Varētu šaut pat uz Tokiju! Kā Margitas bailes no ieročiem pārvērtās sacensību organizēšanā 0
“Man bija bail no ieročiem, nekad nedomāju, ka tos turēšu savās rokās,” saka biedrības “Līdzvērtība” dibinātāja Margita Kanopka, kura jau trīs gadus rīko Latvijā vienīgās šaušanas sacensības cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Biedrību Margita nodibināja pirms pieciem gadiem, vienmuļais darbs sociālajā dienestā lika spert soli pretim kam jaunam, vēl joprojām palīdzot apkārtējiem cilvēkiem un īpaši tiem, kuriem nepieciešama, iespējams, lielāka sabiedrības uzmanība.
“Tā kā es pati esmu ratiņkrēslā, zinu, kas nepieciešams cilvēkiem ar kustību traucējumiem, zinu, ko mēs spējam, kā trūkst, tādēļ arī sapratu, ka esmu īstais cilvēks, lai rīkotos,” atklāj tukumniece.
Sāk radoši
Pirmās nodarbības bija radošas un veltītas kopīgām nodarbēm ar bērniem, lai atpūsties un izpausties varētu visa ģimene. Tika veidoti darbiņi no papīra, ģipša un citiem materiāliem, svētkos neiztika arī bez mīļu apsveikuma kartīšu darināšanas.
Iemīļotas un plaši apmeklētas arī fotoorientēšanās sacensības, kas norisinājās visā Tukuma teritorijā, bet visiemīļotākais sporta veids tomēr izrādījās bočes bumbu mešanas spēle. Šī spēle pasaulē oriģināli tika izstrādāta cilvēkiem ar cerebrālo trieku, bet šobrīd to spēlē cilvēki ar dažādām motoriku ietekmējošām slimībām un kustību traucējumiem.
1984. gadā boče kļuva par paraolimpisko sporta veidu, un pirms diviem gadiem šīs spēles starptautiskā federācija sastāvēja no 60 valstu pārstāvjiem. Boče kopā ar golbolu ir viens no diviem paraolimpiskajiem sporta veidiem, kam olimpisko spēļu programmā analoga nav.
Margita ne tikai piedāvā cilvēkiem dažādas aktīvās atpūtas iespējas, bet arī pati labprāt nemitīgi izmēģina ko jaunu. Jautāta, kā tad radošās darbnīcas un boče aizveda līdz šaušanas sacensībām, viņa saka, ka bija piedalījusies pasākumos, kur notiek šaušana, tomēr nekad mūžā nedomāja, ka pati reiz ar šo sporta veidu nodarbosies.
Draugi gadiem ilgi centās pierunāt, līdz pielauza arī, sarunāja manu pirmo šaušanas reizi kopā ar treneri,” Margita teic. Viņai iedeva pistoli, visu izstāstīja, pārliecināja, ka šaušana notiek droši, jābaidās nav.
Tā no bailīga pirmā mēģinājuma Margita šo sportu iemīlēja un regulāri trenējās veselu gadu, līdz saprata, ka vēlas savas spējas pierādīt sacensībās, bet tādu cilvēkiem ar kustību traucējumiem īsti nebija. Ko iesākt? Jārīko sacensības pašai.
Tukuma pašvaldība biedrībai piešķīra telpas, kur trenēties, un tā, piesaistot apkārtējo interesi un izpētot, vai citus arī šis sporta veids interesē, tika kalti plāni pirmajām šaušanas sacensībām tikai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Pistoles – kādas nu pagadījās
Margita atceras, ka pirmajās sacensībās 2016. gadā piedalījās 13 dalībnieki. Pistoles katrs ņēma no mājām, kādas nu gadījās un bija pašu bēniņos atrodamas vai no kaimiņa aizlienētas. “Gaisenes jau katram kaut kur atradās, tad nu ar tādu ieroci, kāds nu katram bija, arī šāvām,” viņa atceras. Pirmais veiksmīgais pasākums pierādīja, ka šis sporta veids ir interesants un cilvēkiem ar kustību traucējumiem saistošs, piemērots – nav ne jāskrien, ne jālec, ne jāmet.
Katru darba dienu un vienu brīvdienu Tukuma šautuvē iespējams trenēties, arī mūsu sarunas laikā padsmit cilvēki ar pneimatiskajiem ieročiem rokās mums aiz muguras attīstīja prasmes un gatavojās nākamajām sacensībām.
Citviet biedrības rīko sanākšanas, radošās pēcpusdienas un arī aktīvākas nodarbības, bet šaušana norisinās vien Tukumā – tas ir kas oriģināls, neredzēts un aizraujošs hobijs, kas palīdz satikt jaunus domubiedrus, justies piederīgam.
Katru gadu notiek sešas sacensības, no kurām viena ir Latvijas čempionāts. Tajās piedalās arī kaimiņvalstu šāvēji no Šauļiem un Tallinas, jo šeit ir tuvākās sacensības, kur viņi var uzrādīt rezultātu. Latvijas čempionātā tiek noskaidroti tikai pašmāju prasmīgākie šāvēji. Katru gadu dalībnieku skaits palielinās, pēdējās sacensībās piedalījās 36 cilvēki, starp tiem ne mazums sieviešu, tā ka šī nav tikai vīru iemīļota atpūtas iespēja.
Adrenalīna vietā – iekšēju mieru
Sacensībās šauj gan ar pistolēm, gan šautenēm. Katram jāizšauj savs punktu skaits. Grūtāk esot šaut ar pistoli, jo precīza šāviena veikšanai nepieciešams lielāks laika posms. Ar pistoli sacensībās jāizšauj 60 šāvieni, šauteni – 40. Kā jau citos līdzīgos sporta veidos, jākrāj punkti, pēc iespējas tuvāk iešaujot mērķa vidus atzīmei. Visi šāvieni notiek, atbalstot elkoni uz galda, bez statīva. Cilvēki ar tetraplēģiju drīkst izmantot statīvu.
Nepieciešamības gadījumā dalībnieks drīkst izmantot asistentu, kurš maina mērķi un pārlādē ieroci. Jautāta, cik ilgā laikā var apgūt šaušanas prasmes labā līmenī, Margita pasmej un saka, ka ļoti atšķirīgi, tomēr prasmīgākie jomas pārstāvji sakot, ka nepieciešami vairāk nekā 10 gadi.
Margita saka smejoties, ka viņai nav nepieciešams psihologs, viņa atnāk uz šautuvi, sakoncentrējas un izslēdz apkārtējo pasauli. “Šeit ielieku sevi rāmī, man patīk tā sajūta, ka koncentrējos un spēju savaldīt sevi,” teic biedrības vadītāja.
Nepieciešamas telpas un sporta ieroči
Domājot par nākotni, Margita atbild, ka iesēts labs pamats turpmākai attīstībai, tomēr bez apkārtējo palīdzības lielus soļus spert ir grūti. “Pats primārais mūsu biedrībai būtu nepieciešamas telpas, šobrīd esam 30 dalībnieki un jaunus nemaz īsti nevaram uzņemt, jo mums nav pašiem savu telpu,” viņa skaidro biedrības vajadzības, bet konkrētāk par šaušanu – nepieciešami sporta ieroči ar dioptru.
Margitai un vēl vienam kolēģim Latvijas Paraolimpiskā komiteja un Latvijas Invalīdu sporta federācija ir uzdāvinājusi sporta ieroci, tomēr ar diviem ieročiem trīsdesmit dalībniekiem neizšaut, ir vajadzīgi papildspēki.
“Savās sacensībās katrs šauj, ar ko var, bet, lai piedalītos starptautiskās sacīkstēs, mums nepieciešami sporta ieroči. Ar to ir pavisam cita šaušana un mērķēšana. Ierocis ir nesalīdzināmi precīzāks,” skaidro Margita. Ja latviešu entuziasti iemācītos šaut ar šiem sporta ieročiem, tad jau droši varētu skatīties starptautisku sacensību virzienā, savākt nepieciešamo punktu skaitu un tālāk jau uz Tokiju!