Haralds Matulis: Varētu padomāt, ka Covid krīzē mums būtu pilnīgi unikāla situācija 1
Haralds Matulis, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Publiskajā telpā izskanējis, ka tiek prasīti 30 miljoni negūto ieņēmumu kompensēšanai kultūras nozarei. Izklausās liels cipars, bet runa ir tikai par negūto ieņēmumu kompensēšanu.
Skaidroju: teātriem, muzejiem un citām valsts kultūras iestādēm budžets veidojas no valsts dotācijas plus pašu ieņēmumiem.
Pašu ieņēmumi veido līdz 60% no kopējā institūcijas budžeta.
Tie ir ieņēmumi par pārdotajām biļetēm un citiem pakalpojumiem, kas šobrīd ir apsīkuši.
Šos negūtos ieņēmumus noteikti ne pilnā apmērā, bet valsts iestādēm kompensēs.
Pretējā gadījumā ir jāslēdz Nacionālais teātris, Nacionālais mākslas muzejs, Nacionālā opera un to darbiniekiem jādodas uz Nodarbinātības valsts aģentūru vispirms par bezdarbniekiem un pēc tam pārkvalificēties brīvajā tirgū.
Tātad valsts kultūras institūcijas tiks kaut kādā apmērā saglabātas. Neskaidrība ir ar kultūras nevalstisko sektoru. 2009. gada ekonomiskās krīzes laikā Kultūras ministrijai nebija nekāda plāna par nevalstiskā kultūras sektora saglabāšanu.
Par 70% tika samazināts Valsts kultūrkapitāla fonda budžets, kas ir galvenais kultūras NVO finansēšanas avots, un tālākais tika atstāts brīvā tirgus un konkurences ziņā.
Līdzīgs jautājums ir par kultūras nozarē pašnodarbinātām radošām personām.
Vai Kultūras ministrija izveidos sarakstu ar kultūras profesionāļiem, kurus mēs nedrīkstam pazaudēt Covid krīzes laikā, nodrošinot tiem valsts pasūtījumu šos divus līdz trīs gadus?
Īstais jautājums ir par reālu papildu finansējuma programmu kultūras sektoram. Pesimistiskie ekonomikas eksperti prognozē, ka Covid smagāk skartajās nozarēs pilnvērtīga darbība nevarēs notikt nākamos divus līdz trīs gadus – vispirms pulcēšanās ierobežojumu un pēc tam pircēju piesardzības un ienākumu krituma dēļ.
Līdzās tūrisma un viesmīlības nozarēm starp smagi skartajām ietilpst arī pasākumu rīkošana un visa kultūras nozare.
Starp 12. martu un 12. maiju visi kultūras pasākumi bija pilnībā apstājušies. Tagad ierobežotā apjomā varbūt kaut kas atsāksies.
Covid krīzes smagās sekas būs jārisina arī kultūras un radošo industriju sektorā (neakadēmiskā mūzika, reklāmas industrija, pasākumu rīkošana u. c.), kas līdz krīzei dzīvoja tīri labi, varēja sevi uzturēt un sniedza daļu tautsaimniecībā.
Publiski preses konferencēs Ministru kabinetā tiek runāts par atbalstu visiem, taču praktiski tā nav. Prioritāte ir lielie uzņēmumi un eksportētāji.
Pārējie pagaidām ir atstāti dabiskai izlasei cerībā, ka vienā nozarē atlaistie uzsūksies darba vietās citās nozarēs.
Valsts pasūtījumu programmas
Kas mūs sagaida tālāk? Zināmas cerības vieš Nacionālās apvienības un Jaunās konservatīvās partijas memorands, kas aicina investēt, nevis savilkt jostas, tajā skaitā zinātnē un kultūrā.
Kā uz to reaģēs “KPV” un “Attīstībai/Par”, ar kuru sociāli atbildīgajām programmām tas labi saskan? Vai šis būs sākums jaunai politikai Latvijā? Kritiskais posms būs “Jaunās Vienotības” pārraudzītā Finanšu ministrija.
Tātad ir iespējami divi rīcības varianti.
Viens – tiek turpināta tāda krīzes vadības politika kā līdz šim. Tad kultūras nozarei aicinās 2020. gadā drastiski pārskatīt esošos budžeta izdevumus un rast ietaupījumus uz nenotikušo pasākumu rēķina.
2021. un 2022. gadam tiks samazināts bāzes finansējums kultūras institūcijām, tiks samazināts Valsts kultūrkapitāla fonda budžets un tiks noraidītas visas jaunās politikas iniciatīvas, kas nāks no Kultūras ministrijas.
Praktiski tas nozīmēs atgriešanos deviņdesmito gadu sākumā. Kvalificētie kultūras profesionāļi emigrēs strādāt uz citām Eiropas valstīm. Kam nebūs tādas iespējas, aizies strādāt tirdzniecībā, lauksaimniecībā vai dzīvos no sociālajiem pabalstiem.
Otrs ceļš paredz noteikt kultūras pakalpojumu grozu, kultūras institūcijas un kultūras profesionāļus, ko Latvijas valstij nepieciešams saglabāt krīzes laikā un pēckrīzes dzīvei.
Paredzēt konkrētas valsts pasūtījuma programmas, lai nodrošinātu kultūras sektora pastāvēšanu cauri grūtiem laikiem un kultūras pieejamību sabiedrībai.
Atbalsta programmām jābūt orientētām uz kultūras profesionāļiem un profesionālām kultūras organizācijām šādā prioritātes secībā.
Pirmkārt, nodrošināt jaunu kultūras produktu radīšanu un izplatīšanu gan digitālā veidā, gan fiziskā formātā, ņemot vērā pulcēšanās ierobežojumus.
Otrkārt, investēt ilgtermiņa kultūras projektu izpētē, izstrādē un attīstīšanā, kas būs pieejami pēc pulcēšanās ierobežojumu atcelšanas.
Treškārt, nodrošināt dīkstāves vai bezdarba pabalstus tiem kultūras profesionāļiem, kas nevar iekļauties pirmajās divās grupās, bet ir svarīgi Latvijas kultūras nozarei un ko mēs negribam pazaudēt šo divu līdz trīs gadu laikā.
Atbalsts Latvijā un pārējās Baltijas valstīs
Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā jau ir pausta politiskā griba piešķirt kultūras sektoram atbalstu. Igaunijā aprīļa vidū tika apstiprināti 25 miljoni eiro.
Lietuvā maija sākumā ir palielināts kultūrai papildu piešķirtais atbalsts uz 68 miljoniem eiro.
Iepriekšējos gados uz finansējuma pieprasījumu kultūras sektoram un salīdzinājumiem ar Igauniju tika nīgri atbildēts, ka tur ir pilnīga cita situācija.
Latvijas valdība izturas tā, it kā arī Covid krīzes laikā mums būtu pilnīgi unikāla situācija visā Eiropā.
Šobrīd no nozaru padomēm pie Kultūras ministrijas tiek apkopoti priekšlikumi, kas tiks sniegti Ekonomikas ministrijā tautsaimniecības atjaunošanas programmā.
Grāmatniecības nozarē tiek plānots “vērtīgo” grāmatu iepirkums bibliotēkām. Tas būtu ekonomisks ieguvums konkrētajām izdevniecībām un arī grāmatu autoriem.
Vizuālās mākslas jomā tiek runāts par līdzīgu programmu – mākslas darbu iepirkumu.
Tas ļautu profesionāļiem gan turpināt strādāt krīzes laikā, gan uzkrātu valstij laikmetīgās mākslas darbu kolekciju, ar ko pēdējos 30 gados ir gājis ļoti ierobežoti un fragmentāri. Un līdzīgi citās nozarēs.
Dīkstāves pabalstu ieviešanas pirmajā posmā Finanšu ministrija parādīja nespēju adekvāti un ātri piešķirt atbalstu pašnodarbinātajiem.
Varbūt tā ir administratīvā pieredze, kas ļauj visur saskatīt potenciālus krāpniekus un tāpēc noraidīt atbalsta mehānismus, kas darbojas citās valstīs.
Varbūt tā ir komunikācijas stratēģija, kad visi prasa naudu un vienīgā atbilde ir teikt visiem nē un, vēlams, nelaipni, lai nākamreiz padomā, pirms vēl kaut ko prasīt.
Cerams, labāk veiksies Ekonomikas ministrijai ar finansējuma piešķiršanu tautsaimniecības atjaunošanai un arī kultūras un radošās industrijas tiks iekļautas starp atbalsta jomām. Pagaidām optimismam pamata nav.
