrita pilno apcirkņu un rudens darbu pabeigšanas laikā, kad atraisās ne tikai dabas zaļā rota, bet arī darītāju mūži. Dievaiņu laiks ir kā radīts, lai atcerētos, pateiktos un pieminētu savus priekšgājējus.
Kad vairs nav lielu cīņu un brīvība šķiet pašsaprotama, kaut kā pavisam nemanot piemirstas tās cena un vērtība. Daudzi šodien saka – atjaunotā neatkarība mums iekrita rokās tikpat kā par velti. Nav tiesa, tā prasīja dārgu priekšapmaksu – padomju režīms izdzēsa tūkstošiem dzīvību, upuru bija ne mazāk kā neatkarības nosargāšanā 1919. gadā, tikai laika nobīdes dēļ to ir grūtāk ieraudzīt.
Tādu vēsturisku pārmaiņu kā neatkarības iegūšana iekustina mūžam dzīvais varoņu gars. Miera laikā ikdienā tā tiešās izpausmes pieklust, toties jo spēcīgi ir jaušamas mākslas darbos. Jādomā, daudziem šoruden gandarījumu sagādā Ministru kabineta balvas piešķiršana tēlniekam Indulim Rankam. Viņa radītie tēli, pārvarot materiāla pretestību, raujas laukā no žņaugiem, kādi piemīt visiem laikmetiem. Tēlniekam izlaušanās ceļš ir jāiet divreiz – vispirms sevī, pēc tam materiālā, izspējams, reizēm tas notiek vienlaicīgi. Akmens ir smags un reizē pateicīgs materiāls. Ar kaltu lobīt nost akmens kārtas nav gluži tas pats, kas mizot sīpolu, tomēr arī tēlniekiem reizēm acīs saskrien asaras.
Ir interesanti vērot, kā Induļa Rankas darbi sasaucas ar laikmetiem un tajos radītām vērtībām, kā tie šodien turpina Brāļu kapu ansamblī un Brīvības piemineklī pausto. Viņa izveidotajā Dainu kalnā tautasdziesmas skan tā, ka skudriņas skrien pār muguru. Ar akmens tēliem iezīmētais ceļš uz dzejnieka Andreja Eglīša atdusas vietu Ļaudonas kapos garīgi satuvina šos abus vīrus, kuri vēsturiskās netaisnības dēļ tik ilgi dzīvoja šķirtās pasaulēs, bet kuros visu laiku bija dzīvs sapnis par Latviju, skaistu un spēcīgu. Tēlnieka darbi ir izgājuši pa visu mūsu zemīti un arī ārpus tās robežām. Un tas ir labi, jo varoņu garam ir jāpārstaigā zeme.
Katram gadsimtam ir savi ne ceptie, ne vārītie ļaudis, kurus Kārlis Zāle esot saucis par ļurkaiļungām. Šodien tādi duras acīs uz katra stūra. Mūžam dzīvā varoņu gara radītā vilkme ir tik spēcīga, ka rauj līdzi arī remdenos, kā tas notika atmodas gados. Ir apnicis klausīties daudzas to dienu notikumu interpretācijas, proti, viss esot bijis kompartijas ieplānots un inspirēts. Piedodiet, visa zinātāji, tagad, pēc daudziem gadiem, mums katram būtu godīgi jāatbild tikai uz vienu jautājumu, vai tas laiks pamodināja un mainīja mani? Jā, tieši mani! Tiem, kas šodien visās neizdarībās vaino dažādus ārējos apstākļus, ir jājautā: “Kā tas nākas, ka jūs nevīžojat savos pagalmos nopļaut nātres un iekopt to mazo Latviju, no kuras sākas lielā?”
