Olafs Zvejnieks: Nabadzības mazināšanai varmācība nav vajadzīga 26
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Klasisko utopisko romānu autori bija vai apsēsti ar vienlīdzības idejām. Gandrīz jebkurā utopijā privātīpašumā esoši ražošanas līdzekļi nepastāv, tieši tāpat kā atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem.
Piemēram, filozofa Tomazo Kampanellas 1602. gada romānā “Saules pilsēta” gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji neatkarīgi no tā, vai bija vīrietis vai sieviete, valkāja vienādas drēbes. Tieši tāpat bija Johana Valentīna Andreas utopiskajā Kristianopoles republikas aprakstā, kur pastāvēja tikai divi apģērba veidi.
Pat namu arhitektūra daudzos utopistu darbos bija vienāda. Diez vai jebkurš, kurš šobrīd vaid par sociālo nevienlīdzību, būtu gatavs aizstāvēt tik radikālas vienlīdzības formas. Gandrīz visi atzīst, ka atšķirībām tomēr jābūt, tomēr parasti piebilst, ka tām nevajadzētu būt “pārāk lielām”. Bet cik tieši lielām tām vajadzētu būt?
Cits jautājums, kuru reti uzdod, ir – kāda varētu būt nevienlīdzības likvidēšanas cena?
Taču uz šo reti uzdoto jautājumu ir atrodama atbilde. To 2017. gadā piedāvāja pazīstamais Stenforda universitātes vēsturnieks un antīkās vēstures pētnieks Valters Šeidels darbā “Lielā izlīdzinātāja: varmācība un nevienlīdzības vēsture no akmens laikmeta līdz XXI gadsimtam”.
Darba galvenais secinājums – tās sabiedrības, kurām vēsture aiztaupījusi masveida varmācību un katastrofas, nekad nepieredz būtisku nevienlīdzības līmeņa samazināšanos. Un gluži otrādi – būtisks nevienlīdzības samazinājums vēsturē ir sasniegts tikai sistēmisku šoku – karu, revolūciju, valstu sabrukumu un mēra – rezultātā. Šeidels arī saka, ka XX gadsimta nozīmīgie sociāli izlīdzinošie spēki bija nevis mierīgas sociālās reformas, bet gan divi pasaules kari un komunistiskās revolūcijas, kuros gājuši bojā vairāk nekā 100 miljoni cilvēku.
Tieši Otrais pasaules karš Šeidelam kalpo par spēcīgāko argumentu, kā karš palīdzējis nevienlīdzības mazināšanā.
Piemēram, Japānā 1938. gadā 1% bagātāko iedzīvotāju saņēma 19,9% no visas nācijas ieņēmumiem pirms nodokļu nomaksas. Nākamo septiņu gadu laikā, kas aptvēra Otrā pasaules kara gadus, 1% bagātāko iedzīvotāju ienākumi samazinājās trīs reizes – līdz 6,4% no visas nācijas ieņēmumiem, turklāt vairāk nekā pusi šī samazinājuma nodrošināja 0,1% visbagātāko iedzīvotāju ienākumu samazinājums – viņu ieņēmumi samazinājās no 9,2% nācijas ieņēmumu līdz 1,9%, proti, gandrīz pieckārtīgi.
Minētajā periodā Japāna piedzīvoja būtiskas ekonomiskās pārmaiņas – kara apstākļos tika pakāpeniski ieviesta plānveida ekonomika, saglabājot tikai brīvā tirgus ekonomikas fasādi. Kara laikā nevienlīdzība mazinājās arī citās valstīs. Vislielāko ieņēmumu saņēmēju bagātība tajās valstīs, kas aktīvi piedalījās karadarbībā, pēc kara bija tikai 31% no pirmskara apjoma. Un vienīgās divas valstis, kurās nevienlīdzība turpināja pieaugt arī kara laikā, bija tās, kas atradās vistālāk no galvenajiem karadarbības teātriem, – Argentīna un Dienvidāfrika.
Zems uzkrājumu līmenis, krītošas visdažādāko aktīvu cenas, ārvalstīs esošo aktīvu fiziskā iznīcināšana vai to zaudēšana, inflācija, progresīvā nodokļu sistēma, īres un preču cenu kontrole no valsts puses, kā arī nacionalizācija – visi šie kariem un sociālajiem satricinājumiem raksturīgie faktori dažādā mērā veicināja arī nevienlīdzības samazināšanos.
Neatkarīgi no tā, vai bagātnieki pārstāvēja uzvarētājus vai zaudētājus karā, vai viņi dzīvoja demokrātijās vai autoritārās valstīs – viņu bagātība krasi samazinājās.
Šis fakts ir tiešā pretrunā ar komunistu tēzi, ka karus izraisa kapitālisti savu ekonomisko interešu vārdā. Vismaz ekonomiskajā ziņā bagātākie iedzīvotāji karu dēļ cieta daudz vairāk nekā nabadzīgākie. Un, starp citu, Valters Šeidels nebūt nav vienīgais, kas nonācis pie šāda secinājuma – ko līdzīgu apgalvo arī kreisi orientētais franču ekonomists Tomass Piketi savā darbā “Kapitāls XXI gadsimtā”. Viņš arī apgalvo, ka progresīvā nodokļu sistēma, kas tiek uzskatīta par būtisku nevienlīdzības mazināšanas līdzekli, ir radīta abu pasaules karu rezultātā.
Bet kā tad ar demokratizāciju, zemes un nodokļu sistēmu reformām, ekonomiskajām krīzēm, kas bieži tiek piesauktas kā vienlīdzību veicinoši spēki?
Šeidela atbilde ir – tās nerada tikpat lielus efektus kā kari un sociālie satricinājumi.
Ja mūsu mērķis ir vienlīdzīgi sadalīt ienākumus un bagātību, tad nav iespējams ignorēt faktu, ka šī mērķa panākšanai būs nepieciešama varmācība. Šeidels pat apgalvo, ka visā cilvēces vēsturē bez varmācības nekad nav izdevies panākt lielāku vienlīdzību – tas varētu būt samērā nomācošs secinājums vienlīdzības piekritējiem.
Tiesa gan, ja nedaudz pamaina jautājumu un tā vietā, lai jautātu “Kā samazināt nevienlīdzību?” uzdod jautājumu “Kā samazināt nabadzību?”, ir iespējams saņemt optimistiskāku atbildi. Nabadzības mazināšanai varmācība nav vajadzīga, šim mērķim ļoti labi noder tādi miermīlīgi mehānismi kā inovācijas un izaugsme, kuru radīšanā kapitālisms ir ļoti sekmīga sistēma.
Tieši kapitālisms ir panācis vislielāko nabadzības samazinājumu pasaules vēsturē. Pirms tā radīšanas, vēl 1820. gadā 90% iedzīvotāju dzīvoja ārkārtīgā nabadzībā. Šobrīd par tādiem attīstītajā pasaulē var uzskatīt ne vairāk kā 10% iedzīvotāju.
