Variācijas par mīlestību. Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Mīlestības vārdā” 1
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājas teātra sezonu noslēdzošās pirmizrādes “Mīlestības vārdā” tēma neprasa komentārus. Režisors Jānis Znotiņš un dramaturģe Ance Muižniece par ieceri mājaslapā raksta, ka, neiekļaujot precīzus citātus no Jāņa Zālīša grāmatas “Mīlestības vārdā” (1981), tā izmantota izrādes tekstā. Iestudējuma konceptu veido sabiedrībā pastāvošās dažādu paaudžu dažādās izpratnes un reakcijas uz mīlestības jēdziena saturu, ar ko režisors uzsver, ka tradicionālie priekšstati tiek nodoti no paaudzes paaudzē, atstājot mūsos dziļus nospiedumus. Tieši no tiem lugas dramaturģija notrauš vēstures putekļus un strukturē mīlestības tēmu vēsturiskā perspektīvā, slāni pa slānim atklājot, cik atšķirīgi lietots vispārzināmais jēdziens.
Izrāde mērķē uz jauniešiem, un tā ir auditorija, pret kuru ar lielu atbildību attiecas gan Znotiņš, gan iestudējuma radošā komanda – māksliniece Pamela Butāne, horeogrāfe Agate Bankava, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Seši jaunie aktieri – Madara Kalna, Kintija Stūre, Agnija Dreimane, Valts Skuja, Kārlis Artejevs un Artūrs Irbe – izspēlē katrs vairākas lomas, pārlecot no viena tēla citā, no vienas epizodes nākamajā ar rotaļīgu vieglumu.
Šoreiz skatītājiem jāseko pārskrējienam pār dažiem kultūras un literatūras vēstures punktiem, kas asprātīgā veidā interpretē vispārzināmus priekšstatus. Iespējams, vīlušies būs tie, kas gaida pētījumu Latvijas vēstures faktos, arī tie, kuri vēlas ieraudzīt mīlestības psiholoģiski niansēto saturu. Tiem, kuri mūsdienu paātrinājuma pasaulē saredz vērtību devalvāciju, izrāde sniegs iespēju kritizēšanai. Taču, manuprāt, tā mudina uz diskusijām ģimenes, tuvinieku, klasesbiedru, draugu un paziņu lokā par jēdzienu “mīlestība”, un tas ietekmē vērtību stabilizēšanos sabiedrībā kopumā.
Nenotikušās sarunas par jūtām
Kā savdabīga ekskursija cauri gadsimtiem rindojas hronoloģiski secīgi kārtotie fragmenti no Bībeles, latviešu tautasdziesmām, Garlība Merķeļa “Latviešiem” (1794), Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” (1888), Raiņa lugas “Uguns un nakts” (1905), Jēkaba Janševska “Dzimtenes” (1921–1925), Raiņa un Aspazijas mīlestības vēstulēm.
Godos, dzīrēs, miroņu dancī satiekas zemnieki, citā ainā – Lāčplēsis, Laimdota, Spīdola. Vēl citā – sociālisma laika aizliegto Jāņu svētku tusiņā starp mīlas pārīšiem un draugiem atklājas čekists. Salonā “Papardes zieds” seksuāli neapmierinātie laulātie pāri apgūst mīlas pozas. Bet kādā no nākamajām – Sprīdītis, Kurbads, Lāčplēsis noskaidro savu ģimenes stāvokli. Otrajā cēlienā Ieva no Ēdenes ierodas Vislatvijas latviešu kongresā, lai mēģinātu saprast latviešu būtību. Viss noslēdzas apļveida kompozīcijā ar čūsku un ābolu Ēdenes dārzā, mitoloģiskajam priekšstatam atbilstošajā seksualitātes sākuma punktā.
Skatuves darbība ved cauri tautas dainu dimensijai, cauri literāro tēlu attiecībām un teiku varoņu attieksmei pret seksualitāti, kas dažkārt aizsedz patiesos nolūkus ar vārdu “mīlestība”, un dažiem, iespējams, pietrūkst vai, gluži pretēji, ir par daudz seksualitātes. Sociālā nevienlīdzība (vācu muižniecības tradīcijas par pirmās nakts tiesībām), ideoloģiskā un pat politiskā vara ietekmē jūtu izpausmes. Katrā epizodē varoņi “mīlestības vārdā” saprot citādi. Lai cik plaši mēs ieraudzītu dažādu “mīlestības” lietojumu, vēsture nepamāca un nesniedz instrukciju, kā ir vai nav pareizi dzīvot šodien.
Grieķiem seko latvieši
Scenogrāfes piedāvāto universālo atvērto spēles telpu ierobežo tikai priekškars skatuves dziļumā. Tas sākotnēji ieskauj paradīzes dārza izplatījumu ap Ādamu un Ievu, bet turpmāk tas, romantiski izgaismots, rada guļamistabas noskaņu, brīžiem uz tā redzamas ēnu teātra ainiņas. No tā iznirst un turpmāk no ainas uz ainu pārceļo milzu Ēdenes ābols – sākotnēji viens, tad vairākas sarkanās vingrošanas gumijas bumbas, ko aktieri meistarīgi apspēlē savstarpējo attiecību pārvērtībās. Laikmetīgās dejas stilistikā risinās atsevišķas ainas un plastiski izstāstītie miniatūrie stāsti. No mainīgās scenogrāfijas elementiem – matračiem – izpildītāji izveido katras ainas mizanscēnai atbilstošas nosacītas dekorācijas. Objektu teātra izteiksmes līdzeklis – cilindrisks matracis kā falliskā forma – darbojas komiskajās situācijās, bet milzu čūska, ko atveido divi aktieri katrs pretējā milzu caurules pusē, līdzinās labirintam.
Kopējo rotaļīgo spēlēšanās noskaņu izteiksmīgi papildina muzikālo motīvu mikslis, kas ar katras ainas noskaņu dzēš iepriekšējo, apzināti radot sadrumstalotības sajūtu. Vienā ainā skan grupas “The Magnetic Fields” dziesma “The book of love”, bet “Baker Street” saksofona partija vai franču šansons – Džeinas Birkinas un Serža Geinsbūra “Je t’aime moi non plus” – pulsē gluži citādā emocionālā ritmā. Ravēla “Bolero” motīvs raisa plašas asociācijas, bet noslēgumā kosmiskam ceļojumam līdzīgās Ingus Baušķenieka dziesmas “Lidojums uz sauli” mērogā viss izskatās sīks un maznozīmīgs.
No karikatūras uz romantiku, no parodijas uz anekdoti vai vienkārši asprātīgu situāciju – ainu lēcieni ne vienmēr ir vienādi izteiksmīgi. Gluži vai žēl, ka īpaši izvērstā tautasdziesmu epizode ar dramatiski piesātinātu darbību, kas, manuprāt, īstenojas vispārliecinošāk, paliek sākumā. Piegājiens ar mitoloģiju, aktieru spēles veids kaut kādā mērā līdzinās režisora Elmāra Seņkova triloģijas izrādēm, kam Znotiņš pievieno latvisko versiju.
Matraču mīlestība
Manai izrādes sajūtai kamertoni uzdod teātra ārpusē sēdošs jauniešu pārītis pie ieejas, kas uz soliņa apmainās ar jutekliskiem pieskārieniem. Nezinu, vai situācija no teātra puses īpaši iestudēta vai ne, tā sasaucas ar iestudējumu, kur notiekošajā ir daudz kas provocējošs, bet nav nekā piedauzīga. Jo ne epizodes ar seksuālām darbībām, ne ar sulīgajiem vārdiem piepildītās nerātnās dainas nekādā veidā nepārkāpj gaumes robežu. Fiziskais kailums un jutekliskums izrādē nav attēlots burtiski, kaislības un baudas attēlojumi tiek marķēti. Un plaisā starp dzīves dokumentālo īstuma sajūtu uz skatuves iezogas atšķirīga butaforiskuma sajūta. Tā neviļus pārlec no nosacītām darbībām uz attiecību būtības klišejisku apzīmējumu, kas liek izrādei kopumā izskatīties kā ilustratīvai lekcijai. Tāda, šķiet, ir bijusi iecere.
Uzziņa
“Mīlestības vārdā”, jutekliska satīra divos cēlienos Liepājas teātrī
Režisors Jānis Znotiņš, dramaturģe Ance Muižniece, māksliniece Pamela Butāne, horeogrāfe Agate Bankava, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Lomās: Valts Skuja, Kārlis Artejevs, Artūrs Irbe, Madara Kalna, Kintija Stūre, Agnija Dreimane.
Nākamā izrāde: 26. septembrī.
