Variants no debesīm. Mārcis Ošs par Šveici, Poliju un savu futbola zīmolu 0
Latvijas futbola izlasē Mārcis Ošs pagaidām īsti nav bijis novērtēts, taču no mūsu spēlētājiem viņš pašlaik spēlē visaugstākajā līmenī – Šveices vienībā “Xamax”, kur pirms nepilniem diviem mēnešiem nokļuva pavisam negaidīti.
Futbolu spēlē arī tavs jaunākais brālis Dāvis, kurš ir “Metta/Latvijas Universitāte” pamatvārtsargs. Nākat no sportiskas ģimenes?
Tā nevarētu teikt, futbolā līdz ausīm ģimeni ievilkām mēs ar brāli. Limbažos īsti nebija, ko darīt, pagalmā spēlējām daudzi futbolisti – mēs, Artis Lazdiņš, vārtsargs Elvijs Putniņš, kurš pabija Anglijas premjerlīgas klubā “Queens Park Rangers”. Pie trenera Valda Matīsa trenējāmies no septiņu gadu vecuma un tas ir viņa liels nopelns, ka izsitāmies. Vecākiem galvenais bija, lai izaugam par kārtīgiem cilvēkiem, pieklājīgi, ar stingru raksturu.
Tavā biogrāfijā parādās arī viens posms “Audā”.
Limbažos izveidot komandu nevarēja, jo bijām maz, tāpēc pieslēdzāmies citiem – Valmierai, “Albertam”, bet ar “Audu” 16 gadu vecumā ienācu pieaugušo futbolā 1. līgā. Vēlāk satraumējos – guvu pēdas plīsumu un atgriezos mājās. Par ātru noņēmu ģipsi, sāku trenēties un pēc tam lūzumu guvu vēl trīs reizes, tāpēc viss beidzās ar operāciju. Tā savas paviršības dēļ pazaudēju pusotru gadu. Tad pats izdomāju veidot 2. līgas komandu, lai būtu, kur spēlēt. Sezonu gan nepabeidzām, jo treneris sarunāja pārbaudi FK “Jelgava” un Dainis Kazakevičs uzaicināja pievienoties viņiem.
Pirmo reizi leģionāra gaitās devies pirms nepilniem trijiem gadiem uz Polijas komandu Zabžes “Gornik”. Kā tev tur gāja?
Sākums bija ļoti grūts, nepazīstama vide, nezini, ko gaidīt. Labi, ka treneris uzreiz nelika spēlēt, bet ļāva adaptēties un tad kļuva vieglāk. Sarežģīti apjaust, ka atnāc mājās un nav, ko darīt, nevari ar draugiem iziet. Daudz laika pavadīju sēžot pie televizora. Ažiotāža ap komandu bija ļoti liela. Debijas spēlē pēdējā minūtē dabūju noraidījumu, bet nākamajā dienā ap 15 cilvēkiem gaidīja mani pie stadiona, lai dabūtu autogrāfu. Tas bija – vou. Sezona izvērtās neveiksmīga. Kad atbraucu, komanda atradās priekšpēdējā vietā, mērķis bija izkļūt no izkrišanas zonas un nebijām no tā tālu. Komandai ir milzīgs fanu atbalsts, agresīvi, kas rada atbildības slogu. Pēc zaudētām spēlēm tūkstoš cilvēki gaida pie izejas, tāpēc jau uz spēli ej ar nervozitāti, cenšoties sev iestāstīt, ka nav jau nekas tāds. Pēdējā spēlē bija iespēja visu glābt, taču nospēlējām neizšķirti un izkritām no ekstraklases.
Kā reaģēja fani?
Tas bija viesos, mūsu fani demolēja stadionu. Policijas ielenkumā četras vai piecas stundas sēdējām ģērbtuvēs, gaidot atļauju doties prom. Kluba prezidents tika atlaists. Uz mājas spēlēm nāca 20 tūkstoši cilvēku, ļoti gribējām palikt līgā.
Ja salīdzina ar Latviju, kur ir maz skatītāju, tad futbolistam tomēr foršāk ir būt iekšā tajā spiediena atmosfērā?
Jā, protams. Tas ir tas, par ko sapņojam. Polija ir kā kopija Vācijai, kur sportiskais līmenis ir daudz augstāks, taču visa atmosfēra – tuvu tam. Izdzīvo un ar katru dienu kļūsti spēcīgāks arī kā cilvēks. Latvijā bieži vien jāmeklē motivācija ejot laukumā.
Pēc sezonas atgriezies Jelgavā. Nebija variantu palikt Polijā?
Klubs gribēja, lai palieku, bet es nobijos no tā, ka būs jāspēlē 1. līgā. Līgums bija vēl uz trīs gadiem, paredzot, ka izkrītot no ekstraklases klubam ir jāpiedāvā jauns, bet, ja nepiekrītu, varu būt brīvais aģents. Izveidojās haotiska situācija – klubs nepiedāvāja, jo laikam zināja, ka nepiekritīšu. Nedevos atpakaļ uz pirmssezonas nometni, sākās kašķēšanās un tiesu darbi. Pateica, ka Polijā man viss ir slēgts. Viņi gribēja mani diskvalificēt uz gadu, bet UEFA nolēma, ka taisnība bija man.
Ja ne šie strīdi, būtu turpinājis spēlēt ārzemēs?
Droši vien būtu turpat palicis, ja kāds būtu pakonsultējis. Biju jauns, pārāk daudz sadomājos, ka spēlēšu tikai ekstraklasē. Varbūt vajadzēja sezonu nospēlēt, viņi atgriezās un labi spēlē, šovasar bija Eirokausos.
Kā nokļuvi Šveices “Xamax”?
Viss notika ļoti ātri – Jūrmalas “Spartaks” pateica, ka ir tāda iespēja, pēc trim dienām jau lidoju uz Šveici un vēl pēc četrām spēlēju pret čempioniem “Young Boys”. Pavisam citi ātrumi, pussolītī mēģini bumbas dabūt un uzreiz saproti, ka tas neies cauri. Ātri jāpielāgojas, nebija laika kā Polijā. Cik zinu, spēlēs pret Lietuvas “Sūduva” mani ievērojis otrais treneris Stefans Henčozs, kurš karjeras laikā sešus gadus spēlējis “Liverpool”. Viņš Šveicē ir kā leģenda, ietekmīga persona. No nekurienes pēkšņi nokļuvu lielajā futbolā. Tas bija kā variants no debesīm, esmu laimīgs, ka ir tāda iespēja, un cenšos to izmantot. Nekādas intereses par mani no citiem klubiem nebija. Jāsaka paldies “Spartakam”, ka viņi palaida, jo cīnās par ceļazīmi uz Eirokausiem, situācija tabulā nebija vienkārša.
Tu esi izteicies, ka Neišateles klubs ir pirmais, kur tev kā aizsargam māca spēlēt.
Jā, bieži vien bijis tā, ka ar gribasspēku un cīņu sities par bumbām, bet Šveicē divcīņu nav tik daudz kā Latvijā, ir pozicionāli pareizi jāpārvietojas, jākustas ātrāk, jādomā daudz ātrāk. Jāsaprot komandas spēle. Pēc debijas mača visu nedēļu strādāju ar otro treneri, kurš tam pievērsa lielu uzmanību. Protams, 27 gadu vecumā nevar tik ātri mainīties, bet esmu kļuvis mentāli stiprāks. Saproti, ka komforta zona beigusies, ir vēl divi centra aizsargi, kas elpo pakausī. Vai nu pieņem to un sāc spēlēt citādāk vai brauksi mājās, un nākamā iespēja var arī nebūt.
Katra diena kā izdzīvošana?
Katrs treniņš gandrīz jau kā spēle un jāgatavojas daudz nopietnāk. Trenera uzticības kredīts pagaidām ir diezgan liels, varbūt pat pārāk liels. Skatoties no malas – kļūdas bijušas diezgan daudz, bet komandai kopumā bija neveiksmīga sērija, daudz laidām iekšā. Pēdējie mači atkal sanāca labāki. Šveicē ir atklāts futbols, visas komandas gūst daudz vārtu. Sākumā šķita – kas notiek, tik daudz momentu un spēle viens pret viens. Aizsargiem vairāk darba un arī iespēju kļūdīties.
Kādi ir sadzīves apstākļi?
Salīdzinot ar Poliju – daudz mierīgāk. Man bija vieglāk iejusties, komanda ātri pieņēma. Konkurence ir pozitīva, savā starpā smejamies un runājam, nav tādu agresīvu paņēmienu. Sadzīves apstākļi lieliski, klubs piešķīra dzīvokli desmit minūšu braucienā no pilsētas, jaunu mašīnu. Miers, klusums, atliek spēlēt un baudīt. Komandas mērķis ir nostiprināties līgā. Trīs labākās komandas – “Young Boys”, “Zurich” un “Basel” ir jaudīgākas, bet pārējās visas vienā katlā.
Tavs slavenākais elements futbolā ir tālie auta iemetieni. No kurienes tāds talants?
Diezgan kuriozi skanēs, bet laikā, kad biju traumēts, apmēram pusgadu staigāju ar kruķiem un tā ir liela slodze. Mājās nosēdēt nevarēju, daudz staigāju un domāju, ka tad attīstīju roku spēku. Autus sāku mest Jelgavā un kopš tā laika tas ir palicis kā mans zīmols. Šveicē gan tas netiek izmantots, jo cenšamies bumbu izspēlēt. Piemēram, “Sion” bija spēlētājs, kas tālu met, un tad uz savas ādas izjutu, ka aizsargam tas ir diezgan nepatīkams elements. Agrāk ir bijuši pretiniekos spēlētāji, kas cenšas iemest, bet šoreiz cilvēks arī to reāli varēja izdarīt.
Otrdien ir spēle pret Gruziju, kas tev savā ziņā ir īpašs pretinieks.
Vairāk gan murgos rādās, bet katra debija ir debija un tā jāatceras. Ikviens futbolists vēlas spēlēt savas valsts izlasē, man tas ir izdevies, bet pirmās spēles visur bijušas sarežģītas – Šveicē iesitu savos vārtos, Polijā nopelnīju noraidījumu, Gruzijā bija 0:5, es nācu uz maiņu otrajā puslaikā, kad bija, šķiet, 0:2. Viņiem meistarīgi spēlētāji, bet pirms mēneša komanda pierādīja, ka var spēlēt labi un nebija pelnījuši zaudēt. Savu līdzjutēju priekšā jāparāda kaujiniecisks noskaņojums, gribam pārliecināt, lai nāk mūs biežāk atbalstīt.
Brālim arī ir mērķis spēlēt ārzemēs?
Viņam karjera līdzīgi man attīstās lēni bez spilgtiem uzplaiksnījumiem. Viņš noteikti ir progresējis, par ko paldies var pateikt Artūram Biezajam un kluba vadībai. Kad sāka spēlēt virslīgā, klājās grūti, bet nu kļuvis daudz spēcīgāks. Uzskatu, ka visu dara pareizi. Klubs uzticējās viņam, tagad jādod atpakaļ un kādu dienu, ja turpinās kārtīgi trenēties, arī radīsies iespēja aizbraukt.
Kas notiek ģimenē, kad tu viņam iesit vārtus?
Es palieku bez vakariņām (smejas).
Ja es pasaku treneris – kurš speciālists uzreiz nāk prātā?
Brīdis, kad Vitālijs Astafjevs pievienojās “Jelgavai” un lika saprast, kā veidojas lielais futbols un kā tam ir jāpieiet, ko drīkst darīt, ko ēst. Tad sapratu, ka nevar turpināt kā līdz šim, ja grib nokļūt augstākajā līmenī, jo mazās nianses var kļūt par nozīmīgu faktoru. Iemācīja, kā gatavoties spēlēt. Bija reizes, kad spēlētāji tika sodīti, ja treneris uzzināja, ka pirms spēles kaut kur staigājuši. Es arī reiz ar komandas biedru aizbraucu paskatīties, kā 2. līgā draugi spēlē un kāds bija pateicis. Nākamajā dienā zaudējām Liepājai un mēs abi diezgan smagi dabūjām iekšās. Ne finansiāli, bet iedeva emocionālu triecienu, bija skarba saruna. Jā, it kā nevainīgi, bet futbols ir tavs darbs un nedrīkst tērēt enerģiju blakus lietām.
Mārcis Ošs
Dzimis 1991. gada 25. jūlijā Limbažos
Futbola aizsargs, spēlē Šveices klubā Neišateles “Xamax”
Iepriekš pārstāvējis klubus “Auda”, “Limbaži”, FK “Jelgava”, Zabžes “Gornik” (Polija), Jūrmalas “Spartaks”
Latvijas izlasē aizvadījis trīs spēles, debitēja 2017. gada 28. martā pret Gruziju (0:5)
Absolvējis Limbažu 2. vidusskolu
Draudzene Elza
Vaļasprieks: kartingi, mašīnas, aktīva atpūta
