Varenais instruments – krievu valoda 0
“Krievu valoda – tagadne” – tā saucās mediju kluba “Formāts A3” organizētā tikšanās ar krievu rakstnieka, pazīstamās avīzes “Ļiteraturnaja gazeta” galveno redaktoru Juriju Poļakovu.
Viesis uzreiz norāda, ka gatavs runāt par visdažādākajiem jautājumiem, taču diez vai varēs vērtēt Latvijā gaidāmo referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, jo neko daudz par to nezinot. Toties cildinošus vārdus savai valodai viņš netaupa: “Krievu valoda ir ļoti varens instruments, tāpēc daudzi no tās baidās. Tā ir pasaules valoda atšķirībā no daudzām citām, kurām labākajā gadījumā ir reģionāla nozīme. Negribu apvainot nevienu valodu, bet tā ir iznācis, ka tieši krievu valodā ir tapuši izcili šedevri, tajā risinājušies pasaules mēroga politikas notikumi, tā bijusi otrā nozīmīgākā valoda ekonomikā. Daudzi baidās, ka līdz ar krievu valodu varētu atgriezties Krievijas ietekme. Krievijas impērijas variants patiesībā bija viens no humānākajiem attiecībā pret tajā ietilpstošajām tautām. Krievijas impērijā tautas negāja bojā, bet daudzas, piemēram, gruzīni, pat palielināja savu skaitlisko sastāvu,” spriež rakstnieks. Vēl spilgtāk šī attieksme izpaužas, kad tiek runāts par Latvijas krievu iespējām pārcelties uz dzīvi Krievijā. Poļakovs to uztver atturīgi un pat ar iebildumiem:
“Latvijas krieviem saka: “Brauciet uz savu vēsturisko dzimteni!” Bet tas taču ir smieklīgi. Agrāk visi dzīvoja vienā lielā valswtī, un tā sanāca, ka katrs piedzīvoja sabrukumu kādā tās daļā. Tur viņiem tagad jājūtas kā mājās. Citādāk mēs aiziesim līdz absurdam! Vai tad man tagad jāaizbrauc no Maskavas uz Rjazaņu, kur mani vecāki dzīvoja līdz industrializācijai?”
Viņa vadītā “Ļiteraturnaja gazeta” bija ļoti populāra 80. gadu beigās, kad tā, pulcējot ap sevi krievu liberālo inteliģenci, pielika savu roku PSRS sistēmas drupināšanā. Pats J. Poļakovs sevi par liberāli neuzskata, un lepojas, ka tieši viņa laikā avīzes nosaukumā līdzās dzejnieka Aleksandra Puškina profilam atjaunots padomju rakstnieka Maksima Gorkija profils, kuru “liberāļi” iepriekš esot noņēmuši. Viņa mērķis esot atgriezt avīzei “polifonisku skanējumu”, lai tajā būtu atspoguļoti dažādi viedokļi. J. Poļakovu neapmierina, ka Krievijas televīzijās šobrīd esot pārāk daudz liberālu uzskatu piekritēju, kas neatbilst sabiedriskās domas noskaņojumam. “Aizejot uz televīziju, es jūtos kā cilvēks ar normālu seksuālo orientāciju, kurš pēkšņi nokļuvis geju barā,” šis J. Poļakova salīdzinājums uzjautrina sanākušos klausītājus. Viņš ironizē arī par krievu literātiem, kas pievienojas opozīcijas protestiem pret Putinu, un spriež, ka daļa tā cenšas iegūt simpātijas Rietumos, lai varētu pretendēt uz Nobela prēmiju literatūrā vai kādām citām prēmijām. Pats Poļakovs pašreizējo varu neslavina, taču nojaušams, ka tā viņam ir pa prātam. Protestiem pret Putinu viņš redz vairākus iemeslus. Pirmkārt, tas esot sen briedis “liberālais revanšs”, kuru gatavojuši tie, kas Jeļcina laikā bijuši pie varas, bet līdz ar Putina atnākšanu atstumti no tās. Otrkārt – ārējā ietekme, jo “Krievijas pozīciju stiprināšanās neapmierina tās ģeopolitiskos oponentus”. Treškārt, liela daļa vainas tomēr jāuzņemas varai, kas neiet līdzi laikam un palaidusi garām to, ka sabiedrība attīstās, modernizējas. Vara turpretī lieto to pašu retoriku, ko 90. gados. Par nepatiesiem viņš sauc izteikumus, ka Krievijā neesot vārda brīvības. “Jau šobrīd prese var drukāt visas riebeklības, kas tikai ienāk prātā. Vēl tikai atliek aicināt uz sacelšanos, taču arī to jau dara. Radiostacija “Eho Moskvi” dod pamācības, kā organizēt protestus, lai nenokļūtu policijā. Kur vēl tas būtu iedomājams,” nevar saprast rakstnieks.
