“Pārlaicīgā māksla ir un būs.” Saruna ar Latvijas Nacionālā baleta vadošo solisti Elzu Leimani 12
Autors: Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 21. oktobrī, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” īpaša izrāde notiks baletam “Vārna” jeb lidojumam vienā cēlienā. Kopdarba autori ir mūziķis un komponists Reinis Sējāns un Latvijas Nacionālā baleta vadošā soliste, horeogrāfe Elza Leimane.
Liepājā izrādi izspēlēs Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā, uzveduma režisors ir Uģis Olte, libreta autore Lāsma Olte. Rīgā Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē “Vārna” pirmizrādi piedzīvoja jau 2016. gada rudenī, tāpēc, lai noskaidrotu, kāda būs Liepājas “Vārna”, “Kultūrzīmes” uzrunāja Elzu Leimani.
– Kāpēc izvēlējāties uz Liepāju vest tieši “Vārnu”?
E. Leimane: – Tas saistīts ar baleta mūzikas autoru Reini Sējānu, jo vienlaikus ar pašu izrādi kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri prezentēsim arī baleta mūzikas ierakstu, kuru jau 21. oktobra vakarā varēs digitāli straumēt, bet divpusējo vinila plati būs iespējams iegādāties pēc dažām dienām. Ļoti gaidu šo vērienīgo un aizraujošo satikšanos ar pilno orķestri un diriģentu Kasparu Ādamsonu klātienē, jo Rīgā “Vārnu” izspēlēja “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartets, kā arī pats Reinis, dziedātāja Maija Sējāne un sitaminstrumentālists Anrijs Grinbergs. Salīdzinājumā ar Rīgas iestudējumu Liepājas “Vārna” būs citāda, iespējams, pilnasinīgāka.
Komponists Reinis no jauna bija ļoti iedvesmots, un man vairākkārt nācās viņu gluži vai rāt, jo, tā kā mūzikas partitūra tika vēl pilnveidota un papildināta, man bija jāturpina bagātināt arī horeogrāfisko versiju. Ir tapuši jauni risinājumi, varētu teikt, ka tā būs pavisam jauna horeogrāfija. Reinis uz maniem rājieniem tikai atteica, ka, lai gan gluži pārbaudīt manu spēku izsīkuma robežu viņš nevēloties, mūsu “Vārna” kļūstot arvien krāsaināka un tādēļ tā vēl un vēlreiz jāizkrāso!
Turklāt Liepājā uz skatuves nebūšu viena pati, Vārnu kopā ar mani izdejos arī četri mani kolēģi – Dariuss Florians Katana, Eidens Viljams Konefrijs, Roberts Naje un Finians Heptings. Viņi ir mūsu Nacionālā baleta solisti, un “Vārna” tik tiešām būs jaunā kvalitātē.
– Ko attēlos jūs pavadošie dejotāji?
– Viņi būs kā Vārnas atspulgs, papildu raksturojums, nedefinēts spēks, viņi būs gan vējš, gan mani spārni, gan rokas. Par šo darbu esmu ļoti pateicīga arī manam asistentam horeogrāfam Dmitrijam Gaitjukevičam, kurš, lai gan mācījies baletskolā, tagad vairāk saistīts ar laikmetīgās dejas pasauli.
– Kā jūtaties, vienlaikus domājot par Liepāju un turpinot iestudējumus Rīgā?
– Pašlaik ir tāds jauks radošs un ļoti nospriegots posms. Rīgā gatavojam Ferdinanda Herolda komisko baletu “Veltīgā uzmanība”, kam pirmizrāde gaidāma jau novembra sākumā. Tās horeogrāfiju veidoja izcilais angļu horeogrāfs Frederiks Eštons, un tā ir ļoti skaista, bet ārkārtīgi sarežģīta, grūta.
Darbā pavadām ilgas stundas, tādēļ šobrīd pie “Vārnas” spēju strādāt tikai starplaikos un vēlos vakaros. Vēl strādāju arī ar divām talantīgām baletskolas jaunkundzēm, liepājniecēm, kuras pavisam drīz dosies uz baleta konkursu Francijā. Viņām esmu izveidojusi horeogrāfiju laikmetīgās dejas miniatūrai.
– Vai agrāk esat dejojusi uz “Lielā dzintara” skatuves?
– Nē, vēl nekad. Esmu bijusi kā apmeklētāja un tikai šoruden pirmo reizi apskatīju un iztaustīju dejas grīdu, apskatīju laukumu. Ir ļoti laba sajūta, liekas, ka “Lielais dzintars” būs piemērota vieta, kur Vārnai lidot.
– Kāda būs šī Liepājas Vārna?
– Viņa tiešām būs citāda, iespējams, dauzonīgāka, nebūs tik ciešanu pilna kā Rīgas iestudējumā, arī – krietni pašapzinīgāka. Veidojot šo izrādi, izjūtu citu vieglumu, vārna, protams, ir simbols, runājam par cilvēka iekšējo pasauli. Mani vienmēr interesējušas tās lietas, kuras nevar izteikt, noformulēt ar vārdiem – par ko tas ir, kas tas ir. Ļoti vēlētos, lai izrāde skatītājos rosinātu emocijas, kuras katrs varētu traktēt sev pats. Epizodēs ne vienmēr paužam tikai vienu pareizu atbildi, skatītāji varēs meklēt un saredzēt savējo.
– Rīgas baleta trupā arvien biežāk izdzirdam svešzemju uzvārdus, kāds tam ir iemesls?
– Neko gan nevēlos teikt sliktu par mūsējiem, savējiem, bet mums pietiek meiteņu, reizēm dejotāju ir pat par daudz, bet puišu gan trūkst. Viņu ir maz jau baletskolā, un tas, protams, turpinās arī profesionālajā mākslā.
Ar ārzemniekiem ir labi sastrādāties, komunikāciju var pat dēvēt par saulainu, viņiem piemīt ļoti augsta darba ētika, ir ļoti profesionāli, tie ir dejotāji, kuriem darbs tik tiešām ir pirmajā vietā. Ārzemju dejotāji nākuši no ļoti labām klasiskā baleta skolām, piemēram, Cīrihes, Amsterdamas. Dejotāji mūsu trupu uzmeklē paši, jo dzirdējuši par Rīgā iestudēto milzīgo klasiskā repertuāra klāstu, un viņi vēlas pilnveidoties tieši klasiskajā baletā.
“Vārnas” dejotājs Eidens ir no Amerikas, perfekti runā latviski, un līdz šim viņa spilgtākā loma baletā ir Ņižinskis, savukārt Roberts un Dariuss ir rumāņi, mācījušies Cīrihes baletskolā.
Vēl Rīgas operā un baletā kopš Ukrainas kara sākuma strādāja trīs ukraiņu balerīnas, bet tagad palikušas divas ļoti talantīgas un skaistas ukrainietes. Viena ļoti vēlējās atgriezties pie ģimenes Ukrainā. Viņa ilgi nevarēja izlemt, jo talantīgajai balerīnai ārkārtīgi patika strādāt mūsu trupā, tomēr viņa atgriezās mājās. Palīdzība ukrainietēm gan bija mūsu teātra vadības cilvēcības žests, nevis saistāma ar balerīnu trūkumu.
– Vai “Vārna” uzskatāma par klasisko vai mūsdienīgo baletu?
– Tas ir bāzēts klasiskajā baletā, mūsu ķermeņi jau ir trenēti tieši klasiskajā dejā, bet gluži par klasisku baletu to gan nevarēs nosaukt, tas ir laikmetīgs izteiksmes veids.
– Minējāt jaunās dejotājas no Liepājas, un arī Vārna tagad lidos “Lielajā dzintarā”. Vai nākamajā Eiropas kultūras galvaspilsētā varētu būt vērojams baleta mākslas uzplaukums?
– Ar “Vārnu” tiks pieminēta Liepājas baleta vēstures simtgade. Būtu jau brīnišķīgi Liepājā uzvest vairāk baleta izrāžu, turklāt ne tikai “Lielajā dzintarā”, arī Liepājas teātra skatuve tam ir ļoti piemērota, esmu tur dejojusi, tā ir neliela, bet mājīga. Protams, jo vairāk piemērotu skatuvju, jo vairāk iespēju dejot, bet, zinot situāciju, laikam gan nav īsti reāli sapņot par pastāvīgu baleta trupu Liepājā, diez vai pie mums izdotos atrast pietiekami daudz dejotāju. No Rīgas gan cenšamies regulāri braukt viesizrādēs, nupat ar “Ņižinski” bijām Ventspilī, nesen arī “Gorā” rādījām “Trīs musketierus”. Atsaucība vienmēr ir ļoti silta.
– Kur vēl Latvijā ir baletam piemērota deju grīda?
– Ventspilī, Rēzeknē un Liepājā, labi dejot ir arī uz Daugavpils teātra skatuves, Rīgā baletam labi piemērota arī Dailes teātra skatuve. Mūsu operā gan tiekam ārkārtīgi lutināti, ir speciāla deju grīda, maināms slīpums, tas nav ierasts gluži visos Eiropas teātros. Kovida laiks gan baletam lika drusciņ piegludināt spalvas un pierādīja, ka par skatuvi var kalpot teju jebkāda platforma, uzstāties un pielāgoties var it visur.
Turklāt agrāk mākslinieki bija vairāk ierušinājušies savās darbnīcās, studijās, uz savām skatuvēm, treniņu pieredzē viens ar otru nedalījās, bet pandēmijas laikā pasaules baleta vide kļuva ļoti devīga, tiešsaistē vēl arī tagad var iepazīties ar meistarklasēm un padomiem. Tagad jau gan pandēmija ir pavisam aizmirsusies, bet tā bija kovidlaika retā labā lieta, kas turpinās vēl joprojām.
– Vai Latvijā baletam pietiek skatītāju?
– Jā, vai dieniņ, mēs tiešām nevaram sūdzēties par skatītāju trūkumu! Gribētos gan, lai nāktu skatīties arī tādas izrādes kā “Ņižinskis”, kas ir absolūti filigrāna un ļoti, ļoti augstvērtīga. Liekas, ka tie skatītāji, kuri novērtē šāda tipa izrādes, tagad to būs jau noskatījušies, un tāpēc apmeklējums kļūst mazāks nekā jau iemīļotiem baletiem. Žēl, ka šīs izrādes mūžs nebūs ilgs, jo mums visiem to ļoti patīk dejot. Citādi gan – mūsu baleta izrādes tiek pilnībā izpārdotas un skatītāji ir ļoti atsaucīgi.
– Vēl domājot par “Vārnu” – iestudējuma pirmizrādē 2016. gadā dzīvojām un domājām pavisam citā pasaulē…
– Cenšamies domāt, ka ar dejas spēku varam skatītājiem palīdzēt atvieglot ikdienu, aizmirsties, nokļūt tādā kā neeksistējošā, bet skaistuma pilnā pasaulē. Kad sākās karš, bija ļoti grūti saprast, ar ko tad mēs vispār nodarbojamies, kāda tam ir jēga… Pēdējos gados svaru kausi sveras tik smagi, tas, par ko uztraucamies, mūsu ierastās ikdienas raizes liekas tik nebūtiskas.
Pirmajos mēnešos pēc kara sākuma mūsu operā pirms uvertīras skanēja Ukrainas himna, un bija tik ļoti grūti saņemties sākt tēlot un dejot; stāvējām, raudājām, trīcējām aiz priekškara, smaidīt likās gluži vai neiespējami. Tā bija tik liela disonanse – kas notiek, kāpēc te dejoju, tērpta kaut kādos tilla svārciņos…
Klasisko baletu jau var saukt par teju ārstniecisku skatītājam, jo viss balstīts harmonijā, notiek simetriski un mierpilni; dejas sakārtotība nomierina, tajā nav nekā agresīva vai uzbrūkoša, saskaldīta. Mūsdienīgā dejā gan var būt visādi toņi, bet tā atkal runā mūsdienu cilvēkiem saprotamā valodā, risina šodienas tēmas.
Es gan neesmu ne klasiskā, ne laikmetīgā baleta pusē, jo interesējos par abiem, bet man bieži šķiet, ka laikmetīgās tēmas paskrien tik ātri, ka jau pēc pusgada tās vairs neliekas aktuālas, bet pārlaicīgā māksla ir un būs.
