Varoņteiksma par Baltijas atdzimšanu 3
“Dziesmu vairogs atsita bultas, /Dziesmu skaņa pārņēma troksni,/ Dziesmu vara aizdzina karu,/ Tautu izglāba dziesmu gars!”, tas ir Auseklis, Jāzepa Vītola komponētais “Beverīnas dziedonis”, domāju, ka ikviens, kurš kaut reizi stāvējis koristu rindās, bez grūtībām atmiņā atsauks šīs rindas.
Šo pirmās nacionālās atmodas gados tapušās dziesmas tekstu Vašingtonas universitātes Skandināvijas studiju departamenta asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs Guntis Šmidchens savā pētījumā “Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā” min kā piemēru, kādā veidā Baltijas reģionā no tautas pasakām, kuru varonis ir karavīrs, karalis, lāča plēsējs, attīstījušās idejas par pretošanos karaspēkam ar gara spēku, kas, pēc autora domām, visspilgtāk izpaudās dziesmotās revolūcijas laikā.
Gunta Šmidchena grāmata “Dziesmu vara” pirmo reizi iznāca 2014. gadā, Vašingtonas universitātes izdevniecībā ASV, nupat Ingunas Beķeres tulkojumā tā iznākusi latviski, tomēr šis fakts jāņem vērā, lasot grāmatas tulkojumu: tā vispirmām kārtām tapusi kā pārējai pasaulei – ārzemniekiem – adresēts, ļoti iedvesmojošs stāsts par latviešiem, lietuviešiem, igauņiem, kuri dziesmās spēja vienoties kā – padomijas milzi – bez fiziskas vardarbības un asins izliešanas.
Jāteic, ka ar nepacietību gaidu kā šo stāstu izlasīs Latvijā, jo dziesmotās revolūcijas apraksts, kas varētu aizraut ārpusniekus, mums pašiem labi zināms, vēl vairāk – daudzi no mums bijuši tās aculiecinieki, dalībnieki. Un tomēr – jau pirmajās lappusēs nākas atzīt savu ierobežoto skatu uz nesenajiem notikumiem. Atzīstieties – cik no jums jelkad ir pabijuši Igaunijas vai Lietuvas dziesmu svētkos? Guntis Šmidchens runā visu trīs Baltijas valstu – igauņu, lietuviešu un latviešu – valodās, un, lai gan 20. gadsimta 90. gadu sākumā amerikānim brauciens uz Igaunijas vai Lietuvas dziesmu svētkiem bija vīzu režīma pārkāpums, par dziesmotās revolūcijas konkrētiem notikumiem kaimiņvalstīs pirmo reizi uzzinu tieši šajā Gunta Šmidchena grāmatā.
Trim Baltijas valstīm “svēto” dziesmu teksti šai grāmatā tiek publicēti pilnībā, tie kalpo kā arguments, kā daļa no zinātniskā pierādījuma, parindeņu tulkošanai talkā saucot arī Ingmāru Bisenieku, Jāni Elsbergu, Guntaru Godiņu, un domāju, ka grāmatas lasītājam tas būs tāds pats pārsteigums kā man, saskatot cik daudz iedvesmas, arī sava veida stratēģijas un virzības ietverts katras tautas kopīgi dziedāto dziesmu dzejas rindās.
Lai arī pētījums veidots, ievērojot hronoloģisko secību – pirmajām Baltijas valstīs pierakstītajām tautas dziesmām seko pirmo eposu, literāru tekstu un Dziesmu svētku tradīcijas dzimšana – grāmata sākas ar nosacītu epilogu, proti, ar datumu, ko Guntis Šmidchens pats iezīmējis kā sava pētījuma ietvertā laikaposma beigām – 1998. gada 4. jūliju. Amerikas Neatkarības dienā Smitsona institūtā ASV trīs Baltijas valstu pārstāvji uzaicināti pastāstīt par savu ceļu uz neatkarības atgūšanu, kas aizsākās ar pirms 10 gadiem notikušo folkloras festivālu “Baltica”, un šai izvēlēto pārstāvju stāstījumā sajaucas saules saukšanas dziesmas ar strēlnieku dziesmām un Raiņa “Daugavu”.
Grāmatas turpmākajās nodaļās Guntis Šmidchens arī skaidro, kāpēc neatkarības izcīnīšanas laika dziesmu, tostarp rokmūzikas, repertuārs bijis tik raibs, uzlūkojot to caur Vāclava Havela tēzi, ka posttotalitāras valsts sabrukums sākas nevis tad, kad cilvēki atklāti protestē pret varu, bet gan tad, kad tajā vairs neiesaistās. Mūsu pašu “Pūt, vējiņi!” – tā ir drīzāk sadzīviska, nevis revolucionāra dziesma, taču tās spēks ir tajā, ka tā mudina un kopj no varas diktēto tēmu loka gluži atšķirīgas jūtas.
Guntis Šmidchens Baltijas dziesmoto revolūciju noliek līdzās Martina Lutera Kinga, Mahatmas Gandija idejām, un tas patiesi var kalpot kā vitamīns latviešu, igauņu un lietuviešu pašapziņai. Nevardarbīgās pretošanās teorijā jauna ir arī Gunta Šmidchena izteiktā pārliecība, ka pacifisma idejas nācijā dzimst un attīstās ilgākā laika posmā, vairāku paaudžu laikā, pirms rodas apstākļi tās pierādīt dzīvē. Pētnieks pārstāsta trīs Baltijas tautu nacionālos eposus – Kalevipoegam apnīk karot, viņš pats salauž zobenu, Mindaugs no karaļa iekarotāja pārtop diplomātā un valdniekā, Lāčplēsis Raiņa “Ugunī un naktī” vairs nav fiziska pretspēka uzveicējs, bet gan cīņa “nav galā un nebeidzas”, norādot uz tās garīgo dimensiju. Guntis Šmidchens pierāda, ka Baltijas valstu nevardarbīgās pretošanās idejas nepiedzima 1988. gadā, “Balticas” laikā, bet vismaz simts gadus agrāk.
Pati ideja par dziesmu kā nevardarbīgās pretošanās formu pētniecībā ir diezgan svaiga, oriģināla un maz pētīta. Ja Guntim Šmidchenam varētu ko pārmest, tad tā ir pārliecīga mērķtiecība, pierādot paša izvirzīto tēzi, reizēm zinātnieks iedvesmu stāda augstāk par faktiem. Manā uztverē Baltijas ceļš uz neatkarību pētījumā “Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā” tiek zīmēts pārāk ideālistiski, brīžam nepietiekami ņemot vērā politisko kontekstu, iedziļinoties sociālajos aspektos. Taču tas būs domāts kā kompliments autoram, ja salīdzināšu šo stāstu par Baltijas valstu ceļu uz valstisko neatkarību ar eposu. Varoņteiksmu, kas uzrakstīta par laiku, kas joprojām ir mūsu dzīvā atmiņā.
