Sandra Vensko: Līdz ar izsūtītajiem iedzīvotājiem 1941. gadā izgaisa arī Latvijas valsts nākotne 4
8. maijā Latvijā atzīmēja uzvaru pār nacistisko Vāciju un 9. maijā klusi sumināja arī Eiropas dienu.
Pierasts, ka aizvien skaļāk 9. maijs pulcina ļaudis, kuriem ir svarīgi aizejošā laika simboli, mīti un ideoloģija. Taču, ja izprot Baigā gada notikumus, tad šiem svētkiem būtu jākļūst par demokrātijas stundu visiem to svinētājiem. Kas šodien liedz būt drosmīgākiem un daudz skaļāk atgādināt, ka 1940. gada 17. jūniju var dēvēt par dienu, kas iezīmē Baigā gada sākumu Latvijā, un ka toreiz iesāktajai drausmajai noziegumu virknei pret latviešu tautu tieši pēc gada, 1941. gada 14. jūnijā, sekoja masveida izsūtīšanas, jo ar esošajiem upuriem padomju varai nepietika?
Manu krusttēvu ar ģimeni kā mazu puiku izsūtīja četrdesmit pirmajā, otro reizi – 1949. gadā. Baigajā gadā no mazās Latvijas pēc arestiem, spīdzināšanām, armijas likvidācijas masveidā deportēja piecpadsmit tūkstošus cilvēku – 80 procenti no viņiem bija latvieši. Vagonos sadzīti, necilvēcīgos apstākļos, tualeti jeb parašu kaktā, neziņā par nākotni, šie Latvijas iedzīvotāji praktiski tika izdzēsti no redzesloka, un reizē ar viņiem izgaisa arī Latvijas valsts nākotne. Ļaunums, kas gada laikā aptvēra katru ģimeni, iedzina bailes ikvienam un ik uz soļa.
9. maija vakarā izskanot salūtam par godu uzvarai pār fašismu un faktiski notiekot karavīru godināšanai, vietā atgādināt, ka 1941. gada 14. jūnijā no vairāk nekā pustūkstoša tolaik no Litenes deportētajiem armijas vīriem pēc reabilitācijas Latvijā atgriezās tikai 70, un Latvijas armijas likvidēšanu īstenoja neviens cits kā padomju vara. Nekas nevar attaisnot dejas pie pieminekļa, ja atceramies, ka 1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus iedzīvotāju – ne tikai kā bīstamus un naidīgus varai elementus, bet arī ļauni nodēvējot viņus par kulakiem, bandītiem un nacionālistiem. Šie ļaudis, aizvesti svešumā un dzīvojot pusbadā un necilvēcīgi smagos apstākļos padomjzemes tālākajos novados, patiesībā palīdzēja atjaunot tautsaimniecību. Tikmēr Latvijā tūkstošiem izsūtīto zemnieku vietā kolhozos ieplūda iebraucēji.
Vēl 70. gadu vidū īpaši vervētāji saveda Latvijā strādniekus. Iebraucējiem cēla daudzdzīvokļu mājas, komunistiskās partijas jeb varas struktūras funkcionāri jeb sistēmas kalpi uzmanīja, lai nevienam nekā netrūktu. Līdzīgi kā šodien, kad valstī ieplūst imigranti, iebraukušo komfortam atvēl labāko.
Kopš atceros sevi, allaž esmu zinājusi, ka mani krustvecāki ilgus gadus pavadījuši Sibīrijā. Kā bērns šo notikumu jēgā neiedziļinājos, taču nesapratu, ko krusttēvs un krustmāte sliktu nodarījuši, ka visai viņu darbīgajai ģimenei jāatrodas tik tālu no Latvijas – izvestiem un nometinātiem Krasnojarskas apgabalā.
Krustvecāki, atgriezušies no izsūtījuma, cietajā Latvijas mālzemē vasarās izaudzēja kuplajai ģimenei nepieciešamo – kartupeļus, sīpolus, burkānus, gurķus, dilles un kāpostus. Naivi izklausās, jo, šodienas acīm skatoties uz veikalos nopērkamo dārzeņu bagātību, tas nav nekas īpašs. Tāda bija izturības cena atgriežoties – sākt visu no nulles, spēt pabarot un uzturēt ģimeni. Padomju laikā neviens nerunāja par to, ka kolhoza lauki reiz bijuši izsūtītā latviešu zemnieka spēks un zaudētās valsts labklājības pamats.
Šī liriskā atkāpe patiesībā ir neskaitāmu latviešu ģimeņu dzīvesstāstu pamatā. Daudzi no Sibīrijas neatgriezās, tāpēc par tā laika noziegumiem vienmēr atgādinās neizdzēstā atmiņa, vēsturiskās liecības, aculiecinieki, kuri dzimuši Sibīrijā. Arī sauss faktu uzskaitījums.
“Uzvaras” teicēju tā iecienītajam piemineklim, vienalga, kur tas arī nākotnē atrastos, pakājē būtu jāliek jo smaga plāksne ar to cilvēku uzvārdiem, pret kuriem padomju vara īstenoja genocīdu. Tad būtu atdots gods uz Sibīriju aizsūtītajiem un mirušajiem bērniem, sievietēm, sirmgalvjiem, Latvijas armijas karavīriem un virsniekiem. Tad varētu svinēt un līksmot par izcīnītajām uzvarām karā.
