Vareni kā vienmēr. “Viļņas grāmatu izstāde 2023” 2
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šoreiz pie kaimiņiem devāmies kuplā skaitā – gandrīz visi grāmatu izdevniecības cilvēki, līdzi arī štata māksliniece Baiba Lūsīte-Teikmane un tipogrāfijas maģijas vadītājs Māris Finkenfūss, redaktori, kas strādā ar tulkoto komercliteratūru, vēstures grāmatām un oriģinālliteratūru latviešu valodā, pat mārketinga speciālisti, kam ir ko špikot no lasošās Baltijas valsts kaimiņos. Kā parasti meklējām iedvesmu, smēlām idejas, priecājāmies par kaimiņiem un skaudām arī.
Viļņas grāmatu izstāde, kas norisinājās no 23. līdz 26. februārim, ir stabila vērtība. Viena no tās svarīgākajām sastāvdaļām ir organizatoriskā. “Esmu pārsteigta, ka Viļņas grāmatnieki spēj uzburt tik lielu zāli bērniem vien. Tikpat lielu kā visa mūsu Ķīpsala!” pārdomās dalījās kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce. Līdzīgi ir ar mums visiem. Bērniem domātas literatūras zālē var atrast glābiņu no visa sliktā, lēnā un mokošā, jo varu pārņem čalojoši un darbīgi bērni, kuriem, šķiet, nav nekādu lielo bēdu par to, kas notiek ārpolitikā, kamēr “pieaugušo literatūras” zāle piepildīta ar nopietno un smago tradīciju nastu. Pilnīgi divas dažādas pasaules, bet pakavēties gribas tajā “nenopietnajā”, kur tik daudz apmeklētāju, un tie visi spēlē galda spēles, līmē, zīmē, griež un pat taisa prievītes. Kā viņi dabū uz izstādi tik daudz bērnu? To ir tiešām desmitiem dažādos vecumos, pietiek arī nepacietīgo sākumskolēnu. Lēšam, ka noteikti nāk veselas klases un vecāki labprāt uztic bērnu literatūras zālei savas atvases uz pusdienu, lai tikmēr izbaudītu plašo izstādi ar grāmatām un multimediju zāli. Par to, kas notiek ārpus bērnu grāmatu zāles, atgādina tikai Ukrainas mākslinieces zīmējumu izstāde un kādas Ukrainas krāsu detaļas. Un tas nav arī pilnīgs rotaļu laukums, jo izstāžu zāle saglabā savas aprises, vien piepildoties ar attiecīgu krāsainu saturu: speciāli izdevēju stendi ar ilustrācijām un suvenīriem, parasti stendi ar grāmatām un tipiskiem tirdzniecības pārstāvjiem, pieticīgas uzkodu vietas, kaut kur uz dīvāna skan dziesma ģitāras pavadījumā, bet uz to, mierīgi sēžot, noskatās krietns pulks bērnu. Laikam lietuviešu bērni tur redz un dzird kaut ko sev tiešām populāru un aktuālu, ja jau tik uzmanīgi klausās.
Nesaprotam ne lietuviešu, ne ukraiņu valodu, bet krāsas gan varam novērtēt. Pirmkārt, nacionālās. Lietuvieši reti kad pozicionē savu ģeogrāfisko tuvību ar Poliju, tā vietā viņi lepojas ar savām karoga krāsām un šoreiz arī ar Ukrainas karodziņiem, kas stāv zem Ukrainai veltītām grāmatām, suvenīriem, ziedošanas kampaņas stendiem. Lietuva šajā ziņā ir lielākais Ukrainas draugs arī pilsētvidē, jo karogi un dažādas akcijas sastopamas itin bieži, biežāk nekā pie mums (piemēram, Viļņas bāros ir varonīgajiem karavīriem veltīts alus, peļņa no tā tiek automātiski novirzīta palīdzībā Ukrainas armijai).
Cita krāsa, kas iekritusi prātā no izstādes, ir rozā. Viļņas izstādē jau kuro gadu darbojas akcija ar stendu: vecas, bet labas grāmatas tiek ievākotas rozā papīrā, bet jebkurš entuziasts un pat veselas klases šos rozā vākus izrotā pēc sava prāta, lai dotu grāmatai “jaunu dzīvību”. Tā, ar izrotātu rozā vāku, grāmata reizē paliek noslēpumaina, bet pievilcīga, un to var iegādāties, šādi ziedojot līdzekļus bērniem, kam nepieciešama ārstēšana. Prieks tiek gan tiem, kas izrotā rozā vākus, gan tiem, kas grāmatas pērk un ziedo. Bet tas viss kopā izskatās reti efektīgi, jo rozā grāmatām pildīts stends piesaista uzmanību un sniedz neparasti pozitīvas emocijas. Tas ir tāds vienīgais visu raibo un nopietno grāmatu klāstā.
Apjautājos kolēģiem, kā Viļņas grāmatu izstādē trūka. Interesanti, ka nav tik daudz praktiskās literatūras. Bet, ja ir, tad tā ir: a) akadēmiska paskata vai b) tik ļoti bezgaumīga, ka atbaida. Radās iespaids, ka īstais praktiskais lietuvietis savus rakstus izliek kopā ar stādiem un tehniku kaut kad citu reizi. Ja kultūra, tad tikai kultūra.
Vēl interesanti, ka lietuvieši it kā pat riskē (!) un slinko (!?) vairāk – acīmredzama ir paļaušanās uz ārzemju topiem un oriģinālajiem vākiem, ja runa ir par tulkoto literatūru. Mēs daudz vairāk cenšamies zīlēt, veidot un radīt no jauna. Patikt. Apmierināt. Izgudrot riteni. Bet no tā izriet arī kas labs, jo, piemēram, “Vakara Romāna” sērijā ir gaumīgāk veidoti vāki par to pašu literatūras segmentu dažiem Lietuvas izdevējiem.
“Varēja just, ka Viļņa šogad svin savus 700 gadus. Bet vispār to varēja just jau iepriekš. Nepārtraukti svin un greznojas čaklumā un majestātiskumā,” atzīst izdevniecības galvenā redaktore Inga Ābelīte. Es zinu, ka mums tā nav un ka gribētos. Bet, ja Rīgas Ķīpsalas grāmatu izstāde sāks skriet pakaļ Viļņas lielumam, vai būs vēl aktuāli priecāties par kaimiņiem un braukt ciemos, skaitīt, cik desas viņi tirgo grāmatu stendu vidū un cik bērnu literatūra viņiem varena, krāšņa un organizatoriski izcelta? Lielā literārā brāļa varenais stāvs ir stabils mūsu sirdīs un iespējās.
